Jaunais pilsētas festivāls bez distances “Var! Būt!” 30. un 31. jūlijā norisināsies kultūrtelpā “Hanzas perons” un “Vasaras perona” terasē. 31. jūlijā uz “Vasaras perona” skatuves “Būt!” uzstāsies arī britu tumšā kabarē kulta grupa “The Tiger Lillies”, tādēļ sazvanījāmies ar tās dibinātāju Martinu Žaku.

Vai koncerts Rīgā tiešām būs pirmā grupas uzstāšanās pēc ilgas pauzes?

Tā tiešām būs! Es pat neatceros, cik ilgu laiku jau neesam spēlējuši īstu koncertu. Vairāk kā gadu noteikti. Sajūta ir ļoti dīvaina. Esmu koncertējis jau vairāk kā 30 gadus, turklāt ļoti daudz. Varu droši teikt, ka esam nospēlējuši vairāk koncertu, kā lielākā daļa grupu. Apmēram 150, 200 koncertus gadā. Un visapkārt pasaulei. Esam spēlējuši visur - arī Āzijā, Amerikā… Un mums bijušas ļoti dažādas uzstāšanās, arī dažādi sadarbības projekti. Bet tad pēkšņi, 61 gada vecumā mana dzīve apstājās. Abi ar Adrianu (Stoutu, grupas basistu - šeit un turpmāk iekavās red. piez.) sapratām, ka tā ir elle. Es pat nesākšu izlikties, ka tas tā nav. Mana dzīve tik tiešām apstājās, jo es vairs nevarēju dzīvot tā, kā jau sen biju pieradis.

Tas tik tiešām izklausās pēc dzīvesstila. Kā jūs sadzīvojāt ar šo negaidīto pauzi?

Ar izmisumu. Mans radošums gan totāli uzsprāga. Mēs gada laikā ierakstījām četrus albumus. Parasti mans radošums tiek piebremzēts, pateicoties intensīvajam koncertgrafikam. Taču tagad viss, ko varēju darīt, bija sacerēt un ierakstīt jaunas dziesmas.

Foto: "The Tiger Lillies" trako koncertzālē "Palladium".

Pandēmijas laikā tomēr sniedzāt dažus tiešsaistes koncertus. Tas arī ir apsverams formāts, vai darbojas tikai šādā brīdī?

Es domāju, ka tas darbojas tikai pandēmijas laikā. Tam nav nekāda sakara ar īstu koncertu. Nav atgriezeniskās saites ar auditoriju, nav tās enerģijas. Interesanti, ka es, piemēram, atceros vairākus koncertus Latvijā. Tas nav nemaz tik ierasti, jo koncertējam tik daudz, ka daudzus koncertus tiešām neatceros.

Šķiet, ka mums Latvijā ir daudz fanu, jo tajos koncertos bija daudz cilvēku un mūsu uzstāšanās viņiem ļoti patika.

Bet man iespiedies prātā vēl kāds atgadījums Rīgā. Pēc koncerta aizdevos uz ļoti jauku bāru. Tas saucās “M6”. Man tur patika, pavadīju tur burvīgu laiku, tāpēc atcerējos to vietu un nākamreiz, kad uzstājāmies Latvijā kādā brīvdabas festivālā ārpus Rīgas, brīvajā vakarā pēc atgriešanās no festivāla aizdevos uz to bāru vēlreiz. Kad ierados, kaut kas šķita ļoti dīvaini. Bija sajūta, ka tas pat īsti nedarbojas. Taču saimnieks, ar kuru jau biju iepazinies pirmajā reizē, pajautāja, ko es dzeršu? Teicu, ka man, lūdzu, viskiju! Viņš noreaģēja kaut kā dīvaini, taču dzērienu atnesa. Tas gan nebija viskijs, drīzāk kaut kāda ļoti stipra tēja. Tad paskatījos apkārt un sapratu, ka bārā pie galda sēž tikai acīmredzami musulmaņi. Izrādījās, ka arī saimnieks ir kļuvis par musulmani! Tad nu es piesēdu pie musulmaņu galda un mēs divas stundas ļoti jauki papļāpājām. Par to, kā ir būt musulmaņiem Rīgā un vēl daudzām lietām. Pēc tam es izgāju uz ielas un ieraudzīju visus tos apdzērušos cilvēkus, kas nāca no citiem bāriem… Tas man lika aizdomāties. Musulmaņi bija ļoti draudzīgi un klusi, bet uz ielas bija īsta apdzērušos ļaužu elle.

