Pasaules čempionāts hokejā ir skatuve, uz kuras mēs varam ieraudzīt dažādus “dziedātājus”. Ir tādi, kas nevar paņemt visvienkāršāko do, bet ir tādi, kas dzied tikpat krāšņi kā Sergejs Jēgers. Mums, latviešiem, jau visiem gribētos dziedāt kā Jēgeram, bet hokeja realitāte pasaules čempionātos nu jau gandrīz desmit gadus ir nemainīga.

Uzvar Zviedrija (trīs tituli pēdējā desmitgadē), uzvar Somija, Krievija un Kanāda (pa diviem tituliem), medaļās bez šā kvarteta šad tad trāpa Šveice (divi sudrabi), Slovākija (viens sudrabs), ASV (trīs bronzas) un Čehija (divas bronzas). Otrais ešalons var priecāties par tikšanu ceturtdaļfinālā, Vācijai tādi bijuši četri (6., 7., 7. un 8. vietas), Norvēģijai divi (6. un 8.), Baltkrievijai divi (7. un 7.), Latvijai un Dānijai pa vienam (8. vieta).

Šādā nolemtības garā vadot gadu pēc gada, kādam (kādiem!) var šķist, ka elites grupa ir jāsamazina vismaz līdz ducim, vai pat tā kā vēlīnājos padomju laikos, kad A grupā spēlēja tikai astoņas izlases. Bet arī tad jau bija noslāņošanās, VDR, Polijai nākot un ejot.

Tāpat Rumānijai, Nīderlandei, Itālijai, Šveicei, Norvēģijai. Tikai tālajā 1982. gada turnīrā Helsinkos un Tamperē, Itālijai ar 7:5 uzvarot ASV, izdevās kādu no smagsvariem aizsūtīt uz B grupu. Rīgas turnīrā neviens nekur ārā nekrīt un varbūt tāpēc ir gana daudz negaidītu rēķinu, bet, protams, atskan arī balsis, ka Lielbritānijai vai Itālijai jau nu nav ko darīt elitē.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp