"Upura cīņa" ⟩ "Tev liekas, ka tā ir absolūta norma, ka tavu ķermeni var izmantot citi cilvēki..." Arī zēnus seksuāli izmanto. Atklāta pieredze

"Tu neapzinies savu un sava ķermeņa vērtību. Un ķermenis mums katram ir viens, tāpēc tas būtu jāsargā un jālolo. Tajā brīdī tu pat neapzinies, ka tas ir jādara.

Tev liekas, ka tā ir absolūta norma, ka tavu ķermeni var izmantot citi cilvēki savu interešu izzināšanai," balsij aizlūstot, saka Dainis.

Vīrietis pirmo seksuālo uzbrukumu piedzīvoja bērnībā - mājas pagalmā. Dainis bija pavisam mazs puika, pāridarītājs - pusaudzis. Tie bijuši jaunieši - 16 vai 17 gadus veci, varbūt nedaudz jaunāki.

"Nu kā jau pagalmos, kad bērni spēlējas ārā... Bija tāda epizode, kad kāds pagrūda mani uz zemes. Es neatceros, ko konkrēti teica un vai vispār kaut ko teica, bet tā nākamā lieta, ko es atceros... Roka tika ielikta manās biksēs," atceras Dainis. "Tajā brīdī man ļoti paveicās, jo tā epizode bija salīdzinoši īsa, jo kāds cits pamanīja to un paspēja nogrūst to cilvēku no manis.

Bet šis notikums kaut kādā zemapziņā nāca līdzi un līdzīgas epizodes ir bijušas arī skolā, piemēram, ģērbtuvēs pirms un pēc sporta stundām - dažas reizes ir mēģinājuši pieskarties vai pateikt kādas seksuālas piezīmes.

Tā tas atkārtojās arī visu vidusskolas laiku, arī augstskolā ir līdzīgi uzbrukumi atkārtojušies. Visas reizes tas ir bijis līdzīgi - neko nepasakot, lien virsū, apgrābsta vai izsaka kādas seksuālas piezīmes," atceras Dainis.

Vīrietis stāsta, ka retāk, bet arī pieaugušā vecumā ir saskāries ar situācijām, kad viņa veselība vai pat dzīvība tikusi apdraudēta. Viņa teiktajā izgaismojas milzīga aisberga neredzamā daļa: "Pie mums Latvijā nav pieņemts redzēt divus homoseksuālus vīriešus kopā, sēžot restorānā vai tamlīdzīgi, tāpēc iepazīšanās notiek internetā. (..)" Kā zināms, mūsdienās internetā ir ļoti viegli maskēt savu identitāti un gandrīz tikpat viegli - atrast upuri.

Jebkura dzimuma pārstāvis var būt seksuālās vardarbības upuris

Bērnu un pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs uzsver, ka seksuālās vardarbības upuru skaits bērnu un pusaudžu vidū ir daudz lielāks par to, ko ikdienā varam iedomāties. Tas tāpēc, ka cilvēki šīs pieredzes nereti noklusē. Īpaši zēni un vīrieši. Tas ir ļoti atkarīgs no audzināšanas, kur daudzos gadījumos dominē arī šādi uzskati: "Tu esi vīrietis, tātad tu esi "stiprais dzimums"."

"Starp vīriešiem un sievietēm atšķiras iespējas saņemt un meklēt atbalstu, jo mēs kā sabiedrība tomēr ļoti daudz runājam par šo tēmu tādā kontekstā, ka meitenes no tā var ciest un mēs to zinām. (..)

Pret zēniem tas tā nav, un turklāt tas mums sabiedrībā arī ir "tabuizēts" - tā ir ne tikai trauma, bet arī ārkārtīgs kauns, ja puisis tiek seksuāli izmantots. (..)

Jā, puišiem par to ir grūtāk runāt un saņemt palīdzību. Starp citu - arī visas palīdzības formas ir veidotas, pielāgojot meiteņu un sieviešu vajadzībām."