Varbūt mums visiem jākļūst par musulmaņiem? Nē, nē, neesmu kļuvis par musulmani un joprojām arī dzeru, bet tas atgadījums lika aizdomāties, ka varbūt tomēr jādzer mazāk. Neesmu jau arī vairs tik jauns.

Vai tā ir ierasta lieta pēc koncertiem doties apskatīt pilsētu un tās bārus, iepazīties ar cilvēkiem?

Jā, bet tā gan bija ierastāka lieta, kad biju jaunāks. Daudz dzēru, ballējos ar meitenēm, dzīvoju tādu diezgan izlaidīgu dzīvi. Tagad tomēr cenšos dzīvot tā, lai nodzīvotu vēl kādus 20 gadus. Cerams. Piedomāju arī pie tā, ko ēdu, jo man allaž ir bijis liekais svars. Es vienkārši negribu nomirt.

Vai “The Tiger Lillies” ir 30 gadi tīra baudījuma?

Tas ir labs formulējums, kas man liek atzīt, ka neesmu īsti izbaudījis visu notikušo. Tā laikam ir viena no cilvēcisko būtņu amizantajām niansēm. Bieži tad, kad kaut ko piedzīvojam, to neizbaudām. Ļoti labi šo sapratu tad, kad sākās pandēmija. Man būtu vajadzējis visu notikušo izbaudīt daudz vairāk. Tikai tad, kad man to uz vairāk kā gadu atņēma, sapratu, ka patiesībā esmu bijis ļoti liels veiksminieks, ļoti priviliģēts. Es ceļoju apkārt pasaulei, visur tiku lieliski uzņemts, paliku labās viesnīcās, mums labi maksāja, vienmēr satikām fanus un sajūsminātus cilvēkus. Bet tāda ir dzīve. Tāpēc atliek secināt, ka dzīvi tik tiešām vajag baudīt. Kad tā beigsies, būs par vēlu! Tagad esmu ļoti pateicīgs par visu piedzīvoto, ceru, ka pandēmija kaut kad beigsies, un esmu apņēmies izbaudīt visu, ko vēl būs lemts piedzīvot.

Vai ar jums ir viegli strādāt?

Tas īstenībā ir ļoti interesanti. Daži saka, ka ar man ir pat ļoti viegli strādāt. Taču ir arī tādi, kuri uzskata, ka ar mani tikpat kā vispār nav iespējams sastrādāties. Viņi uzskata, ka esmu īsts kretīns. Problēma varētu būt tā, ka es diezgan ātri varu kļūt nomākts, par kaut ko satraukties. Man liekas, ka vēl nav bijusi tāda diena, kad neesmu par kaut ko satraucies. Man gan tas liekas diezgan cilvēciski. Cilvēki parasti arī piedod manu trauslumu. Dažus es, protams, pamatīgi nokaitinu. Vēl viena problēma varētu būt tā, ka esmu diezgan nesabalansēts. Teiksim, kā ir, esmu mazliet traks! Atliek paklausīties mūsu dziesmas, lai saprastu, ka to var sarakstīt tikai trakais. It īpaši, ja runājam par grupas agrīnā perioda albumu dziesmām.

FOTO: publicitātes

Nav šaubu, ka esat mākslinieciska persona. Jums patīk rakstīt dziesmas, gleznot, visticamāk arī tēlot. Ir vēl kādas radošas izpausmes, ko jūs negribētu atstāt ārpus savas dzīves?

Mani māc vainas apziņa, ka esmu tik maz kaut ko uzrakstījis literārā nozīmē. Ir tāda sajūta, ka man vajadzētu būt sarakstījušam daudz vairāk. Man tiešām patīk gleznot, bet vēl es gribētu būt kinorežisors. Mani ļoti interesē kino, bet problēma šajā mākslas žanrā ir tāda, ka obligāti jāsavāc daudz naudas. Mūziku var radīt daudz vienkāršāk. Sarakstīt un ierakstīt dziesmas neizmaksā kaudzi naudas. Taču dzīvē nevar paspēt izdarīt visu.

