“Tev ir tik skaistas krūtis! Vai atsūtīsi fočeni?” Lai vasara pusaudzim nepārvēršas murgā

Foto: YoGinta, paitoon, Sabphoto/Shutterstock. Kolāža: TVNET
Evija Hauka
, Nacionālo ziņu nodaļas žurnāliste
CopyLinkedIn Draugiem X

Būt par pusaudzi nav viegli. Tāpat kā par pusaudža vecāku. Pirmais randiņš, kuram pievienojas vārds “izvarošana”, kailfoto izplatīšana, un nevis džina kokteilis, bet psihotropie medikamenti. Tie ir tikai daži apdraudējumi, ar ko saskaras pusaudži. No vienas puses, vecākiem ir bail pieaugošos bērnus palaist “brīvā lidojumā”, no otras, tas jādara, lai viņi kļūtu patstāvīgi. Kādi ir “vasaras riski” un ko darīt vecākiem, stāsta organizācijas “Centrs Dardedze” speciāliste Laila Balode.

Pēc trakā mācību gada, pavadīta četrās sienās, uzlabojoties epidemioloģiskajai situācijai, bērniem un pusaudžiem beidzot ir iespēja pa īstam izjust brīvības garšu - ar draugiem doties pārgājienā, laivot, peldēties, sagaidīt saulrietu pie ugunskura. Tomēr tas nozīmē, ka pusaudži nozūd no vecāku redzesloka un nav “rokas stiepiena attālumā”. “Vasara ir periods, kad bērni saskaras ar skaistām lietām - pirmajām simpātijām un attiecībām, tomēr tajās ir augsta riska komponente un reizēm var būt skumjas sekas,” iesāk organizācijas “Centrs Dardedze” speciāliste Laila Balode.

Atstāt durvis atvērtas

“Socializējoties vienaudžu vidū, bērns iemācās veidot attiecības, dalīties, strīdēties un izlīgt. “Bars” viņam ir svarīgs, jo mainās referentā grupa un vecāks vairs nav galvenā instance, tāpēc vajadzīgi vienaudži, ar kuriem “samērīt” savas vērtības. Pusaudžu vecums pēc būtības ir saistīts ar riskantu uzvedību, proti, bērnam gribas visu izmēģināt. Viens no riskiem, ar ko mēs kā organizācija, kas tur rūpi par to, lai bērni būtu drošās attiecībās, savā praksē saskaramies, saistīts ar pirmajām simpātijām, “pārošanos” pusaudžu vidū. Dažāda dzimuma bērniem ir atšķirīga izpratne par to, ko nozīmē draudzēšanās, tāpēc reizēm veidojas pārpratumi. Meitenes ir emocionālākas, un viņām attiecības nozīmē komplimentus, uzmanības izrādīšanu, dāvanas. Savukārt puikām hormonālās izmaiņas notiek straujāk, tāpēc impulsi mēdz būt nevaldāmāki. Laikā, kad uzplaukst pirmās attiecības, rodas pārpratumi, kas var beigties ar tā sauktajām randiņu izvarošanām.

Termins izklausās “smags”, tomēr lietas būtība ir šāda: divi jauni, apmulsuši, saulē sakarsuši jaunieši, kuriem liekas, ka viņi viens otram patīk, nesaprot, ka jārespektē sava un otra cilvēka ķermeņa robežas.

Bērniem nav iemācīts, ka intīmā saskarsmē otram jebkurā brīdī ir tiesības pateikt “nē” un tas jārespektē.” Tad nu gadās, ka pārīša attiecības, kas romantiski aizsākušās ezermalā, beidzas ar aizvainojumu, sirdssāpēm, asarām, vecāku un speciālistu iesaisti vai pat iesniegumu policijā. Laila Balode skaidro, ka ne vienmēr “randiņa izvarošana” nozīmē dzimumkontaktu pieaugušo izpratnē. Tā var būt ķermeņa robežu pārkāpšana, kad vienai pusei, parasti meitenei, liekas, ka puisis atļāvies par daudz. “Puikas parasti ir drosmīgāki, bet meitenes pēdējā brīdī nobīstas vai arī viņām ir neērti pateikt “nē”. Rezultātā pie mums nāk sāpināti, noraudājušies bērni, tiek apsūdzēts puisis un viņa vecāki. Nereti, runājot ar puisi, redzam, ka viņš pat īsti nesaprot, kas ir noticis, jo viņam licies, ka romantiskajā gaisotnē viss noticis dabiski un pretestība no meitenes puses nav bijusi. Līdz ar to notikušo ir grūti nosaukt par izvarošanu.

