Uz robežas ⟩ Pusaudzim mentālās veselības problēmas. Ko darīt?

Projekta ietvaros TVNET žurnālists Mārtiņš Daugulis tikās ar Nilu Konstantinovu, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju, prof. Māri Taubi, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra psihiatru, ambulatorās aprūpes centra "Veldre” vadītāju, kā arī pacienti, kas dalījās savā pieredzē, bet vēlējās palikt anonīma.

Saruna ar Nilu Konstantinovu, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju

Sāksim ar to, ka varbūt mazliet ieskicē, kur mēs atrodamies un kas šeit notiek?

Mēs atrodamies virtuālās terapijas laboratorijā. Tas ir viens no Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra projektiem, un šo laboratoriju mēs veidojām kopā ar starptautisko tehnoloģiju uzņēmumu “Tieto Every”. Mēs izstrādājam jaunas tehnoloģijas: kā virtuālo realitāti apvienot ar mentālās veselības aprūpi, piemēram, ar psihoterapiju bērniem un jauniešiem. Mēs izstrādājam tādu risinājumu, kurš, kā mēs ļoti ceram, varēs palīdzēt diezgan daudziem jauniešiem, protams, Latvijā, bet, iespējams, arī citur Eiropā.

Mēs esam vieni no pirmajiem Eiropas mērogā, kuri šādā veidā mēģina psiholoģisko palīdzību, psihoterapiju, padarīt pieejamu pēc iespējas vairāk jauniešiem, izmantojot virtuālo realitāti.

Kā tas praktiski notiek? Ko jaunietis dara šajā virtuālajā realitātē? Kas ar viņu notiek un kā tas palīdz psihoterapijas procesā? 

Ir divas lielas lietas, ko jaunieši dara ar virtuālo realitāti un kā mēs ar to strādājam. Viena ir konkrēti pati terapija. Virtuālā realitāte ir brilles, kuras mēs uzliekam uz galvas, un tad it kā ir sajūta, ka mēs atrodamies trīsdimensionālā telpā. Mēs it kā saprotam, ka tā nav īsta, bet smadzenes to uztver kā vairāk vai mazāk realitāti, un tāpēc arī šīs te ķermeņa reakcijas un smadzeņu reakcijas ir īstas diezgan. Nu, teiksim, mēs uzliekam brilles, mēs redzam tajās suni, kurš rej, mēs saprotam, ka tas nav īsts suns, bet mums sirds sāk dauzīties ātrāk, rokas nosvīst, it kā tā būtu reāla situācija. Un šo fenomenu mēs varam izmantot terapijā. Piemēram, ja bērnam ir bailes no augstuma vai bailes no lidošanas, vai, piemēram, viņam ir paredzēta medicīniskā procedūra, teiksim, datortomogrāfija, kas ir diezgan bailīga, it sevišķi jauniem cilvēkiem, tad mēs varam ar šo virtuālo realitāti iziet cauri visai procedūrai, nomierināt, pavadīt, un viņa smadzenes adaptēsies un pielāgosies tam. Un tad, kad tas būs jādara reālajā dzīvē, tad tas vairs nebūs tik bailīgi. Un mēs to varam darīt ar diezgan daudzām dzīves situācijām, piemēram, šobrīd jauniešiem diezgan populāra problēma ir sociofobija: kad ir jārunā klases priekšā vai es atrodos situācijā ar svešiem cilvēkiem, es jūtos uztraukts, man parādās diezgan liela trauksme. Dažiem jauniešiem trauksme ir tik liela, ka viņi pat nevar iepazīties ballītē, nevar zinātniski pētniecisko darbu norunāt, ko viņi ir uzrakstījuši. Nu, tad ar šo virtuālo realitāti mēs ievedam viņu šajā situācijā, kur ir citi cilvēki, mēs viņu nedaudz pamācām, kā nomierināties, kā pareizi elpot, ko ar to visu darīt. Mēs arī vienlaicīgi mērām viņa fizioloģiskos parametrus, respektīvi, mērām viņa sirdsdarbību, mērām, kā svīst viņa plaukstas, un tad mēs redzam, cik augsts ir stresa līmenis un cik augstu viņš var izturēt, un tā mēs pamazām pieradinām viņu pie šīm situācijām. Tāda diezgan efektīva un daudzos gadījumos zināmākā terapijas forma.

