Britu indīroka apvienība “Glass Animals” ir grupas solista Deiva Beilija “ģimenes” projekts jau vairāk nekā gadu desmitu. Kopā ar viņu jau no bērnu dienām ir bundzinieks Džo Sīvords (Joe Seaward), ģitārists Drū Makfārleins un basists Eds Īrvins-Singers. Pirms vairāk nekā diviem gadiem grupas saulainos plānus satricināja Džo traģiskais negadījums. Braucot ar velosipēdu, viņš iekļuva avārijā, pēc kuras nespēja runāt, staigāt un ēst.

Pēc galvas smadzeņu traumas basists zaudēja atmiņu. Grupas dalībnieki ar viņu kopā bija teju katru mirkli. Pats Džo ne mirkli nezaudēja cerību, ka atkal varēs uzstāties. Mums bija ekskluzīva iespēja sarunāties ar pašu Džo un uzzināt vairāk par to, kādēļ jaunākais grupas albums "Dreamland" ir, iespējams, nozīmīgākais un intīmākais vēstījums, līdz kādam biedri ir nokļuvuši. "Dreamland" turnejas laikā viņus pārsteidza Covid-19 pandēmija, un viss ieplānotais bija jāatceļ. Par Covid-19 postošo ietekmi, cerībām, gribasspēku un nostalģiju – saruna ar "Glass Animals" bundzinieku Džo Sīvordu.

Kā tev šodien klājas?

Man klājas labi. Paldies, ka apjautājies. Londonā spīd saule, un šķiet, ka vasara ir klāt.

Džo Sīvords FOTO: publicitātes

Kas grupai "Glass Animals" pašreiz ir pats aktuālākais?

Notiek daudzas lietas vienlaicīgi. Neesmu drošs, cik daudz varu tev atklāt. Daudz kas no grupas plāniem tiek paturēts noslēpumā, taču skaidrs ir tas, ka lietas notiek. Tomēr varu pateikt, ka gatavojamies dzīvajiem koncertiem šovasar. Top arī jauna mūzika.

"Glass Animals" pastāv jau vairāk nekā desmit gadus. Esat kā viena ģimene. Kā, tavuprāt, grupa ir mainījusies pa šo laiku?

Esam ārkārtīgi mainījušies. Vai tiešām ir pagājuši jau desmit gadi? Wow! Tas viss sākās kā iespēja satikt savus draugus. Mēs nekad neesam domājuši, ka mūzika tā pārņems mūsu dzīvi. Tas sākās ar mūzikas rakstīšanu uz datora kādā Oksfordas šķūnītī. Tad mēs pievienojām vēl datorus un dažus instrumentus. Turpinājām rakstīt dziesmas, braukājām apkārt. Un nu tas ir pārņēmis mūsu dzīvi

Jaunākais albums "Dreamland" tika izdots pērnā gada vasarā. Ko jums nozīmē šī albuma nosaukums – "vieta sapņiem"? Kas tas patiesībā ir?

Tas ir jebkas, ko tu vēlies, lai tas būtu. Tā nav vieta, par kuru es tev pastāstu. Drīzāk ideja, telpa, ko piedāvājam klausītājam. Tas ir ceļojums ar savu sākumu un beigām. Šā ceļojuma autors, pierakstītājs ir mūsu grupas solists Deivs. Tur ir pa druskai no prieka, no skumjām. Galvenā ideja ir tāda, ka tie ir brīži, kas mums visiem ir līdzīgi. Tās ir sajūtas, ar kurām mēs varam sevi saistīt, tās atpazīt.

Noklausies albumu "Dreamland".

"Dreamland" ir personisks albums, varētu pat teikt, tas ir intīmāks. Vai nav satraucoši atklāties pasaulei ar kaut ko tik privātu?

Jā, tā noteikti ir. Par laimi, man nav tik ļoti jāatklājas, to daļu jau ir paveicis Deivs. Viņš dodas uz skatuves kā solists un dzied publikai. Tas ir bailīgi, bet mans darbs kā daļai no ģimenes ir Deivu atbalstīt un iedrošināt. Deivs ir ļoti kautrīgs un nedrošs. Pirmajos grupas ierakstos ietvertās tēmas bija, tā sakot, kontroversālas. Tās bija lietas, par kurām neviens īsti negribēja runāt. Deivs par tām izstāstīja caur tēliem, izdomātu pasauli. Šī iespēja viņā ir veicinājusi pašpārliecinātību, iespēja izstāstīt lietas no sava skatu punkta. Savā ziņā tā ir emocionāla evolūcija – no albuma uz albumu.

Ar kādām grūtībām saskārāties, ierakstot "Dreamland" pandēmijas laikā?

Jāsaka, ka šis ir albums, kas mums ir visgrūtāk nācis. Gan no teksta puses, gan dēļ tā, ka mums personīgi tas bija ļoti smags laiks. Tas bija mūsu kopīgais “cietais rieksts”, tā varētu teikt. Pateicoties visām grūtībām, "Dreamland" ir albums, par ko ir vislielākais gandarījums.

Vai tev kādā mirklī bija sajūta, ka albumu nepabeigsit?

Nē, es zināju, ka albums būs. Jautājums bija vairāk par to, kādā veidā. Bet par tā izdošanu man nekad nav bijušas šaubas.

Vai atceries pirmās domas un sajūtas mirkli pirms Covid-19 pandēmijas iestāšanās? Kā noprotu, jūsu koncerti tika atcelti praktiski tūres vidū.