Tāpēc ir svarīgi, lai vecāki vienmēr atstāj “durvis atvērtas”, proti, lai bērns jebkurā situācijā, jūtoties sāpināts vai apjucis, nevairās prasīt palīdzību vecākiem, nebaidās no tā, ka vecāki nosodīs un pārmetīs: “Pati vainīga”; “Ko tu ar tādiem pinies”.

Reperi, kuriem ir bijušas problēmas ar medikamentu ''Xanax'', - Lil Peep, Lil Xan, Juice WRLD.
Reperi, kuriem ir bijušas problēmas ar medikamentu ''Xanax'', - Lil Peep, Lil Xan, Juice WRLD. Foto: TVNET

"Aptieciņa" un drosme pozēt kailai

Alkoholiski kokteiļi, elektroniskās cigaretes... Tās vēl nav īstās briesmas. Pusaudžu ballītēs var uzrasties tādi “cienasti” kā narkotiskas vielas, psihotropie medikamenti. Pēdējos gados Eiropā, tostarp Latvijā, mainījusies jauniešu apreibināšanās “mode”, kurā ienākusi “aptieciņa” – medikamenti, ko jaunieši ieguvuši no draugiem vai banāli nozaguši vecākiem, kuriem ārsts izrakstījis nomierinošus preparātus. Par “Xanax” Youtube kanālā atrodamas pusaudžu auditorijai domātas dziesmas, kurās raksturotas preparāta “lidojošās”, visas pasaules bēdas noņemošās īpašības. Kad Igaunijā no “Xanax” un kodeīna maisījuma nomira 21 gadu vecs jaunietis, izrādījās, ka sociālajos tīklos ir grupas, kurās jaunieši dalās informācijā, kā tikt pie tabletēm. Igaunijā 15-16 gadu vecu jauniešu vidū pieaugusi miega un nomierinošo zāļu lietošana no 9% 2015. gadā līdz 15% 2019. gadā. Speciālisti saka, ka

Latvijas jaunieši “neatpaliek” – rīko ballītes, kurās bļodā saber, ko nu katrs spējis sagādāt, un tad gaida, kā kurš reaģēs.

Laila Balode saka, ka vielu lietošana iet roku rokā ar pusaudžiem raksturīgo riskanto uzvedību. “Ja bērns pavada laiku ar vienaudžiem vai vecākiem bērniem, par kuriem vecāki neko nezina, risks, ka viņš kaut ko pamēģinās, ir augsts. No vienas puses, nevaram pārmest pusaudzim, jo viņam ir vajadzība meklējumu un kļūdu ceļā kaut ko iemācīties par pieaugušo pasauli, no otras, mums, vecākiem, jābūt uzmanīgiem un jāzina, ar ko bērns draudzējas. Bieži vien meitenes strauji attīstās un viņu vecums ir vāji nosakāms. 15, 16 gadus vecas meitenes jau ir jaunkundzes ar iekšēju vajadzību patikt. Nonākot kontaktā ar cilvēkiem, kuriem ir konkrētas intereses un pieejamas dažādas vielas, viņas var iekulties lielās nepatikšanās. Vienmēr der atcerēties sevi šajā vecumā – arī mēs riskējām un daudz ko izmēģinājām. Tomēr iespējas bija ierobežotākas nekā mūsdienās. Bija alkohols un cigaretes – tas arī viss. Tagad vielu klāsts ir neaptverami plašs.”

Bet ko darīt vecākiem? “Ir svarīgi saglabāt zelta vidusceļu. Vecākiem bērns nav jānorobežo no pasaules - jāļauj viņam iet savu ceļu, bet vienlaikus vienmēr jābūt pieejamiem. Mēs nevaram ieslēgt bērnu istabā, nevaram atstāt sēžot ar ierīci, kurā arī var notikt sliktas lietas. Piemēram, tīklā var sastapt kādu, kas pamudinās radīt un dalīties ar seksuāla rakstura vai pat pornogrāfisku materiālu.”