Par ko būtu jūsu filma, ja jūs tādu tomēr uzfilmētu?

Mani interesē tādas mūžīgās tēmas. Es daudz domāju par velnu un dievu. Filma varētu būt par šīm tēmām. Tajā varētu būt arī atrakciju parks, frīkšovs, lelles, akrobāti, visādas tādas nu jau aizgājušās pasaules izpriecas un parādības. Tas noteikti būtu dīvaini un izaicinoši. Un tad vēl slepkavas, jūrnieki… Patiesībā tas viss jau ir mūsu albumos! Gribētos domāt, ka mūsu dziesmas rada dažādas vizuālas ainas. Varbūt tās arī ir manas filmas.

Kāpēc cilvēki mīl “The Tiger Lillies”? Kādas ir jūsu labākās īpašības?

Es domāju, ka mēs esam ļoti cilvēciski. Daudzas grupas ir… lielas, stāv prožektoru gaismās, mirdz, liek uzsvaru uz bungu ritmu un varenu ģitāru skaņu. Mēs tādi neesam. Esam citādi, neesam meinstrīms. Lai arī esam veiksmīgi, esam guvuši panākumus, tie ir tādi kā mazāka izmēra panākumi. Neesam “The Rolling Stones” vai “U2” (šos nosaukumus Martins izrunā ļoti stieptā un uzspēlētā manierē). Es pat teiktu, ka visveiksmīgākie mūsu koncerti ir bijuši nelielos bāros, kuros ietilpst apmēram 150 cilvēki. Tu redzi, ka viņi fantastiski pavada laiku, kļūst traki, kauc kā suņi vai rej, ir mums arī tādas dziesmas. Viņi no sirds smejas vai raud. Sajūta ir tāda, ka tos 150 cilvēkus tu turi savās rokās. Tas ir kā neaizmirstams piedzīvojums.

Izklausās pēc visīstākās kulta grupas.

Jā! Tas ir ļoti atbilstošs apzīmējums. Taču drīzāk tādā humorīgākā, nevis ļoti nopietnā nozīmē. Taču mēdzam koncertos kļūt arī izteikti skumji. Mūsu koncerti ir kā emocijām piesātināti amerikāņu kalniņi. Tā ir kā spēle ar klausītāju emocijām. Tas man pašam mūsu koncertos patīk visvairāk. Piemēram, es dziedu kādu ļoti smieklīgu dziesmu. Vai neķītru, kas mums arī nav nekāds retums. Visi histēriski smejas. Bet tad es uzsāku nākamo dziesmu, un tā ir ļoti, ļoti šausminoša. Varbūt pat traģiska. Skumja. Publikā vienmēr ir cilvēki, kas turpina smieties. Savukārt citi skatās uz viņiem ar tādu “what the f…” sejas izteiksmi. Tā taču galīgi nav smieklīga dziesma! Tā mēs spēlējamies ar cilvēku ekspektācijām. Šādi varam mainīt noskaņu daudzas reizes viena koncerta laikā. Man tas šķiet ļoti aizraujoši. Es to salīdzinātu ar teātri. Tādēļ arī esam daudz sastrādājušies ar aktieriem, dejotājiem. Esam apspēlējuši Šekspīru un tā tālāk. Protams, ir bijušas arī draņķīgas sadarbības, totālas izgāšanās, bet vārdos nevienu nesaukšu. Ir gan cilvēki, kuriem tiešām patikuši arī tie darbi.

Britu grupa "The Tiger Lillies" FOTO: Publicitātes foto

Ko sagaidīt no jūsu uzstāšanās “Var! Būt!” festivālā Rīgā?

Dziesmas, ko esmu sarakstījis pēdējo pāris gadu laikā. Dažas būs par velnu, dažas būs stāsti par nabadzīgiem cilvēkiem, par bezpajumtniekiem, arī par narkomāniem.

Man patiesībā ir daudz dziesmu par atkarīgajiem no heroīna, jo tāds bija arī mans brālis un tāda bija arī mana draudzene. Šī tēma atstājusi dziļas pēdas manā psihē.

