Iebrauca pretējā joslā un nepaspēja atgriezties savā. Nevarēja nobremzēt un tāpēc notrieca. Iebrauca pagriezienā, auto saslīdēja un grāvī apmeta kūleni. Šādi vai līdzīgi sākas satiksmes negadījumu ziņas, kuru nebūtu, ja avāriju izraisītāji brauktu nedaudz lēnāk.
Vācijā ir slavenie autobāņi, pa kuriem uz savu atbildību vari traukties, cik ātri uzskati par nepieciešamu. Latvijā un vispār lielākajā daļā pasaules uz koplietošanas ceļiem ir noteikti ātruma ierobežojumi. Tie ir atkarīgi no ceļa konfigurācijas, seguma kvalitātes un citiem faktoriem, un, pirmkārt, ir ieviesti satiksmes dalībnieku drošības dēļ.
Ne viens vien autobraucējs, nostājoties uz gludas šosejas, pauž sašutumu, kāpēc viņam ar savu 200 zirgspēku automobili jāsamierinās ar 90 km/h. Var jau saprast, ka ļaudīm laika ir maz un tāpēc ceļā gribas pavadīt pēc iespējas mazāk laika, taču viņi nez kāpēc piemirst, ka neviens par viņu spēju lielā ātrumā braukt taisni nemaz nešaubās. Bažas rada viņu spēja laicīgi apstāties kritiskā situācijā.
Tas, lūk, arī ir viens no iemesliem, kādēļ uz valsts galvenajiem autoceļiem ir noteikts 90 km/h ierobežojums, apdzīvotās vietās caurmērā 50 km/h un dzīvojamajās zonās - 20 km/h. Ja noteikumus neievēro, tad jārēķinās ar sodu. Dīvainā kārtā tas ne pārāk sekmīgi attur no ātruma pārsniegšanas, un to lieliski demonstrē Eiropas mēroga ātruma kontroles maratons. Tā gaitā ar stacionārajiem un pārvietojamajiem fotoradariem, kā arī pastiprinātu policistu klātbūtni uz ceļiem Latvijā pieķerti aptuveni 11 tūkstoši pārkāpēju.
Vairāki no viņiem nākamos trīs līdz sešus mēnešus brauks ar velosipēdu pa A.Čaka ielas velojoslu un samaksās diezgan prāvas soda naudas, citi vienkārši samaksās ar daļu no iekrājumiem. Cik daudz? To lieliski ilustrē viegli uztverami infografiki Valsts policijas Twitter kontā.
