Īss un vispārīgs vēsturiskais griezums

Mūsdienās izmantotā apzīmējuma LGBT (lezbietes, geji, biseksuāļi un transseksuāļi) grupai piederošie cilvēki ir eksistējuši visos laikos. Jāatceras, ka dažās antīkajās civilizācijās (piem. senajā Romā) netradicionālajām orientācijām piederošie netika uzskatīti par neko tik ļoti ārkārtēju un pat salīdzinoši veiksmīgi spēja iekļauties sabiedrībā. Franču filozofs Mišels Fuko arī ir teicis, ka šajos laikos cilvēka seksualitāte netika uzskatīta par daļu no tā identitātes. Situācija mainījās līdz ar kristietības ierašanos, kuras ietvaros eventuāli izkristalizējās uzskats, ka netradicionālas orientācijas dieva acīs būtu kas nosodāms.

Fuko, analizējot cilvēka seksualitāti un seksuālo dabu seno grieķu un viduslaiku kristiešu kultūrās, nonāca pie secinājuma, ka dažādos laikos ir mainījies ne tikai apkārtējo skatījums uz indivīda seksualitāti, bet arī pašu indivīdu nostāja. Fuko gan nekādā veidā nav centies nedz nosodīt, nedz attaisnot 20.gs. pasauli, bet gan piedāvāja alternatīvu skatījumu uz to, kas tika uztverts kā kaut kas viennozīmīgs, - cilvēka seksualitāti. 

Cilvēces progress šī jautājuma apzināšanā ārpus bībeles uzliktajiem rāmjiem bija vērojams līdz ar psiholoģijas kā zinātnes attīstību, taču tik un tā vēl 19.gs. populārs bija uzskats, ka novirzes no tradicionālās orientācijas vairāk ir slimība.

Šajā laikā notika ievērojamas politiskas pārmaiņas – sabruka PSRS. Tas tad attiecīgi nozīmēja, ka ievērojami vājinājās arī 20. gadsimtā aktuālie politiskie strāvojumi. Viens no tiem, Šimfas prāt, bija diskriminatīvā attieksme pret LGBT grupai piederošajiem cilvēkiem. Savukārt šāda ideoloģiskā vakuuma stāvoklī sabiedrībā esošie LGBT aktīvisti (kuru nevalstiskā pārstāvniecība daudzās pasaules valstīs bija veidojusies jau 20.gs. ietvaros) saredzēja iespēju savu balsi pacelt arī politiskā līmenī. Šis tad arī attiecīgi ir laiks, kad termins LGBT parādās. Kā zināms, mūsdienās, tas politiskajā telpā ir ieguvis diezgan lielu rezonansi.

Sašķeltība Rietumos un Austrumos

Kā jau daudziem zināms, mūsdienās attieksme pret LGBT Rietumu pasaulē ir daudz tolerantāka nekā postpadomju valstīs. Šimfa atgādina, ka Latvijas gadījumā neatkarību esam atguvuši tikai 31 gadu, kas ir diezgan maz. «Tas nav pietiekami ilgs laiks, lai sabiedrībā fundamentāli mainītu priekšstatus, kuri ir iesakņojušies jau vismaz 70 gadu garumā,» norāda pētniece.

Tomēr tajā pašā laikā būtu jāatceras, ka arī Rietumeiropā un ASV ir cilvēki, kuriem vēl arvien nav pieņemama tolerance pret citādi domājošajiem. Tomēr tie bieži vien izvēlas skaļi nepaust savas domas, jo baidās tikt sabiedrības nosodīti. Tāpēc daudzi runā pat par kaut ko līdzīgu valstu proponētai kreisai totalitārai propagandai.

Vai mūsdienās pastāv LGBT propaganda?

Daudzi konservatīvāk noskaņoti sabiedrības locekļi ir pauduši uzskatu, ka LGBT tiesību aizstāvību mūsdienās var savā ziņā salīdzināt ar kreisu totalitāru propagandu (kaut ko, kas tiek uzspiests). Šimfa tam nepiekrīt. Eiropā totalitāru valstu mūsdienās nav. Tomēr tajā pašā laikā pētniece uzsver, ka propagandas spiediens pastāv vienmēr un tā būtu kļūda domāt, ka propaganda būtu iespējama tikai totalitārā valstī. Viņa piekrīt tam, ka tā izdara uz sabiedrību zināmu spiedienu un tai kā valdošajam viedoklim tiek piešķirti nepieciešamie resursi no varas puses, lai sasniegtu plašas cilvēku masas.

Tomēr propagandas apmēri ir vairāk vai mazāk atkarīgi no valdošo partiju politiskās orientācijas. Tādējādi jāsaprot, ka vienmēr publiskajā telpā virsroku gūs viena vai otra spārna idejas. 

