Tiešraides ieraksts ⟩ Ēnu ekonomikas konferences atziņas: viens nav karotājs, cīņā jāiesaistās visiem

Latvijas lielākā uzņēmēju biedrība Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) un Rīgas Ekonomikas augstskola (SSE Riga) sadarbībā ar Finanšu ministriju un biedrību Business Against Shadow Economy (BASE) jau vienpadsmito gadu pēc kārtas organizē konferenci, kas veltīta ēnu ekonomikas mazināšanai Latvijā. Pasākumā piedalīsies valsts pārvaldes un uzņēmējdarbības vides pārstāvji, kā arī uzrunu teiks Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Konference norisinājās 16.jūnijā, un portālā TVNET var vērot tiešraides ierakstu. 

Ēnu ekonomikas īpatsvars pagājušajā gadā Latvijā palielinājās par 1,6 procentpunktiem līdz 25,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP), konferencē pavēstīja Rīgas Ekonomikas augstskolas Ilgtspējas biznesa centra direktors Arnis Sauka.

Viņš norādīja, ka kopš 2012.gada ēnu ekonomika ir augusi un tas nav labs signāls.

9

"Ja mums nav izdevies būtiski mazināt ēnu ekonomiku laikā, kad ekonomika iet uz augšu, vēl grūtāk to būs izdarīt tagad, kad Covid-19 ietekmē ekonomika iet uz leju. Prognozēju, ka 2021.-2022. gada rādītāji būs vēl sliktāki nekā pērn," sacīja Sauka.

Vienlaikus Lietuvā ēnu ekonomikas īpatsvars pērn audzis par 2,2 procentpunktiem - līdz 20,4%, bet Igaunijā ēnu ekonomikas īpatsvars audzis par 2,2 procentpunktiem - līdz 16,5%.

Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs kopš 2009.gada, kad tika veikts pirmais ēnu ekonomikas mērījums Baltijas valstīs. Savukārt Igaunijā 2020.gadā ēnu ekonomika ir atgriezusies aptuveni 2018.gada līmenī, kad tā bija 16,7% no IKP.

Pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijā un arī Igaunijā nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente arī 2020.gadā bija aplokšņu algas, kas Latvijā veido 46,9% no kopējās ēnu ekonomikas apjoma (2019.gadā - 44,1%), bet Igaunijā - 40,3% (2019.gadā - 43,0%). Neuzrādītie ieņēmumi Latvijā veido 29,9% (2019.gadā - 32%) no kopējās ēnu ekonomikas, bet neuzrādīto darbinieku komponente - 23,2% (2019.gadā - 23,9%). Nozīmīgākās ēnu ekonomikas komponentes 2020.gadā Lietuvā bija neuzrādītie ieņēmumi un aplokšņu algas (abas kopā veido 37,7%), kam seko neuzrādītie darbinieki (24,7%).

No atsevišķiem ēnu ekonomikas faktoriem 2020.gadā Latvijā aplokšņu algu izmaksas veidoja 23,5% no kopējā algu apjoma, kas ir pieaugums par 1,2 procentpunktiem, neuzrādītie ienākumi - 18%, kas ir pieaugums par 1,4 procentpunktiem.

Savukārt darbinieku neuzrādīšanas īpatsvars sasniedza 10,9%, kas ir tāds pats kā 2019.gadā.

9

Sauka skaidroja, ka tieši aplokšņu algas joprojām ir galvenais ēnu ekonomikas apjoma veicinātājs Latvijā un arī izskaidro atšķirību starp kopējo ēnu ekonomikas apjomu Baltijas valstīs. vidējās algas daļa (%), ko uzņēmēji slēpj no valsts pieauga visās trīs Baltijas valstīs, taču tās joprojām ir izteikti lielākas Latvijā. Lietuvā aplokšņu algu apjoms pērn sasniedza 15,3% - pieaugums par 1,2 procentpunktiem, bet Igaunijā - 13,2%, kas ir pieaugums par 1,7 procentpunktiem.