Jau vairākus gadus bērnu tiesību aizsardzības organizāciju redzeslokā ir sekstings - seksuāla rakstura ziņu, attēlu vai video veidošana, kurā iesaistās pats bērns un nosūta cilvēkiem, kas izliekas par draugiem, bet var kļūt par pāridarītājiem.

“Pusaudzim nav viegli pretoties izaicinājumam, it īpaši, ja viņš tiešsaistē nodibinājis attiecības ar kādu, kas uzdodas par vienaudzi un it kā izturas pret viņu iejūtīgi un draudzīgi. Tomēr ierīcēs mēs nekad nevaram zināt, kas ir pretim, – varbūt aiz 14 gadus vecās meitenes avatāra slēpjas 40 gadus vecs vīrietis ar nolūku vervēt meitenes vai zēnus, lai no viņiem iegūtu kailbildes,” stāsta speciāliste.

“Izaicinoši”, “interesanti”, “kaut kas nebijis”. Tā fokusgrupās uzrunātie pusaudži raksturo kailfoto radīšanu un reti kad spēj iztēloties notikumu secību divus soļus uz priekšu.

Pusaudžiem ir priekšstats, ka tā dara visi, jo tas ir drosmīgi.

“Ja iedziļināmies, tad saprotam, ka šāda priekšstata rašanās sakņojas sabiedrībā. Mediji stāsta, ka, piemēram, aktrises vai modeles puskailas fotografējas kalendāram, par kuru iekasēto naudu izlieto labdarības nolūkiem, tāpēc viņu rīcība tiek vērtēta kā “drosmīga”. Savukārt, kad 15 gadus veca meitene spoguļa priekšā nofotografējas kaila un domā, ka ir drosmīga, mēs sakām: “Tu slikti uzvedies.” Glancētajos žurnālos un sociālajos medijos tiek popularizēti noteikti etaloni, kādam jāizskatās skaistam ķermenim. Kad meitene trenējoties un ievērojot diētu ir ieguvusi kārotās ķermeņa aprises, viņai gribas, lai tās novērtē.

Ja viltus draugs meitenē izraisījis pirmās jūtas, viņa iekrīt slazdos. Iekrīt arī puiši, kuriem pateikt “nē” ir vēl grūtāk, ja kailbildi atsūtījusi meitene.

Vienaudzis vai viltus draugs saka: “Tu ko, nevari? Mīkstais esi?” Pusaudzis atbilstoši reaģē: “Varu!”

Un tad izrādās, ka “draugs” ir pieaugušais, kurš nodarbojas ar pretlikumīgu biznesu. Drīz vien viņš sāk šantažēt pusaudzi, sakot, ka kalbildi izsūtīs viņa draugiem, un pieprasa, lai pusaudzis turpina sūtīt kailbildes, nu jau pasūtot tā scenāriju, vai arī pieprasa maksu un “klusēšanu”.

Klusē arī bērns, ko pārņēmis vardarbības situācijai raksturīgo emociju komplekts – kauns, bailes un vainas sajūta. Bērns ir pieņēmis domu, ka vecākiem ir vajadzīgs tikai tad, ja labi mācās, pareizi ēd, nodarbojas ar sportu, smuki izskatās, bet, līdzko viņa dzīvē atgadās ķibele, palīdzību pie tuvākajiem cilvēkiem viņš nemeklē. Patiesībā jābūt otrādi – vecākam bērns jāatbalsta tad, kad viņš ir nomaldījies, viņam kāds nodarījis pāri.

Ja meita atnāk pie mammas un saka: “Esmu plikbildēs”, skaidrs, ka pirmā doma ir: “Par ko tu domāji, to darot?!”

Tomēr to vajadzētu paturēt pie sevis un nevis teikt “neuztraucies, viss būs labi”, bet rīkoties, lai palīdzētu bērnam, – vērsties policijā ar iesniegumu un pie “Droša interneta” pārstāvjiem, kuri palīdzēs ātri izņemt fotogrāfiju no sociālajiem tīkliem.”