Pandēmijas laikā izdevāt arī veselus divus Covid-19 veltītus albumus. Vai būs kaut kas arī no tiem?

Īsti nezinu. Man tie abi patīk, taču uztveru tos vairāk kā konkrētu laiku raksturojošas fotogrāfijas. Pat nezinu, vai justos komfortabli, dziedot tās dziesmas koncertā. Bet varbūt tomēr vajag? Jūs vēlētos dzirdēt kaut ko arī no šiem albumiem?

Manuprāt, tas būtu diezgan lieliski un atbilstoši! Piemēram, “Lockdown Blues” šķiet tiešām lieliska dziesma.

Labi! Uzspēlēsim pandēmijas blūzu! Sarunāts! Mums patiesībā patīk izpildīt klausītāju pasūtījumus.

Jūs humorizējat pandēmiju un daudzas citas parādības cilvēku dzīvēs. Vai jums vispār ir kādas tabu tēmas?

Te varam atgriezties pie iepriekš runātā. Stāstīju par piedzīvojumu ar musulmaņiem bārā Rīgā. Lūk! Es nekad nedziedātu par musulmaņiem. Kāpēc? Tāpēc, ka man ir bail! Jo tad viņi ierastos pie manis ar lielu nazi un nogrieztu man galvu! Un es negribu, lai man nogriež galvu. Atbilde, tātad, laikam ir tāda, ka nedziedu par to, kas fiziski varētu ietekmēt manu drošību. Jo esmu gļēvulis! (Smejas). Protams, esmu pietuvojies dažādām robežām. Viens no spilgtākajiem piemēriem droši vien ir viena no mūsu populārākajām dziesmām - “Banging in the Nails”. Amizantā veidā tā patiesībā ir kompliments kristiešu reliģijai 21. gadsimtā. Es varu dziedāt šādu dziesmu koncertos un nebaidīties, ka mani varētu nogalināt. Reiz es šo dziesmu nodziedāju radiostacijā Teksasā. Pēc tam gan es aizdomājos, ka šoreiz tā varbūt nebija diez ko laba ideja. Vakarā mēs spēlējām koncertu un es tiešām sāku baidīties, vai kāds reliģiozais fanātiķis mani nenošaus. Bet viss beidzās labi.

The Tiger Lillies Rīgā (pirmās 2 dziesmas) FOTO:

Kas ir visdīvainākā situācija, kādā esat nonācis, pateicoties savai mākslinieciskajai pašizpausmei?

Tad patiesībā atkal jāpiesauc “Banging in the Nails”! Tas notika vēl mūsu grupas pirmsākumos, kad nupat to dziesmu biju sarakstījis. Mēs uzstājāmies baznīcā Londonā. Ļoti populārā un prestižā koncertvietā, kas saucas “Union Chapel”. Tajā var satilpt ap 1000 cilvēkiem. Pēc uzstāšanās mūs tur aizliedza. Uz mūžu! Joprojām nedrīkstam tur spēlēt. Un aizliedza tāpēc, ka bijām uztaisījuši koncerta flaijeri, uz kura bija rakstīts apmēram sekojošais - brīva ieeja labākā naglu komplekta īpašniekam! (Dziesmā “Banging in the Nails” jeb “Iedzenot naglas” ironiskā veidā stāstīts par Jēzus sišanu krustā). Vietējais Īslingtonas rajona laikraksts “Islington Gazette” to uzķēra un nākamajā dienā publicēja rakstu ar milzīgu virsrakstu: “Sātaniska rokgrupa pārņēmusi “Union Chapel” baznīcu!” Mēs nākamajā dienā turpat ierakstījām vēl vienu lielisku mūsu dziesmu “Sex with Flies” (“Sekss ar mušām”), kurā piedalījās arī baznīcas ērģelnieks. Pēkšņi atskanēja nelabs brēciens. Izrādījās, ka tā ir “Union Chapel” mākslinieciskā direktore, kura ļoti strauji tuvojās skatuvei ar avīzi rokās. Nekad vēl nebiju dzirdējis cilvēku tik histēriski un aizsmakuši kliedzam. Skatījos uz viņu un sapratu - tad tā izskatās patiesa ļaunuma seja…

Biļetes uz festivālu vēl nopērkamas bilesuserviss.lv.