Savukārt otrs lielais virziens, un tas ir tuvāk tam, ko mēs paši šobrīd izstrādājam, ir kabinets tikai virtuālajā realitātē. Un, ja parastā kabinetā pie terapeita, pie speciālista var atnākt bērns vai jaunietis, kurš dzīvo Rīgā, tad virtuālajā realitātē šeit var ierasties jaunietis, neatkarīgi no tā, kur viņš dzīvo. 

Piemēram, viņš dzīvo Daugavpilī, Rēzeknē vai citur, šīs brilles var atrasties skolā vai jauniešu centrā, vai viņam mājās, un viņš var ienākt pa taisno kabinetā.

Un tas, ko tas ļauj darīt, ir, piemēram, veikt psihodiagnostiku, lai vispirms saprastu, kas ar bērnu notiek. Šajā virtuālajā realitātē mēs to varam izdarīt. Tā ir augstas kompetences procedūra, kas prasa augstas kompetences speciālistus. Tādu ir maz, un parasti tie ir Rīgā, bet šādā veidā mēs varam jebkuram bērnam piedāvāt pakalpojumu un saprast, kas ar viņu notiek, izmantojot virtuālās realitātes telpu.

Viens no psihodiagnostikas veidiem, no kā varam saprast, kas ar cilvēku notiek, it īpaši ar bērnu vai pusaudzi, ir zīmējumi - caur tiem izpaužas psihes procesi. Viņš atnāk uz parasto kabinetu, var paņemt papīra lapu un uz tās uzzīmēt; viņš var ienākt arī virtuālajā realitātē, paņemt flomāsteru un zīmēt pa visu telpu, respektīvi, trīsdimensionāli. Un tad arī terapeits var iziet cauri un apskatīties no visām pusēm. Un, protams, tā ir pavisam jauna pieredze, un te arī atklājas tādas jaunas iespējas, tostarp mēs arī redzam, kā bērns izpaužas tādās jau uzreiz vairākās dimensijās, ja tā varētu teikt.

Tas zināmā mērā nozīmē, ka tajā avangardā šai tehnoloģijai - izpētīt, saprast, kā to labāk izmantot -, ir ne tikai jaunieši, kas izmanto psihoterapiju, bet arī paši psihoterapeiti, vai ne? Tā arī ir jauna skola, kas ir jāapgūst un zināmā mērā jāmācās līdzi?

Jā, absolūti, jo tas ir kā jauns terapijas veids, un tas prasa psihoterapeitam apgūt tādu diezgan sarežģītu tehnoloģiju. Mēs arī šobrīd esam pētījuma pirmajā fāzē, un viena no lietām, ko pētām, ir, cik ir vajadzīgs laiks, lai vispār sagatavotu speciālistus darbam ar šīm tehnoloģijām.

Ja runājam par psihisko veselību kopumā, Latvijā tieši jauniešu vidū daudz tiek runāts par Covid-19 pandēmijas ietekmi, kas ir viļņveidīga. Kādā brīdī mēs šobrīd esam: atvilnī, cita viļņa priekšvakarā?

Nu, skatoties uz cipariem un runājot par Covid-19 pandēmiju, droši vien runāt par vilni nebūtu īsti korekti, jo viens ir tas, ka visas šīs mentālās veselības problēmas neizraisīja Covid-19 pandēmija un tās neradās pēkšņi no jauna Covid-19 pandēmijas laikā. Un šeit mēs runājam par fenomenu, ko novērojam, ka pusaudži un jaunieši īpaši smagi cieta tādā ziņā, ka viņiem parādījās mentālās veselības grūtības - nogurums, bezspēks, aizkaitinātība, trauksme, depresija, paškaitējumi, arī narkotisko vielu lietošana, respektīvi, visas lietas, ko mēs saistām ar psihisko veselību. Bet ir ļoti svarīgi paturēt uzreiz prātā, ka šīs problēmas bija augšupejošā līknē krietni pirms pandēmijas, respektīvi, mēs zinājām diezgan droši no datiem, ka ar katru nākamo paaudzi, starp citu, ar katru nākamo klasi, kura nonāk skolā, bērnu skaits ar dažādām problēmām pieaug. Un tas tā sākās aptuveni no 1990./2000. gadiem. Šī līkne bija augšupejoša. Tas, kas notika pandēmijā, tas droši vien trīskāršojās vai pieckāršojās, un tad drīzāk tā līkne bija augšupejoša un pandēmijas laikā uzgāja vēl augstāk.

