Arī grāmata lielā mērā iet kopā arī ar manām doktorantūras studijām Politikas un sociālās zinātnes fakultātē Eiropas Universitātes institūtā, mēģinot saprast, kas tad notiek Baltijas valstīs. No vienas puses, tiek veidota šī politika, kur diezgan daudz uzmanība tiek pievērsta tradicionālām kultūrām, amatiermākslām, nacionālo vērtību stiprināšanai. Bet mēs, atlasot piemērus, mēģinām saprast, kas tad īstenībā notiek – kur cilvēki iesaistās, kas ir kultūras aktivitātes, kas tiešām veicina kopienas saliedētību un uzlabo dzīvi noteiktās vietās Baltijas valstīs – vai tās ir galvaspilsētas, vai mazāki ciemi. Tādējādi mēs mēģinājām atlasīt piemērus, kas parādītu to daudzveidību, cik kultūra un izpausmes formas var būt dažādas. Ir gan Engures Burāšanas skola, gan Kandavas peldbaseins kā pulcēšanās vieta kopienai, gan tādas tradicionālākas mākslas aktivitātes kā “Homo Novus” festivāls vai “Free Riga” radošie kvartāli, kas ir tāda plašāka reference un saprotamāka izpratne par kultūru. Mēs ar Liānu abas esam mācījušās antropoloģiju, un arī tur šīs debates ap kultūru un jautājums, vai kultūra ir tikai šīs mākslas formas vai arī ikdienas dzīve un darbības, ir aktuāls – tā arī ir viena no lietām, kam pievēršam uzmanību.