Ko nozīmē dabisks un pretdabisks?

Viens no populārākajiem argumentiem, kas izskan teju ikreiz, kad tiek kritizētas minoritātes ir šo attiecību dabiskums. Proti, tas, ka cilvēks izvēlas sava dzimuma partneri, nav saskaņā ar dabas likumiem. Mūsdienu sabiedrībā gan dabiskuma arguments vairs nav tik spēcīgs, kāds tas varēja būt pirms pusgadsimta. 

Sabiedrības iekšienē ir nostiprinājusies doma, ka sava dzimtes identitāte un seksuālā orientācija ir kas tāds, ko cilvēks var noteikt pats un tiem nevajadzētu būt atkarīgiem no sabiedrībā dominējošā viedokļa. Iepriekšējā sarunā ar TVNET Šimfa atklāja, ka vairums cilvēku nav pat pieļāvuši ideju, ka dzimte un seksuālā orientācija varētu būt viņu izvēlē balstīti. Tā vietā vairums cilvēku izvēlas pieņemt to, kas tiek uzskatīts par "pareizu un normālu" konkrētajā sabiedrības grupā. 

Līdz ar to dabiskuma arguments, šķiet, zaudē savas nozīmi. Te gan jāatceras, ka, ejot pret dabiskuma argumentu, tiek destabilizēts lielas sabiedrības daļas konstruētais pasaules skatījums, līdz ar to šī argumenta apdraudēšana pamatā nozīmē indivīda uzburtās pasaules kārtības apdraudēšanu, kas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ cilvēkus, kas rīkojas pret konkrētajā sabiedrības grupā pieņemto "pareizo un normālo", varētu uztvert kā potenciālu draudu.

Vai Latvijas sabiedrība ir tiešām sašķelta konservatīvās un liberālās nometnēs?

Runājot par valstisko līmeni, Šimfa norāda, ka publiskajā telpā valdošā ilūzija par sabiedrības dalīšanos liberālās un konservatīvās nometnēs ir vairāk politiķu un sabiedrisko organizāciju radīta. «Viņu bizness ir uzturēt spriedzi, ka geji nāk. Tas ir viņu bizness,» saka Šimfa.

Viņasprāt, arī tas ir bijis partijas «Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā» bizness un nekad nav reprezentējis patieso Latvijas iedzīvotāju redzējumu par krievvalodīgajiem. «Kopš 90. gadu sākuma Latvijas iedzīvotājos autentiskas bailes no krieviem nav bijušas,» saka Šimfa.

Šimfa arī norāda, ka būtu kļūdaini attiecināt partiju un citu publisko organizāciju savstarpējās nesaskaņas uz dažādu sabiedrības grupu attiecībām. Proti, tas vien, ka publiskajā telpā partijas vai kādas citas organizācijas pauž savu viedokli un nostāju, nenozīmē, ka tieši tāpat jūtas arī visi šo konkrēto organizāciju atbalstītāji. "Esmu pārliecināta, ka arī līdzīgi domājošu sabiedrības grupu ietvaros notiek tādas pašas diskusijas, kā starp pretēji noskaņotām grupām," piebilst pētniece. 

Vai praida gājieni var iespaidot arī bērnu uztveri par savu seksualitāti?

Šimfa nedomā, ka gājiens pats par sevi bērnu uztveri varētu iespaidot. Turklāt viņa arī nekad nav dzirdējusi, ka kāds ļoti publiski šāda gājiena ietekmi uz bērnu psihi problematizētu. Šeit drīzāk ir jautājums par mācību materiāliem un mācību stundu saturu. Tomēr pēdējā laikā viņa nav dzirdējusi, ka materiāli Latvijas skolās būtu kaut kā īpaši pielāgoti tolerances veicināšanai.

Iespējams, ka bērns, redzot dažādas seksuālas orientācijas, varētu pat kļūt bagātāks (vairāk vēlēties pieņemt citādo).

Praida gājienu nākotne

Ņemot vērā, ka LGBT ir sabiedrības daļa, kura Latvijā un arī pasaulē jūtas salīdzinoši apspiesta, šādi gājieni, visticamāk, turpināsies. Jāatzīst, ka pēdējos gados gan geju, gan lezbiešu, gan biseksuāļu, gan transseksuāļu tiesības ir pieaugušas. Pasaules sabiedrībās par to tiek runāts daudz vairāk, un šī problemātika tiek atspoguļota arī Rietumos ražotās filmās un seriālos. Iespējams, ka savu artavu tajā ir ielikuši arī šie gājieni.