Respektīvi, ja pirms pandēmijas bija problēmas vienam no septiņiem, vienam no deviņiem, tad tagad rēķina, ka vienam no trijiem, vienam no četriem bērniem klasē.

Kāpēc tas tā ir, nav drošu atbilžu: droši vien tas ir saistīts ar dzīvesstila pārmaiņām. Un ļoti iespējams, tas ir saistīts kaut kādā ziņā ar tehnoloģiju ietekmi uz bērnu un jauniešu dzīvesstilu, jo tehnoloģiju ietekmē jauniešu dzīves kļūst diezgan sēdošas un mazkustīgas. Starp citu, no pētījumiem ir zināms, ka Lielbritānijā viens cietumnieks pavada brīvā dabā vairāk laika nekā viens bērns, jo cietumniekiem ir obligātā viena stunda, kas ir jāpastaigā; bērni bieži neiziet ārā vispār. Un savukārt mēs zinām, ka tam ir milzīga ietekme uz psihisko veselību, droši vien tas tā arī savienojas. Pandēmijā šis mazkustīgums - neiešana ārā, sēdēšana pie datora un ierīcēm - milzīgi palielinājās. Un tas varētu būt viens no tiem iemesliem, kāpēc mēs redzam milzīgo pieaugumu problēmu.

No lietotāja perspektīvas raugoties, kā jaunietis pirmām kārtām var saprast, ka viņam vajadzētu meklēt palīdzību mentālās veselības jomā, jo viens no stereotipiem un mītiem, kas sabiedrībā valda, ir "pārejas vecums, izdzīvos cauri, viss būs kārtībā". Kā saprast, ka nepieciešams uztaisīt diagnostiku? Kas tad būtu tie pirmie soļi, kas vajadzīgi?

Mēs diezgan ilgu laiku uzskatījām, un, protams, sabiedrībā bija priekšstati, ka vai nu cilvēki, tostarp jaunieši, ir pilnībā psihiski veseli, vai arī viņi ir psihiski slimi. Un, ja viņi ir psihiski slimi, tad viņiem ir vajadzīga ārstēšana pie speciālistiem - psihiatri, psihologi u.c. Tomēr pētnieki un jaunākās tendences apliecina, ka tā tas gluži nedarbojas. Mēs tagad arvien labāk saprotam, ka katram jaunietim, katram pusaudzim šis posms ir diezgan sarežģīts. Tajā ir daudz veidu un vietu, kā kaut kam aiziet greizi, bet, pat ja tas aiziet diezgan greizi, mums nav īsti pamata domāt, ka viņš ir īpašos veidos tagad jāārstē vai jāmeklē kādi ļoti specifiski speciālisti. Tas, ko mēs zinām šobrīd diezgan droši, ir, ka psihiskā veselība, sevišķi bērniem un jauniešiem, nozīmē ne tikai medicīnu. Medicīnai tajā būs patiesībā diezgan maza lieta, bet tā nozīmē skolas, tā nozīmē ēdienu, ko jaunieši ēd, tā nozīmē gaisu, ko jaunieši elpo. Jo netīrāks gaiss, jo augstāki šizofrēnijas riski, tas šobrīd ir apstiprinājies, tas nozīmē, kāda vide ir skolā, cik tā draudzīga, nozīmē to, cik pieņemoša sabiedrība. Piemēram, viens no lielākajiem mentālās veselības riskiem ir tas, ka pusaudzi izstumj.

Un tāpēc, teiksim, LGBT jauniešiem ir lielākie mentālās veselības riski nevis tāpēc, ka viņi kaut kādā veidā būtu mentāli sliktāki, bet tāpēc, ka viņi tiek izstumti sabiedrībā.