Neuzrādītie ienākumi Lietuvā pērn pieauga par 1,4 procentpunktiem līdz 15,8%, bet Igaunijā pieaugums bija par vienu procentpunktu līdz 11,6%. Savukārt darbinieku neuzrādīšanas apjoms (vidējais % no darbinieku kopskaita, kas tiek nodarbināti bez līguma) 2020.gadā Lietuvā pieaudzis par vienu procentpunktu, sasniedzot 9,3%, kā arī salīdzinoši būtiski pieaudzis Igaunijā - par 3,3 procentpunktiem, sasniedzot 9%.

Lielākais ēnu ekonomikas īpatsvars pērn bija Kurzemē - 27,1%, Rīgā tas bija 26,3%, bet mazākais īpatsvars bija Latgalē - 19,2%.

Savukārt nozaru dalījumā lielākais ēnu ekonomikas īpatsvars bija būvniecībā - 28,7%, kas ir samazinājums par 4,6 procentpunktiem, un vairumtirdzniecībā - 25,3%, kas ir samazinājums par 0,8 procentpunktiem. Pakalpojumu nozarē ēnu ekonomikas īpatsvars pērn bija 24,9%, mazumtirdzniecībā - 23,9%, bet ražošanā - 23%.

Pētījuma rezultāti liecina, ka vispārējais kukuļdošanas līmenis (procents no ienākumiem, ko firmas maksā neoficiālos maksājumos lai "nokārtotu lietas") 2020.gadā, salīdzinājumā ar 2019.gadu, Latvijā palielinājās par 0,2 procentpunktiem, sasniedzot 8,3%,

Kukuļošanas līmenis par 0,1 procentpunktu samazinājās Lietuvā, sasniedzot 8,4%.

9

Lai arī Igaunijā vispārējais kukuļošanas līmenis, salīdzinājumā ar pārējām divām Baltijas valstīm, joprojām ir zemāks, tomēr jaunākā pētījuma dati norāda uz negatīvu tendenci.

Savukārt vidējais procents no līguma summas, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu ir visaugstākais Latvijā (6,9% 2020.gadā, salīdzinājumā ar 5,9% 2019.gadā), kam seko Lietuva (5,6% 2020 gadā, salīdzinājumā ar 8,3% 2019.gadā) un Igaunija (attiecīgi, 3,9%, salīdzinājumā ar 1,4%).

Attiecībā uz attieksmi, uzņēmumi joprojām ir relatīvi apmierināti ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbību. Tomēr apmierinātība ar VID darbību 2020.gadā, salīdzinājumā ar 2019.gadu, Latvijā ir samazinājusies no 3,50 uz 3,41 (skalā no 1-5, kur 5 nozīmē ļoti lielu apmierinātību).

Saskaņā ar šī pētījuma rezultātiem, Latvijas uzņēmēju apmierinātība ar VID bija ar pieaugošu pozitīvu tendenci no 2016. līdz pat 2019.gadam. Pētījuma rezultāti arī liecina, ka Latvijā nedaudz palielinājusies apmierinātība ar valsts nodokļu politiku, savukārt samazinājusies apmierinātība ar biznesa likumdošanas kvalitāti.

Tāpat pētījuma rezultāti parāda, ka jaunāki uzņēmumi vairāk iesaistās ēnu aktivitātēs, nekā vecāki uzņēmumi. "Iespējamais izskaidrojums šīm abām tendencēm ir tāds, ka mazas un jaunas firmas izmanto nodokļu nemaksāšanu kā līdzekli, lai konkurētu ar lielākiem un vairāk pieredzējušiem konkurentiem. Šajā kontekstā ir būtiska visaptveroša valsts atbalsta politika mazajiem un jaunajiem uzņēmumiem," teica Sauka.

Atsaucoties uz pagājušā gada pētījuma rezultātiem un salīdzinot tos ar jaunākajiem datiem, Sauka uzsvēra, ka toreiz un arī tagad norādīts uz tādām ēnu ekonomiku veicinošām problēmām kā uzņēmēju neuzticēšanās valdībai adekvāti izlietot nodokļos maksāto naudu, korupcijas skandāliem un gadījumiem, kad, piemēram, par aplokšņu algu maksāšanu tiek piespriesti neadekvāti zemi sodi.

