Emocionālās traumas darbā: problēma, kas strādājošo dzīvēs atstāj ilgtermiņa sekas

FOTO: Pexels

Pagātnes notikumi ir tie, kas katru cilvēku veido tādu, kāds viņš ir šodien. Nozīmīga joma ir emocionālās traumas – cilvēks, kurš bērnībā piedzīvojis suņa uzbrukumu, iespējams, pieaugušā dzīvē izjūt bailes vai ļoti lielu piesardzību pret suņiem. Lai arī daudzi cilvēki joko par bailēm no darba, ņemot vērā negatīvu pieredzi ar darbavietām pagātnē, tā ir nozīmīga problēma ar ilgtermiņa sekām, vēsta BBC.

Britu raidorganizācija stāsta par Emīliju, kura sāka savu pirmo darbu jurisprudences nozarē pēc augstskolas pabeigšanas. Tolaik 22 gadus vecā jauniete bija piesardzīgi optimistiska par darbu, jo tā bija iespēja sākt patstāvīgu dzīvi un iesaistīties darba tirgū. Arī alga bija pietiekami liela, ņemot vērā, ka tā bija viņas pirmā profesionālā pieredze.

Tomēr viņa redzēja arī vairākus brīdinājuma signālus – piemēram, biroja kultūra tika būvēta ap dzeršanu. Kādā no tikšanās reizēm ar priekšniekiem viņa tika aicināta iedzert dažus “šotiņus” alkhola.

“Es esmu 22 gadus veca, uzņēmīga jauniete, tikko pabeigusi augstskolu, un cerēju, ka pēc darba intervijas mani apstiprinās jaunajā darba vietā. Tomēr man bija jāiedzer ar priekšniecību,” stāsta Emīlija, kuras vārds gan ir mainīts.

Viņa stāsta, ka darba laikā nepārtraukti izjutusi spiedienu – darba uzdevumus nebija iespējams pabeigt darba līgumā paredzētajā darba laikā, turklāt – viņai ik pa laikam bija jāsaskaras ar kolēģu rasistiskām piezīmēm. Darba pirmā gada beigās jauniete pieprasīja darba nespējas lapu. Pēc draudiem, ka viņa darbu pametīs vispār, priekšniecība negribīgi, bet tomēr ļāva viņai “savest sevi kārtībā”. Tomēr jauniete no darba aizgāja pavisam. Un šis lēmums, kā viņai pašai šķiet, izglāba viņas dzīvību.

“Es biju domājusi par to, ka varētu nolēkt no balkona. Likās, ka neviens arī to nepamanīs, izņemot mārketinga komandu.

Ja es uzietu uz biroja ēkas jumta un nolēktu, tad arī būtu beigas. Tie tomēr ir 32 stāvi,” stāsta Emīlija.

Emīlija savā darba vietā nostrādāja gadu un šajā laikā formāli neiesniedza sūdzības par negatīvo pieredzi. Tomēr tagad, trīs gadus vēlāk, šī pieredze viņu joprojām vajā. Jaunā sieviete norāda, ka viņas pirmā darba vieta bijusi tik traumējoša, ka nākas saskarties ar garīga rakstura problēmām. Piemēram, izdzirdot paziņojumu par jaunu e-pastu brīvdienā, sievietei var sākties panikas lēkme.

Plašākā sabiedrībā traumējoša pieredze darba vietās, kas var izraisīt arī garīga rakstura problēmas, nereti tiek saistīta ar tādām profesijām kā ugunsdzēsēji, armijnieki un veselības aprūpē strādājošie. Tomēr arī birojos strādājošiem, kuriem “ir tīrs darbs”, ir tikpat liela iespējamība gūt emocionāli traumējošu pieredzi.

Martā sociālajā tīklā “Twitter” populāra kļuva tēma, kurā cilvēki dalījās ar sekām, aizejot no darba. Kā galvenās sekas tika minētas problēmas ar socializēšanos, kā arī fizisku sāpju klātesamība. Pat bez klīniskas diagnostikas darba vietās gūtās traumas ir ļoti sensitīva problēma – tai uzmanību pievērš jaunākās paaudzes strādājošie, jo viņi vairāk ir raduši runāt par savu garīgo veselību. Kad cilvēki vairs nespēj tikt galā ar toksisko atmosfēru darba vietā un kā tikt galā ar šīm problēmām?

Viltīga vide

Emocionālās traumas darba vietā var izraisīt vairāki faktori, piemēram, mobings darba vietā, rasisms, diskriminācija, ļoti slikti noteiktas darba un privātās dzīves robežas, kā arī nedrošība par darbu. Tas nav nekas jauns, tomēr pēdējo 20 gadu laikā šai problēmai tiek pievērsta arvien plašāka uzmanība – atsevišķi darbinieki to dēvē pat par “darba vietas posttraumatiskā stresa sindromu (PTSD)”.