Ja mēs domājam šādā veidā, tad saprotam, ka jauniešiem vajag nevis vairāk speciālistu un vairāk palīdzības, bet mums vajag kopā visiem iesaistīties, lai veidotu vidi, kurā šīs problēmas būtu pēc iespējas mazākas, tam nav saistības ar speciālistiem, tam ir saistība ar visām pārējām lietām, kuras es minēju. Un otrs, protams, lai viņi dabūtu palīdzību pēc iespējas ātrāk, tikko, kā tā varētu būt nepieciešama, bet arī šī palīdzība var būt ļoti, ļoti dažāda. To mēs redzam no pētījumiem, ka reizēm tikpat efektīva kā, teiksim, specializēta psiholoģiskā palīdzība, jauniešiem varētu būt tas, ko es saucu par psihosociālām interesēm, piemēram, sporta nodarbībām. Starp citu, tā ir jauna tendence šobrīd arī citviet Eiropā: psihiskās veselības speciālisti izraksta bērniem nodarbības. Bērns atnāk un sūdzas par depresiju, viņam izraksta nevis medikamentu vai psihologa apmeklējumu, bet gan trīs reizes nedēļā baseinu. Un mēs zinām, ka tā ir viena no visefektīvākajām lietām, ko varam darīt. Silts ēdiens skolā ir viena no lietām, kas arī mazina šīs problēmas. Mēs zinām, ka pusaudžu depresiju visefektīvāk samazina tas, ja viņam ļauj nākt uz skolu par stundu vēlāk. Respektīvi, viņam ļauj izgulēties no rīta.

Protams, būs daļa, kuriem šīs problēmas būs spēcīgākas, un būs daļa, kuriem būs vajadzīga dažāda veida psihiskās veselības speciālistu palīdzība, vismaz noteikti būs ieteicama. Jautājums par to, kad meklēt palīdzību... gribētos jau sabiedrību veidot tādu, kurā bērniem principā

jau bērnudārzā paskaidro, ka viņiem tieši tāpat kā ir jāmazgā rokas un jātīra zobi, tāpat arī jāčeko sava iekšējā temperatūra, kas ir tas, kā es jūtos.

Un, ja es ilgāk nekā parasti jūtos kaut kā ne tā, vai kaut kādas problēmas man parādās, tad tas ir pilnīgi normāli, ka es ar kādu aprunājos. Un būtu arī ļoti jauki, ja sabiedrībā būtu diezgan daudz tādu speciālistu, ar kuriem bērns varētu aprunāties. Skolā viņš droši varētu iet pie skolas psihologa, tikpat labi viņš varētu iet pie skolotāja, kuram viņš uzticas, viņš varētu aiziet pie sava sporta trenera, viņš, varētu aiziet pie psihiatra, psihoterapeita tad, kad tas būtu nepieciešams. Patiesībā visas psihoterapijas un psihiskās veselības palīdzības iespējas, ja mēs tā godīgi skatāmies uz datiem un uz dzīves pieredzēm, nav ārkārtīgi palīdzošas nebūt ne visiem. Un mēs zinām, ka mums ir ļoti jāskatās un jāmēģina iesaistīt jaunieši visdažādākajās palīdzības saņemšanas formās. Kā es minēju, tāda pati nozīme varētu būt psihiatram kā sporta kluba apmeklējumam šajā vecumā; tam, kas notiek skolā, būs milzīga nozīme uz bērna psihisko veselību. Es domāju, ka par bērnu, jauniešu psihisko veselību vajadzētu zināt katram speciālistam, kurš strādā ar jauniešiem. Tad arī jaunietim būtu vieglāk sākt par to runāt, jo viņš varētu vērsties nevis pie konkrēta speciālista, bet gan varētu vērsties pie tā pieaugušā, kuram viņš uzticas. Un tas droši vien būtu tas pats svarīgākais.

Ja mēs skatāmies uz Latviju tieši no vides perspektīvas, kura ir tā telpa visātrākajiem uzlabojumiem, kur mums būtu, kur augt? Kas ir tie mazie uzlabojumi, ko varētu sasniegt ar tādiem sīkiem solīšiem?