Es sākumā neticēju tam, ka viss ir tik traki. Šķita, ka pandēmija ir pārspīlēta. Mēs ar grupas biedru Edu tieši sēdējām bārā un spriedām, ka gan jau viss ātri norimsies. Tas bija tieši pirms mūsu ASV tūres "Dreamland" ietvaros. Eiropā ziņoja par pirmajiem Itālijas “lokdauniem”, un es atceros to, cik tālu no tā visa savās domās atrados. Tas bija kā vilnis, kas pamazām tuvojās.

"Glass Animals" FOTO: publicitātes

Albums "Dreamland" ir nostalģisks un atspoguļo vēl joprojām populāro deviņdesmito estētiku. Kādēļ, tavuprāt, cilvēki tik ļoti ilgojas kavēties pagātnē?

Esmu absolūti pārliecināts, ka tas ir tādēļ, ka nākotnes faktiski nav. Arī ar pandēmiju mēs redzam, ka cilvēki iepriekš plānoja brīvdienas, atvaļinājumus. Mēs pavadām tik daudz laika, plānojot koncertus, ceļojumus, filmas, kuras skatīsimies. Mākslinieki plāno dzīvos koncertus, festivālus, rakstnieki plāno savas nākamās grāmatas. Taču realitātē nekas no tā pašlaik nav iespējams.

Līdz ar to tad, kad nākotne ir neskaidra, mēs atgriežamies pagātnē. Tagad, kad par to runāju, tas šķiet tik acīmredzami. Arī pats savā dzīvē pamanu, ka tiecos atrast mieru, drošību un komfortu mākslā, mūzikā.

Iespējams, tādēļ, ka nostalģija ir saistīta ar drošību, tādu, kādu to piedzīvojam tieši bērnībā.

Jā, tā noteikti ir, tomēr ne tikai bērnībā. Tikpat labi tā ir dzīve pirms piecpadsmit gadiem. Vesels pagātnes spektrs.

Kas tev pašam visvairāk patīk jaunajā albumā?

Grūti atbildēt, jo esmu tam visam pietuvināts. Esmu tik ļoti lepns, ka šis albums pastāv, ka esam nogājuši ilgu ceļu.

Kādi ir jūsu plāni šīgada dzīvajiem koncertiem?

Tos noteikti plānojam, lai gan pašlaik vēl nevaru atbildēt par konkrētiem koncertu datumiem. Ceram, ka atbrauksim arī pie jums.

Pandēmijas laikā daudziem mūziķiem finansiāli klājas grūti. Nereti viņi zaudē ienākumus, ir spiesti strādāt citus darbus, piemēram, ēdienu piegādē. Vai tavā lokā arī redzi šādas grūtības?

Mums tādā ziņā vēl ir paveicies. Domāju, ka ienākumus zaudē ne tikai mūziķi. Šis laiks nenovēršami nodarīs lielu kaitējumu arī cilvēku mentālajai veselībai. Ir svarīgi, ka pieskatām un rūpējamies cits par citu vairāk nekā ierasts.

Šodien mūzikas klausīšanās paradumi ir krietni mainījušies. Ir "Spotify" listes, atsevišķi singli, "Youtube" video. Reti kad klausāmies vienu albumu no A līdz Z. Šķiet, mūzikas industrija ir tiktāl sadrumstalojusies, ka lielie mūzikas notikumi ieraugāmi reti.

Jā, tendences noteikti ir mainījušās, pēdējo gadu laikā noteikti. Viens no iemesliem, kādēļ pavadījām ilgu laiku pie “Dreamland”, bija tādēļ, lai tas izklausītos pēc iespējas viendabīgāks. Lai klausītājs to uztvertu kā kaut ko vienotu – veselumu. Cilvēki maz velta laiku vienai lietai, tas daļēji ir sociālo tīklu negatīvais iespaids. Bet, no otras puses, tāda vienkārši ir dzīve.

"Glass Animals" FOTO: publicitātes

Jūs grupā veidojat ne vien mūziku, bet arī ar grupu saistītus multimediju mākslas projektus – piemēram, interaktīva mājaslapa, kas izveidota 2000. gadu sākuma stilā, ļaujot klausītājiem izklikšķināties pēc sirds patikas.

Jā, mūsu doma vienmēr ir bijusi piedāvāt “lielo bildi”, tādu vienotu māksliniecisku pieredzi ar mājaslapu, ierakstiem, video, dziesmu tekstiem un tamlīdzīgi. Tikai tādā veidā tam visam kopā ir jēga.

Kurš albums tevi ir uzrunājis tā, ka esi klausījies no pirmās līdz pēdējai dziesmai?

Pēdējā laikā tādu ir daudz. Vienu varu minēt. Hērbija Henkoka (džeza taustiņinstrumentālists – aut.piez.) 1973. gadā izdotais albums “Head Hunters”. Tas pašlaik man ir viens no mīļākajiem.

Ko tu novēlētu saviem klausītājiem?

Deivs mums parasti ir lielais runātājs, tā ka es pat nezinu... Tas, ko es visvairāk šobrīd gribētu, ir uzrīkot kārtīgu ballīti kā senajos laikos. Būt lielā mūzikas festivālā, iedzert alu saulainā vakarā. Uzspēlēt koncertā, lai klausītāji varētu padejot. Es domāju, viņi ir to visu pelnījuši, un es censtos viņiem to nodrošināt.