Kā aģentūra LETA uzzināja tiesā, vērtētā lieta ir saistīta ar kādu personu no Latvijas, kurai par vienu vai vairākiem ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem tika piemēroti pārkāpumu uzskaites punkti. Šos pārkāpumu uzskaites punktus Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) reģistrēja transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā.

Saskaņā ar Latvijas tiesisko regulējumu ceļu satiksmes jomā informācija par pārkāpumu uzskaites punktiem, kuri transportlīdzekļu vadītājiem reģistrēti šajā reģistrā, esot vispārpieejama un CSDD to izpaužot ikvienai personai, kura to pieprasa, turklāt tai neesot jāpierāda konkrēta interese iegūt šādu informāciju, tostarp nodod komersantiem izmantošanas nolūkā.

Šauboties par šī regulējuma tiesiskumu, pieteikuma iesniedzējs iesniedza konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā (ST), lūdzot izvērtēt šī regulējuma atbilstību tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. ST uzskatīja, ka tai, izvērtējot sūdzību, jāņem vērā VDAR regulējums, tāpēc tā lūdza EST skaidrot vairāku VDAR normu tvērumu, lai noteiktu Latvijas tiesiskā regulējuma par ceļu satiksmi saderīgumu ar šo regulu.

EST nosprieda, ka VDAR nepieļauj šo Latvijas tiesisko regulējumu. Tā konstatēja, ka nav pierādīta nepieciešamība, it īpaši - ņemot vērā Latvijas valdības norādīto ceļu satiksmes drošības uzlabošanas mērķi, izpaust personas datus par pārkāpumu uzskaites punktiem, kuri reģistrēti par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Turklāt EST norādīja, ka ne sabiedrības tiesības piekļūt oficiāliem dokumentiem, ne tiesības uz informācijas brīvību neattaisno šādu tiesisko regulējumu.

Tiesa secināja, ka personas datu par pārkāpumu uzskaites punktiem izpaušana arī nav apstrāde, ko aptver izņēmums, kas paredz VDAR nepiemērojamību personas datu apstrādei, ko kompetentās iestādes veic krimināltiesību jomā, proti, EST secināja, ka CSDD, veicot minēto izpaušanu, nevar tikt uzskatīta par šādu "kompetento iestādi".

Lai noteiktu, vai piekļuve personas datiem par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, tādiem kā pārkāpumu uzskaites punkti, veido personas datu apstrādi par "pārkāpumiem", uz kuru attiecas pastiprināta aizsardzība, EST it īpaši - balstoties uz VDAR rašanās vēsturi, konstatēja, ka šis jēdziens attiecas tikai uz noziedzīgiem nodarījumiem. Tomēr tas, ka Latvijas tiesību sistēmā ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi tiek kvalificēti kā administratīvi pārkāpumi, nav noteicošais, izvērtējot, vai šie pārkāpumi ietilpst jēdzienā "noziedzīgs nodarījums", jo runa ir par autonomu Eiropas Savienības (ES) tiesību jēdzienu, kura interpretācijai visā ES jābūt autonomai un vienveidīgai.

Tādējādi tiesa atgādinājusi trīs atbilstošos kritērijus, lai vērtētu pārkāpuma krimināltiesisko raksturu, proti, pārkāpuma juridisko kvalifikāciju valsts tiesībās, pārkāpuma raksturu un piemērotā soda smaguma pakāpi, EST nosprieda, ka attiecīgie ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi ietilpst jēdzienā "pārkāpums" VDAR izpratnē. Attiecībā uz pirmajiem diviem kritērijiem EST konstatēja, ka, pat ja pārkāpumi valsts tiesībās netiek kvalificēti kā "noziedzīgi", šāds raksturs var izrietēt no pārkāpuma dabas un it īpaši no soda, ko var izraisīt šāds pārkāpums, represīvā mērķa.

Otrkārt, tiesa nosprieda, ka VDAR nepieļauj Latvijas tiesisko regulējumu, ar kuru CSDD ir noteikts pienākums darīt sabiedrībai pieejamus datus par transportlīdzekļu vadītājiem par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem, neuzliekot personai, kura pieprasa piekļuvi, pienākumu pamatot šo datu iegūšanu ar konkrētu interesi.

Šajā kontekstā EST uzsvēra, ka Latvijas tiesiskajā regulējumā paredzētā ceļu satiksmes drošības uzlabošana veido ES atzītu vispārējo interešu mērķi un tātad dalībvalstis var kvalificēt ceļu satiksmes drošību kā "uzdevumu sabiedrības interesēs". Tomēr nav pierādīta Latvijas tiesiskā regulējuma attiecībā uz personas datu par pārkāpumu uzskaites punktiem izpaušanu nepieciešamība. Proti, pirmkārt, Latvijas likumdevējam ir pieejami vairāki rīcības veidi, kas tam ļautu sasniegt šo mērķi ar citiem līdzekļiem, kuri mazāk aizskartu attiecīgo personu pamattiesības. Otrkārt, ir jāņem vērā personas datu par pārkāpumu uzskaites punktiem sensitīvais raksturs un fakts, ka to izpaušana sabiedrībai var radīt smagu iejaukšanos pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību tādēļ, ka tā var izraisīt sabiedrības nosodījumu un būt pamats datu subjekta stigmatizācijai.

Turklāt EST uzskata, ka, ņemot vērā šo datu sensitīvo raksturu un šīs iejaukšanās šajās divās pamattiesībās smagumu, šīs tiesības ir pārākas gan pār sabiedrības interesēm piekļūt tādiem oficiāliem dokumentiem kā transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrs, gan arī tiesībām uz informācijas brīvību.

Identisku iemeslu dēļ EST nosprieda, ka VDAR pretrunā ir arī Latvijas tiesiskais regulējums, ciktāl ar to CSDD ir atļauts datus par transportlīdzekļu vadītājiem par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem nodot komersantiem, lai tie varētu tos izmantot un izpaust sabiedrībai.

EST precizēja, ka ES tiesību pārākuma princips nepieļauj, ka iesniedzējtiesa, kas izskata sūdzību par Latvijas tiesisko regulējumu, ko EST ir kvalificējusi kā nesaderīgu ar ES tiesībām, nolemj saglabāt šī tiesiskā regulējuma tiesiskās sekas līdz tās galīgā sprieduma pasludināšanas dienai.

ST 2019.gada 4.jūnijā pieņēma lēmumu par jautājumu uzdošanu EST un tiesvedība šajā lietā tika apturēta līdz EST nolēmuma spēkā stāšanās brīdim. Pašlaik ST būs jālemj par tiesvedības atjaunošanu un lietas izskatīšanu.