Ir divas lietas. Es domāju, ka patiesībā mums jau ir ļoti daudz dažādu pakalpojumu valstī. Mums ir dažādi jauniešu centri, bērnu slimnīcas, atvērtie resursu kabineti, Open centri dažādās Latvijas pilsētās, jauniešu klubi, dažādas Eiropas Savienības finansētas programmas, ļoti daudz dažādu pakalpojumu, telefoniskie pakalpojumi, attālinātās konsultācijas un vēl simts dažādas lietas.

Protams, tas viss ir diezgan haotiski. Varbūt pati pirmā lieta, ko varētu darīt, ir vienkārši apzināt, kas īsti mums jau ir, un salikt to kaut kādā puslīdz jēgpilnā sistēmā un iedot arī vecākiem un pašiem jauniešiem diezgan skaidru priekšstatu par to, kas ir pirmais solis, kur vērsties, kas ir tas, ko darīt, kas reāli ir pieejams tavā apkaimē. Latvija nav tik liela, mēs to varētu izdarīt, jo šobrīd mēs arī savā centrā saskaramies ar savādām situācijām, piemēram, pie mums brauc no ļoti tālām Latvijas vietām uz konsultāciju un mēs viņiem varam pastāstīt labāk, kas patiesībā ir pieejams viņu vietā, viņu pilsētā, jo arī tur ir dažādi pakalpojumi. Vēl viena ātri izdarāma lieta ir beidzot saprast, kurš īsti ir atbildīgs par šo nozari. Tā ir problēma tāpēc, ka tur, protams, daļa ir Veselības ministrijas, daļa Izglītības ministrijas, daļa labklājības sfēras, vēl nāk privātas iniciatīvas, un līdz ar to tas viss ir tādā haotiskā sistēmā. Ja valsts mērogā būtu pārraudzība, stratēģiskā plānošana, tad es domāju tas būtu ļoti, ļoti liels solis uz priekšu.

Otra lieta ir tā, ka mentālajai veselībai tiek tērēts diezgan daudz finanšu līdzekļu. Bet tas, kas šobrīd notiek, ir, ka nauda tiek tērēta veidos, kuri ir visvienkāršākie un visātrākie, piemēram, tiek atvērti dažādi psihologu konsultēšanas kabineti vai dažādas vietas, kur var saņemt ātras, īslaicīgas psiholoģiskās konsultācijas. Tas nozīmē, ka šī palīdzības forma ir visvairāk piemērojama tiem, kuri ir diezgan motivēti, viegli aizsniedzami jaunieši ar diezgan mazām problēmām, un līdz ar to viņus viegli aizsniegt, viegli palīdzēt, viegli iztērēt naudu, un tas izskatās labi. Savukārt mums valstī vispār šobrīd nav iespēju, kur varētu doties jaunieši, kuriem ir diezgan izteiktas problēmas, izņemot uz palātu psihiatriskajā slimnīcā, kas arī tomēr īslaicīga un ne īpaši vēlama lieta.

Teiksim, mums ir diezgan lielas grūtības ar jauniešiem, kuri lieto vielas, problēmas ar jauniešiem, kuri saskaras ar agrīnām psihotiskām pieredzēm, problēmas ar jauniešiem, kas ļoti nopietni graizās vai paškaitē, vai kuriem ir dažādi personības traucējumi, - viņiem šobrīd nav vispār nevienas vietas, kur viņus varētu, piemēram, izņemt no viņu ierastās vides un kur viņi varētu kādu laiku padzīvot terapeitiskā vidē. Šādas vietas izveide prasa lielas investīcijas, un tur tie rezultāti nav tik vienkārši, un šos jauniešus iesaistīt procesos arī nav tik viegli.

Līdz ar to mums tendence ir palīdzēt visvairāk tiem, kuriem varbūt  palīdzība nav tik ļoti nepieciešama. Un tie, kuriem tā ir visvairāk nepieciešama, saņem vismazāk vai nesaņem nemaz.

Šīs lietas vajadzētu kaut kā sabalansēt.