Londonā strādājošais psihiatrs un garīgās veselības eksperts Či Či Obuaja skaidro, ka darba vietās gūtās emocionālās traumas un PTSD definīcijas gan nav viens un tas pats. Tomēr – nevar izslēgt, ka cilvēks traumējošās pieredzes dēļ var piedzīvot arī PTSD. Viņš piebilst, ka šī ir reāla problēma, kam cilvēki bieži vien izvēlas nepievērst uzmanību, iedzīvojoties trauksmē un depresijā.

Strādājošie, kuriem ir traumējoša pieredze darba vietā, ir ziņojuši par ilgtermiņa sekām – traumējošā pieredze ietekmē viņu tālākās karjeras izvēles, jo potenciālajā darba vietā rūpīgāk tiek vērtēta drošības situācija, iekšējā komunikācija un citi faktori.

Lai arī Covid-19 pandēmijas dēļ lielāku popularitāti gūst jaunas nodarbinātības formas, piemēram, pilnībā attālināts darbs, kad sākt darbu uzņēmumā var arī tad, ja kompānijas birojs atrodas Ventspilī, bet darbinieks dzīvo Rūjienā, pilnībā toksisko vidi izslēgt nevar. Eksperti norāda, ka piespiedu pāreja uz attālināto darbu ir “izcēlusi gaismā” problēmas, kādas pastāv darba vidē.

“Klātesamība varēja kļūt par problēmu, kad strādājām klātienē. Taču klātesamība ir vajadzīga arī tīmeklī. Mums visu laiku ir jābūt pieejamiem “Zoom”, un, protams, jāslēdz arī kameras, lai citi mūs var redzēt. Tagad mēs esam ekrānā, un citi redz, ko mēs darām. Tas rada zināmu spiedienu, un šāda veida pieredze var būt īpaši sarežģīta. Jā, attālinātais darbs arī var radīt mentālās problēmas, it īpaši darba vietās, kur normālos apstākļos mobings ir bijis problēma,” saka Obuaja.

Savukārt Minesotas Universitātes pārstāve Mišela Dafija skaidro, ka pārmaiņas darba vidē ir padarījušas komplicētus mūsu pieņēmumus par to, ko gaidīt no darba, kas mums ir jādara un kāda būs darba vide. Tāpat cilvēki ne vienmēr izprot, kāda uzvedība ir pieņemama attālinātajā darbā un kas ir “jaunais normālais”, - vienmēr var būt sajūta, ka kaut kas nav pareizi. Šāda veida neskaidrības var ātri radīt toksisku darba vidi.

Varas spēle

Toksiska darba vide var izraisīt postošas ilgtermiņa sekas cilvēka dzīvē. Dafija skaidro, ka pašlaik problēmu rada arī fakts, ka profesionālās un privātās dzīves robežas faktiski ir izzudušas.

“Pagātnē mēs runājām par traumām no agresīviem priekšniekiem vai toksiskiem kolēģiem, un jau tad cilvēki to uzskatīja par personisku problēmu. Tomēr tagad nodalīt to, vai tā ir “personīga”, vai tomēr “darba problēma”, ir daudz sarežģītāk, jo vietā, kur strādājam vismaz 40 stundas nedēļā, mēs arī dzīvojam, izklaidējamies, guļam un darām ko citu,” saka Dafija.

Darfija saka, ka darba vietai ir īpaša nozīme cilvēka psihes sistēmā. Tieši tāpēc brīdī, kad tiek pārkāptas cilvēka drošības prasības, ir ļoti grūti to pieņemt.

“Ja darba vieta uzskata, ka “viss ir kārtībā”, un nesniedz atbilstošu atbalstu, tad strādājošais gūst emocionālu traumu, un vēlāk pie visa notikušā viņš var vainot sevi.

Ir ļoti grūti risināt problēmas, ja cilvēks pats vaino sevi, bet darba vieta vainu neatzīst. Cilvēki, it īpaši profesionālajā jomā, ir ļoti – pat pārāk prasīgi pret sevi,” saka Dafija.

Vēl ilgu laiku pēc aiziešanas no darba jebkas, kas atgādina par iepriekšējo darba vietu, piemēram, vienkārši domas par saziņu ar kolēģiem, var radīt trauksmi un pat fiziskas sāpes.

“Ja tu strādā šāda veida darba vietā, kur regulāri nākas saskarties ar pazemojumiem no darba vadītājiem, vai arī kolēģi rada toksisku vidi, strādājošajam var rasties traumējošas atmiņas, kuras vēlāk dzīvē var radīt ļoti nepatīkamas sajūtas,” saka Stenfordas universitātes pētniece Šeilija Džeina. “Emocionālās traumas sekas var izjust jebkuru dienu, kad cilvēks piedzīvo ko tādu, kas atgādina par veco darba vietu.”