Speciālists uzsver, ka "šāda veida traumas saistās ar kaut ko ļoti, ļoti intīmu un ļoti personisku, tās saistās ar mūsu dziļāko būtību". "Tāpēc nav iespējami universāli padomi, kas palīdzētu, jo ir jāatrod, kas tieši man varētu palīdzēt, bet tas, ko mēs zinām par šīm traumām, - šī pieredze posta un iznīcina tik ilgi, kamēr tā ir iekšā un tiek slēpta.

Nav nekā mokošāka, kā dzīvot ar šo traumu, par kuru neviens cits nezina. (..) Mēs zinām, ka tad šī trauma iekapsulējas ķermenī - tā rada problēmas prātā, ķermenī un visā dzīvē.

Tāpēc pirmais un absolūti svarīgākais ir atrast cilvēku, un vajag tikai vienu cilvēku - tas var būt speciālists (..), tas var būt cits pieaugušais, tas var būt kāds no ģimenes, kuram tu uzticies. Ļoti svarīgi, lai tas būtu pieaugušais, jo pieaugušais var uzņemties sava veida atbildību un saprast, kas būtu jādara tālāk. (..)"

Par to, kādas sekas piedzīvotā seksuālā vardarbība bērnībā vai jaunībā var atstāt uz pieaugušo, kāda nozīme ir audzināšanai, cik smalka ir robeža, kuru pārkāpjot tiek izjaukta veselīga pusaudžu seksualitātes izzināšana un kāpēc LGBTQIA+ pārstāvju vidū jebkurš var būt upuris un varmāka, bet tā arī esot "drošākā sabiedrības daļa", uzzini video!

Portāls "Apollo.lv" sāk projektu "Upura cīņa", kas dod balsi tiem, kuri ir pieredzējuši seksuālu vardarbību savas dzīves laikā. Sarunās ar cietušajiem un speciālistiem tiek izgaismotas problēmas un lauztas stigmas, kas valda par un ap šo vēl aizvien neērto tēmu - seksuālā vardarbība.

KO DARĪT, JA ESI CIETIS NO SEKSUĀLAS VARDARBĪBAS?

Kauns, atmiņas uzplaiksnījumi, trauksme, "netīrības" un vainas sajūta ir normālas izjūtas šajā situācijā. Šādu stāvokli ir iespējams mazināt ar speciālistu (psihologa, psihoterapeita, psihiatra) palīdzību.

VĒRSIES POLICIJĀ UN PIE ĀRSTA

Pēc iespējas ātrāk nepieciešams vērsties policijā un/vai pie ārsta. Lūdz, lai ārstniecības persona pēc iespējas sīkāk dokumentē vardarbības radītās sekas. Apskates rezultātiem ir juridiskais spēks, un tiesu medicīnas eksperts var izmantot tos ekspertīzes veikšanai.

VĒRSTIES POLICIJĀ VAR ARĪ VĒLĀK

Ja pagaidām neesi gatavs vērsties policijā, to var darīt arī vēlāk. Atkarībā no lietas nodarījuma smaguma ir noteikts noilgums - termiņš, cik ilgā laikā pēc nodarījuma izdarīšanas varmāku var saukt pie kriminālatbildības.

Seksuāla rakstura nodarījuma noilgums var būt no 5 līdz 20 gadiem vai pat ilgāk. Ja par noziegumu tiek ierosināta lieta policijā, tad tev ir tiesības uz kompensāciju kā nozieguma upurim. Valsts kompensācija tiek izmaksāta neatkarīgi no tiesas procesa iznākuma.

NEBAIDIES MEKLĒT PALĪDZĪBU

Apsver domu meklēt psiholoģisko palīdzību. Seksuālā vardarbība rada nopietnas sekas psihei, ar ko ir ļoti grūti tikt galā pašam.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projektu "Upura cīņa" saturu atbild TVNET grupa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Upura cīņa" saturu atbild TVNET grupa.