Tiek norādīts arī par nodokļu sistēmas neprognozējamību un kopējo nenoteiktību biznesa vidē, par politikas veidotāju komunikāciju ar uzņēmējiem un iedzīvotājiem kopumā, piemēram, attiecībā uz dažādiem valsts sniegtajiem pakalpojumiem, tostarp izglītību, medicīnu, valsts atbalstu uzņēmējiem un sociāli neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām.

Kopš 2009.gada, kad tiek veikts pētījums, lielākais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā tika konstatēts 2010.gadā - 38,1% no IKP, bet mazākais ēnu ekonomikas īpatsvars bija 2016.gadā - 20,7% no IKP,

9

kam sekoja ēnu ekonomikas īpatsvars pieaugums 2017. un 2018.gadā un neliels samazinājums 2019.gadā.

Ēnu ekonomikas īpatsvars 2019.gadā Latvijā samazinājās par 0,3 procentpunktiem un sasniedza 23,9% no IKP.

Ēnu ekonomikas ietekme uz valsti un biznesu

VID vadītāja Ieva Jaunzeme norāda, ka viņas vadītajai iestādei ir ļoti liela atbildības nasta.

“Valstī ir tik daudz pārvaldes iestādes, bet liekas, ka ēnu ekonomikas esamība vai neesamība ir atkarīga no VID.

Tie laiki ir pagājuši, kad ieņēmumu dienests ietekmēja ēnu ekonomiku. Viena kareivja cīņa ir beigusies. Viens nav cīnītājs, un visiem ir jācīnās pret ēnu ekonomiku,”

9

norāda Jaunzeme. Viņa uzsver, ka ir jāmaina pieeja cīņai pret ēnu ekonomiku.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) viceprezidente Elīna Rītiņa saka, ka kopumā nav iepriecinoši, ka ceturtā daļa ekonomikas ir ēnu ekonomikā.

“Pārsvarā tas viss ir saistīts ar darbiniekiem un darba tirgu, tāpēc jākoncentrējas uz šo jomu. Ēnu ekonomikas apkarošanas plāna īstenošanā ir daudz domāts par tiem, kuri maksā šīs aplokšņu algas, bet nav domāts par godīgajiem, kuriem būtu jāklājas daudz labāk, nekā tiem, kas ir ēnās. Ja mēs nevaram pierādīt, ka mūsu uzņēmumi ir labākie, tad būs ļoti grūti. Ēnu ekonomika ir godīgo bremze,” saka Rītiņa.

“Mogotel” valdes priekšsēdētāja Sabīne Krieviņa stāsta, ka viņas pārstāvētais uzņēmums ir godprātīgs nodokļu maksātājs.

“Nodokļu nemaksāšana ir konkurenci kropļojošs faktors. Darbinieki novērtē, ka par viņiem ir maksāti nodokļi, jo dīkstāves laikā viņi saņēma dīkstāves pabalstus. Tādējādi esam priecīgi, ka mūsu darbinieki varēja pārciest šo dīkstāves periodu,” saka Krieviņa.

Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) valdes priekšsēdētājs Māris Gruzniņš uzsver, ka ēnu ekonomika kropļo biznesa vidi, tāpēc godīgajam uzņēmējam ir arvien grūtāk pamatot to, kāpēc ir jāveic papildu investīcijas.

“Esam sajutuši, ka šogad ēnu ekonomika ir pieaugusi, un tā ir pieaugusi arī mūsu [būvmateriālu ražošanas] nozarē. Mēs risinām šos jautājumus, meklējot galvenos problēmjautājumus. Tomēr mēs jau visi esam vienā korī – mēs visi domājam, ko darīt, lai uzlabotu situāciju un šīs ēnas mazinātos. Valdībai vajadzētu teikt, ko mēs kopā varētu vēl izdarīt. Kontrolei ir jābūt, kas kontrolē šīs lietas ēnu ekonomikas apkarošanai,” tā Gruzniņš.

“Protams, ka Covid-19 izraisītā krīzes dēļ ēnu ekonomika pieaug, un tās pieaugums Eiropā ir likumsakarīgs. Latvijas rezultāts uz Eiropas fona nav nekas pārsteidzošs. Kas ir slikti – šie rezultāti turpina pasliktināties ne pirmo gadu, un šie rādītāji ir lielāki nekā kaimiņvalstīs. Slikti tas ir tādēļ, ka nākamajos 10 gados no Eiropas ieplūdīs 10 miljardi eiro no Eiropas nodokļu maksātāju naudas. Daļa naudas nonāks būvniecības sektorā, kur ir liels ēnu ekonomikas īpatsvars,” skaidro Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā ekonomists Mārtiņš Zemītis.

Kā cilvēkiem likt “atgriezties no ēnām”?

“Latvijas fenomens ir tas, ka mums ir liela daļa algas, kas nav deklarēta. Tur tās summas ir dažādas – sākot no simts, beidzot ar 500 eiro. Mēs redzam, ka tā ir mūsu pašu samaksātā nauda, par kuru nepaņemam čeku. Cilvēki bieži neņem maksājuma dokumentus par pirkumiem. Ir cilvēku kategorija, kas neko citu dzīvē nav redzējuši, kā dzīvojuši ēnās. Tā nav izvēle, ja cilvēks ir ticis uzņēmumā, kur tiek maksāti nodokļi, viņš neiet uz ēnām. Cilvēkiem, it īpaši ar zemām iemaņām un prasmēm ir grūtāk saprast, kas vispār notiek darba tirgū,” norāda Jaunzeme.

Viņa bilst, ka šajā gadījumā ir skaidrot cilvēkam, kāpēc viņš ir nonācis šādā situācijā. Tas ir izaicinājums, kā uzrunāt ēnu ekonomikā strādājošo.

Pētījuma autors Sauka norāda, ka krīze vairāk skāra tās nozares, kuras jau iepriekš vairāk bija iesaistītas ēnu ekonomikā. Jautājums ir par to, kādus secinājumus cilvēki izdarīs.

Receptes cīņai pret ēnu ekonomiku

“Pirmkārt, jābeidz domāt, ka vienīgie karotāji ir Finanšu ministrija un VID. Ēnu ekonomikas apkarošanā ir jāiesaistās arī citām iestādēm. Otrkārt, VID ir jādara savs darbs. Jā, ar tām metodēm, kas mums ir, turpināsim strādāt, un centīsimies ar pētījumu palīdzību un citiem instrumentiem pārliecināt cilvēkus, ka nodokļus ir jāmaksā,” norāda Jaunzeme.

“Ja ir reformas un ja ir izmaiņas, tad tām ir jābūt motivējošām un balstītām uz datiem. Ja arī VSAOI tiek atzīts par brāķi, un vēlāk jaunais labklājības ministrs, piemēram, neatzīst to par brāķi, tad tas nodokļu politikai nevieš uzticību. Otrkārt, jāveicina konkurētspēja. Nodokļu slogs mums ir zems attiecībā pret IKP, un mums ir ļoti augstas darbaspēka izmaksas un mēs esam dārgākie visā Baltijā un Skandināvijā. Ēnu ekonomikas apkarošanu neveido tikai represīvie instrumenti no VID, bet arī citas iestādes,” skaidro Rītiņa.

“Jāveido ne tikai koordinācija, bet arī sadarbība ēnu ekonomikas apkarošanai. Mūsu biznesa jautājumos nereti ir iesaistītas pat četras ministrijas. Tādēļ ir jāstiprina sadarbība un jāiegulda lielāki resursi, lai analītiski spētu saprast, kādas ir problēmas nozarēs. Ir mērķtiecīgi jāskatās, kā meklēt iespējas apkarot ēnu ekonomiku,” teica Gruzniņš.

“Ir vajadzīgs iegūt vairāk datus, vairāk analizēt. Eiropas atveseļošanās līdzekļu lietojumā ir paredzēti līdzekļi, kas varētu praktiski palīdzēt cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Te nav runa par tehnoloģijām, bet arī par darbinieku izglītotību, zināšanām. Ja iestādes būs gudrākas par mums, tad arī atturošais efekts būs daudz lielāks,” sacīja Zemītis.

Uz augšu
Back