Vissarežģītākā situācija un sliktākā darba vide ir vietās, kur par problēmām faktiski nav iespējams ziņot. Vēl viens nozīmīgs faktors – varas disbalanss starp vadītājiem un zemāka līmeņa darbiniekiem. Darba vietās, kur ir izteikta varas hierarhija, zemāk esošajiem darbiniekiem ir grūtāk iesniegt sūdzības.

Arī komunikācijas problēmas var būt liela problēma, it īpaši saistībā ar dzimumu, rasi un vecumu. Piemēram, publikācijas sākumā minētā Emīlija izjuta diskomfortu, mēģinot novilkt robežas, jo viņas priekšnieki noraidīja viņas nevēlēšanos iesaistīties “dzeršanas kultūrā” un sāka runāt, ka jaunā sieviete “vienkārši neiederas uzņēmuma kultūrā”.

Šāda veida dinamika var radīt smagākas emocionālās traumas, kas saglabājas ilgāku laiku. Tā ir ļoti liela problēma visās nozarēs strādājošajiem.

Cerēt vai ciest?

Lai arī darba vietās gūtās emocionālās traumas šobrīd sasniedz satraucoši augstu līmeni, pie apvāršņa ir arī daži cerības stariņi.

Arvien vairāk cilvēku atpazīst un runā par toksisku vidi darbavietās un to, ko vajadzētu darīt uzņēmumam. Tāpēc cilvēkiem par to ir vieglāk runāt. Pēdējo gadu laikā darbinieki vairāk un aktīvāk iestājas par savām tiesībām, runājot par negulētām naktīm, kas pavadītas strādājot, kā arī par trauksmes un panikas lēkmēm, ko radījusi neveselīga darba vide.

Džeina saka, ka jau drīzumā cilvēki saskarsies ar darbavietu drošības jautājumiem visās formās – sākot ar Covid-19 “pirmās frontes” strādājošajiem, beidzot ar attālinātā darba nogurdinātajiem. Viņa norāda, ka arī privātās un profesionālās dzīves robežu izzušana rada traumatisku pieredzi, kas var vēlāk negatīvi atsaukties nākotnē.

Tie cilvēki, kuri agrāk saskārušies ar emocionāli traumējošu darba pieredzi, kas saistīta ar dzimumu, rasismu vai cita veida problēmām, var izjust grūtības, strādājot jaunā darba vidē.

Džeina cer, ka darbavietas nākotnē pievērsīs plašāku uzmanību darbinieku garīgās veselības jautājumiem.

“Uzņēmumiem ir jādomā ne tikai par peļņas gūšanu, bet arī par cilvēkiem, kas dara visu, lai šo peļņu sasniegtu.

Ir jāizstrādā psiholoģiskie ceļveži, jāīsteno sava darbaspēka garīgās veselības rehabilitācija, jo garīgi veseli un laimīgi darbinieki būs produktīvāki. Tas arī ir galvenais aicinājums darba devējiem, nevis izrādīt varu un pārākumu, bet rīkoties, lai palīdzētu darbiniekiem. Tas ir jādara ne tikai uzņēmumu, bet arī valsts līmenī,” saka Džeina.

Tomēr pagaidām pateikt, kad un vai vispār šajā ziņā kas mainīsies, nevar. Tas nozīmē, ka darbiniekiem tuvākajā nākotnē pašiem būs jāmeklē palīdzība un jāveicina izpratne par mentālās veselības problēmām, ko rada darba vieta. Strādājošie var mēģināt radīt jaunu darba kultūru, kur lielāka uzmanība ir pievērsta nevis “skrējienam pēc naudas”, bet cilvēku veselībai. Svarīgi, ka šeit ļoti liela nozīme ir arī neatkarīgai garīgās veselības aprūpei, kas nepieciešama cilvēkiem, lai atgūtos no emocionālajām traumām.

Taču vispirms – cilvēkiem pašiem ir jāapzinās, ka problēmas ir jārisina, nevis jāgaida, kad tās atrisināsies pašas no sevis.

Emīlija, kura meklē iespējas, kā atsākt savu karjeru, turpina izjust negatīvas sekas no pirmajā darbavietā gūtajām traumām.

“[Mans iepriekšējais darbs] mainīja faktiski visu, ko es domāju par darbu, darba attiecībām un profesionālismu,” sacīja Emīlija. Viņa gan ir atradusi iespējas saņemt arī palīdzību. Palīdz arī fakts, ka viņa ne tuvu nav vienīgais cilvēks, kam ir šāda veida problēmas. Šādu cilvēku ir ne mazums, un viņiem ir tiesības meklēt un saņemt palīdzību.

Uz augšu
Back