Ar pusaudzi mājās - kā uz ugunslīnijas

Ja pusaugu bērns grasās braukt pie draudzenes uz ballīti un tur palikt pa nakti, būtu labi, ja vecāki sazinātos savā starpā un noskaidrotu, vai tas, ko stāsta bērni, atbilst patiesībai, turpina Laila Balode. “Nevajadzētu bērna gaitas kontrolēt pa kluso, bet atklāti pateikt: “Redzu, ka tev viss ir forši, bet esmu par tevi noraizējusies, tāpēc neņem ļaunā, ka piezvanīšu draudzenes mammai.” Ja izrādās, ka bērns ir samelojies, skaidri jāpasaka: “Ja tu nonāc mulsinošā situācijā vai baidies, ka var notikt kaut kas traks, pat ja tikai mežā, kur esat uzcēluši telti, esi sastrīdējies ar draugiem, droši vari mums zvanīt – mēs aizbrauksim tev pakaļ vienalga uz kuru Latvijas malu, jo tu esi mūsu bērns un mums rūpi.” To pateikt ir ārkārtīgi svarīgi, jo pusaudžiem visādi var gadīties.

Arī tad, ja mēs, vecāki, esam izsaukti kā ātrā palīdzība un izrādās, ka bijis tikai draudzeņu strīds, vajag pacensties nemoralizēt un neaizcirst durvis.

Pretējā gadījumā citreiz, nopietnākā situācijā, bērns mums nezvanīs.

Nedrīkst aizmirst, ka pusaudzim mūsu uzmanība ir vajadzīga, un, lai gan reizēm liekas, ka viņš jau ir liels, viņam ir telefons, “gan jau nepazudīs”, viņš aizvien vēl ir bērns, kas vēlas, lai mamma painteresējas, kā viņš jūtas, kurp dodas, vai ar draugiem attiecības ir foršas. Protams, vecāki var saņemt atbildi: “Viss ir kārtībā, kāpēc tu prasi kaut ko tik stulbu.” Tomēr nevajadzētu apvainoties un saprast, ka šāda reakcija saistīta ar pusaudžu vecuma īpatnībām.

Ar pusaudzi nekad neko nevar zināt – vienreiz, kad pajautāsi, kā gāja skolā, viņš apvainosies, ka tu viņu kontrolē, otru reizi, kad nepajautāsi, apvainosies, ka par viņu neviens neinteresējas.

Ja mājās ir pusaudzis, dzīvojam uz uguns līnijas, riskējot saņemt ne tās laipnākās atbildes. Bet tas nenozīmē, ka mums jāatkāpjas. Mums jāturpina palikt vecāku pozīcijās, esot pieaugušiem, nevis jāreaģē kā pusaudžiem, kas apvainojas, ka bērniņš pateicis ko sliktu. Vecākiem vienmēr ir tiesības pateikt: “Klausies, man nepatīk, ka tu ar mani tā runā. Vai varam vienoties, ka runāsi tā, lai es justos labi šīs sarunas laikā?” Vecāku rokās joprojām ir sviras, kas ļauj veidot dialogu vairāk vai mazāk harmonisku.”

Jāņem vērā, ka pusaudzim ir vajadzība pēc privātās telpas, saviem draugiem un noslēpumiem, ko pieaugušais nekontrolē. “Ir labi, ja vecāki spēj vienoties ar pusaudzi, cik tālu ir robeža, aiz kuras, nav pieklājīgi kaut ko prasīt un stāstīt. Robežas un riska zonas būtu svarīgi iezīmēt preventīvi, pirms domstarpībām, jo, ja kaut ko mēģināsim skaidrot strīda karstumā, būs emocijas un asaras.

Tam ir fizioloģisks pamats, saistīts ar hormonālām svārstībām, un sociāls – pusaudzim jānostājas uz savām kājām un jāmēģina kļūt pieaugušam.

Līdz ar to viņam liekas, ka viss, ko dara vecāki, viņam traucē.”

Aizvien biežāk tiek runāts par to, ka mūsdienās bērniem pubertāte iestājas ātrāk nekā iepriekšējām paaudzēm. Laila Balode skaidro: “Ir dažādas spekulācijas par to, kāpēc tas notiek, bet praksē mēs redzam, ka tas tā ir. 9, 10 gadu vecumā meitenes demonstrē pusaudzēm raksturīgu uzvedību. Tajā pašā laikā ir bērni, kas 12 un 13 gados ir bērnišķīgi, un fizioloģiskas izmaiņas viņus nav skārušas. Vecākiem jāvadās pēc reālās situācijas, nevis grāmatām, kurās teikts, kad iestājas pubertāte.”

Raksts tapis IKEA sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros

 

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais