Silvija Pētersone dzimusi 1931. gada 11. februārī. Studējusi Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultātē, kur arhitekta kvalifikāciju saņēmusi 1956. gadā, viņas kursabiedri – Elga Brante, Lilija Muntere, Vera Savisko, Jānis Piešiņš, LMA mācībspēks, dzīvesbiedrs Juris Pētersons (1931-2015), Gunārs Melbergs (1929-1999), RTU profesors Ivars Strautmanis (1932-1917), Jānis Vilciņš (1931-1996) un citi. Latvijas Arhitektu savienības biedre no 1969. gada.

Darba gaitas sākusi LPSR Ministru Padomes Valsts arhitektūras un celtniecības komitejā (1957-1958). Laikā no 1959. līdz 1962. gadam bijusi Rīgas pilsētas izpildu komitejas Arhitektūras un celtniecības nodaļas plānošanas grupas vadītāja un no 1962. līdz 1966. gadam LPSR Vietējās rūpnīcas ministrijas speciālā mākslinieku projektu tehnoloģiju biroja vadošā māksliniece un konstruktore, S.Pētersone piedalījās mikroautobusa “Latvija” (RAF - 2203) virsbūves ergonomiskā modeļa izstrādē. No 1966. līdz 1987. gadam izstrādājusi projektus LPSR Komunālās saimniecības ministrijas projektēšanas institūtā “Komunālprojekts” („Latkomunprojekt”).

Silvija Pētersone profesionālās darbības laikā izstrādāja projektus mikrorajona detālplānojumam Ikšķilē (1967), administratīvām ēkām, kā Gaujas Nacionālā parka administratīvajai ēkai Miera 15, Siguldā (1987). Silvijas Pētersones profesionālajā redzeslokā bija arī individuāla, privāta rakstura projektu risinājumi – viņa bijusi autore dārza māju sērijai SD-68 (1969.g.), izstrādājusi tipveida projektus ģimenes dzīvojamām ēkām un projektējusi ap 200 ģimenes mājokļu Latvijā. S.Pētersone izstrādājusi projektus vēlāk realizētiem memoriāliem objektiem, kā Aizkraukles kapi un kapliča (1971), kā arī kapličām Liepājā un Vangažos (1972).

Tandēmā ar arhitektu Juri Pētersonu veiksmīgi piedalījusies konkursos – 1. mikrorajona projektēšanā Ķengaragā (1959), jātzīmē autoru dalība arhitektūras ideju radošajā sāncensībā ar projektēšanas grupām, kurās bija pārstāvēti arhitekti M.Staņa, V. un A.Reinfeldi, D.Danneberga, T.Nigulis, G.Barkāns, R. un I.Strautmaņi, O.Krauklis u.c., un ieguva veicināšanas prēmiju Dailes teātra Rīgā projektu konkursā (1962). Arhitektu profesionālās prasmes tika uzteiktas arī citos konkursos – dārza mājiņu projektu konkursā (III prēmija, 1959), viesnīcas „Tērvete” rekonstrukcija Cēsīs (1967), Jūrmalas mazo arhitektūras formu risinājumu – pludmales iekārtu metu konkursā (1968). S.Pētersone saņēma I prēmiju Siguldas pašvaldības rīkotajā konkursā Puķu veikala ēkas projektam pilsētvidē (1981).

Arhitektes veikumā jāuzver prasmīgi veidotie objekti Vecrīgā, saglabājot ēkas vēsturisko substanci 20.gs. 70.-80. gados populārajai kafejnīcai “Lāsīte” Miesnieku ielā 11, Rīgā (ar tēlnieku Vladimiru Rapiķi, pēc uzvaras konkursā 1971.g., realizācija 1972.g.) un, respektējot vecpilsētas mērogu, bij. Komunālās saimniecības ministrijas skaitļošanas centram Pils 8/10, Rīgā (ar arhitekti Liliānu Ginteri pēc uzvaras konkursā 1972, realizācija 1973).

Nozīmīgs arhitektu Silvijas un Jura Pētersonu kopdarbs bija arhitektu ģimenes dzīvokļa iekārta modernisma stilistikā Tērbatas ielā, Rīgā (1962., nav saglabājusies).

Latvijas Arhitektu savienība izsaka visdziļāko līdzjūtību arhitektes Silvijas Pētersones ģimenei, tuviniekiem un kolēģiem.