Atbildību šūpulī neieliek, bet atbildību var iemācīties. Arī pieredzējis, nepieklājīgs šoferis

Mēs nedzīvojam ideālā pasaulē, bet varētu dzīvot vismaz labākā, ja kaut nedaudz prastu uzlabot braukšanas kultūru uz Latvijas ceļiem. Vienalga, pilsēta vai šoseja, atliek vien nobraukt kaut nelielu gabaliņu un ar lielu varbūtību tavu ceļu šķērsos kāds, kura darbības jau robežojas ar pārkāpumu, dažkārt pat vājprātu. Tie ir pārkāpumi, kas diemžēl neprādās policijas statistikā, jo ir tikai novērojumi. Par ierakstu statistikas tabulā un stāstu ar skumju pieskaņu tie kļūst tad, ja, piemēram, neveiksmīgas apstākļu sakritības dēļ pārgalvīga apdzīšana beidzas ar frontālu sadursmi un mašīna kļūst par neregulāras formas metāla objektu, kurā ir cilvēks.

Ja autobraucējiem un vispār satiksmes dalībniekiem būtu vairāk veselā saprāta, kā arī lielāka atbildības sajūta pret sevi un citiem, skumjo un traģisko stāstu būtu krietni vien mazāk. Tas ieviestu korekcijas ziņu dienestu darbā, jo cik tad ilgi vēstītu, ka visi, kas no rīta devās ceļā, bez jelkādiem incidentiem ir atgriezušies mājās. Pat ja nenotiek traģiski negadījumi, statistika nepielaužami liecina, ka ar atbildību uz ceļa autobraucēju kopienā ir milzīgas problēmas. Pietiek vien ielūkoties kaut vai pēdējās nedēļas statistikā, kur pa dienām kopš otrdienas, līdz sestdienai ieskaitot, reģistrēti 446, 439, 407, 434, 513 pārkāpumu protokoli. No tiem attiecīgi 176, 199, 180, 205, 248 ir par atļautā braukšanas ātruma pārkāpumiem, bet aizturēto dzērājšoferu skaits tai pašā periodā savukārt ir 12, 13, 9, 14, 19.

Piecu dienu laika nogrieznis nav garš, tomēr skaitļi labi ilustrē reālo situāciju. Reģistrēto pārkāpumu skaits svārstās, taču nemazinās, lai gan panākt pozitīvu tendenci būtu tik vienkārši! Patiesībā jau autobraucējiem ir jāpiesēž un jāpadomā: “Kur es skrienu, kāpēc es skrienu, kāpēc es braucu tā, kā es braucu, un vai tas ir tā vērts?” Man ir diezgan lielas aizdomas, ka vairums bīstamo pārkāpumu ir apzināti, tādēļ no tiem varētu izvairīties, ja vien autobraucējs vai jebkurš cits satiksmes dalībnieks savā ikdienas burzmā kaut uz mirkli apstātos un aizdomātos par savas rīcības iespējamajām sekām. Jo sekas jau būs vienmēr, vienīgi satiksmes dalībnieka spēkos ir pašam noteikt, cik labvēlīgas vai nelabvēlīgas tās būs.

Patiesībā te atslēgas vārds ir atbildība. Tā vien šķiet, ka tie, kas iziet uz apdzīšanas manevru pēdējā brīdī, tā īsti neapzinās savu atbildību, pirmkārt, paši pret sevi, otrkārt, pret pārējiem satiksmes dalībnieku kopienas locekļiem, kas tajā brīdī atrodas tieši tajā pašā vietā uz ceļa, un, treškārt, arī pret sev tuvajiem un pazīstamajiem, kuriem, domājams, nudien nekārojas tuvākajās dienās gādāt sēru vainagu un meklēt skapī bēru ceremonijai atbilstošas drēbes. Tie, kuri pie stūres sēžas reibumā, jo domā, ka nekas jau nenotiks, kaut arī ceļš dubultojas, ir cita kategorija. Līdz šim neesmu nonācis tiešā konfrontācijā ar šādiem šoferīšiem, taču tādi, kam ir akūts atbildības sajūtas deficīts, kam nav cieņas pret citiem, ir ārkārtīgi bieža parādība. Piemēri tālu un sen nav jāmeklē. Vēl pagājušajā nedēļā sanāca braukt pa Liepājas šoseju un pāris reizes nonākt palēninātā satiksmē, kur braukšanas tempu noteica traktortehnika. Skaidrs, ka tad, ja esi ilgstoši braucis ar aptuveni 100, 20 - 30 kilometri stundā šķiet kā kājāmgājēja ātrums un traktoram gribas tikt garām. Bet kāpēc traktors jāapdzen pirms nepārredzama pagrieziena pa labi, turklāt divām mašīnām uzreiz? It kā jau mani tieši neietekmē un ar traktora apdzinējiem nākamajā apdzīvotajā vietā atkal sagrupējāmies vienā bariņā, bet tomēr - par drošas braukšanas izpratni tas neliecina. Mirkli vēlāk uz tās pašas šosejas bezatbildīga šofera apzīmējumu izpelnījās kāds kravas auto vadītājs. Arī viņam traktors maisījās pa priekšu, tādēļ nolēma to apdzīt manevram nepiemērotā vietā. Kad ieraudzīju traktoriņu aiz koku audzes pagrieziena iekšmalā, nospriedu, ka gan jau aiz tā ir sapulcējušies auto. Un bija arī - kravas auto, kura šoferis, ieraudzījis mani, pārtrauca iesākto apdzīšanas manevru un to izdarīja tik strauji, ka krietni iešūpotajā piekabē varēja sagāzties viss, ja vien tā nebija tukša.

Pārsteiguma mirklis ar to arī beidzās, bet vai kravas auto vadītāju tas atturēs no līdzīgi bezatbildīgas uzvedības? Optimists teiktu - cerams, reālists - diez vai. Bet vajadzētu, lai uz ceļa var justies droši, nevis kā šobrīd. Tā sakot, laiks kļūt par atbildīgiem šoferīšiem. Un būt atbildīgam nenozīmē tikai atļautā ātruma ievērošanu un nebraukšanu reibumā. Tā ir atbildīga braukšana kā tāda, jo atbildīgs šoferis palaiž gājēju uz pārejas, nebrauc pie sarkanā, neapdzen pāri dubultajai līnijai, apsteidz velobraucēju ar pietiekami drošu intervālu, ievēro distanci, ziemā savlaicīgi savam auto uzmontē labas ziemas riepas, nebrauc ar izdegušu priekšējo lukturi u.c.

Nobeigumā iesaku ikvienam pirms kārtējā riskantā manevra dziļāk ieelpot un izskaitīt vismaz līdz trīs, vienlaikus padomājot, kādi būs ieguvumi un kādi potenciālie zaudējumi. Ja būsi godīgs, vairumā gadījumu izrādīsies, ka ieguvumu nav vai arī tie ir tik nebūtiski, ka uzņemties nevajadzīgu risku nav vērts. Tāpat iesaku aizpildīt mūsu atbildīgā šofera testu un laimēt balvas.