Droši vien tad arī tā plaisa sakrīt pa tādu sociālās atstumtības līniju, vai ne?

Kaut kādā ziņā jā, bet ne pilnībā. Šobrīd mēs sniedzam pakalpojumus, kurus līdzfinansē vecāki, līdz ar to pie mums nonāk pārsvarā jaunieši no ģimenēm, kas nav sociālā riska ģimenes. Teiksim, ir jaunietis grūtībās, un viņam vajadzētu kādu laiku padzīvot atsevišķi strukturētā vidē. Taču vienalga, kāds ir ģimenes finansiālais stāvoklis, šādas vietas vienkārši nav ne par kādu naudu šobrīd. Tā, protams, ir milzīga problēma.

Kā šobrīd izskatās ar atgriešanos atpakaļ sabiedriskā apritē, kā mēs esam to iepriekš raduši, ņemot vērā iepriekš minēto par izaicinājumiem?

Jauno mācību gadu mēs visi gaidām ar lielu interesi, bet drusku ar bailēm, jo nav īsti skaidrs, kas notiks. Mēs kopumā varam paredzēt, ka gads būs diezgan grūts. Pagājušajā gadā jauniešu problēmas lielā mērā uzkāra psihiskās veselības pakalpojums, jo rindas uz pakalpojumiem pārsniedza vairākus mēnešus. Šī nav tikai Latvijas pieredze, to novēroja speciālisti praktiski visur, kur ir pandēmijas ierobežojumi, tur visur jauniešiem ir šāda veida problēmas. Mēs zinām, ka būs problēmas, kad skolēni aizies atpakaļ uz skolu: ja mēs neesam gadu īsti komunicējuši vai gadu kaut ko darījuši, piemēram, sēdējuši klasē un mācījušies, tad pēc gada atsākt jebko ir diezgan grūti. Tad, kad cilvēks ir pusaudža vecumā, to ir vēl grūtāk izdarīt, tāpēc ka katram gadam ir ļoti liela nozīme un smadzenes apgūst visādas jaunas prasmes katru gadu noteiktā veidā. Nu, piemēram, ir noteikts laiks mūsu dzīvēs, kad mēs iemācāmies draudzēties, un, ja mēs to neizdarām tajā laikā, tad pēc tam mums to izdarīt ir sarežģītāk vai arī tas visu laiku paliek kā problēma. Daudziem bērniem šis gads kaut kādā ziņā ir vairāk vai mazāk izkritis, viņi ir apguvuši prasmi sēdēt pie datora diezgan ilgu laiku, bet tas arī vairāk vai mazāk viss. Nu, līdz ar to, kad viņi atnāks [uz skolu], tas būs grūti. Mēs nezinām, cik ļoti grūti, bet tas būs sarežģīti. Savukārt scenārijs B, kurā delta variants vai vēl kāds variants liek turpināt mācīties tādā formātā, kādā bija līdz šim... tas jau tad būtu ļoti sarežģīti. Jo tad, manuprāt, nāktos izdomāt pilnīgi jaunas izglītības struktūras, kas būtu paredzētas tai lielajai daļai jauniešu, kuri vienkārši nespēj funkcionēt distancētas apmācības apstākļos. Jo pretējā gadījumā tas nozīmētu, ka mēs reālu sabiedrības daļu, pie tam diezgan lielu, bērnus un pusaudžus, 

vienkārši brutāli izstumtu no jebkādām labām nākotnes izredzēm.

Bet mēs ļoti ceram, ka tas nepienāks. Vieglāk problēmu varētu risināt, ja viņi atgrieztos skolās, mēs palīdzētu viņiem adaptēties.

Ja paskatāmies uz Latviju, precīzāk, ministrijām un ierēdniecību. Kāda pozitīva virzība tur šobrīd notiek, un kurās jomās varētu augt?

Mums nenoliedzami ir ļoti daudz labas, pozitīvas un pat diezgan progresīvas tendences. Es domāju, tik liela uzmanība mentālajai veselībai, kāda ir pēdējos gados, nav bijusi nekad iepriekš. Arī iepriekšējās veselības ministres Vinķeles kundzes sāktās iniciatīvas un viņas pievērstā uzmanība, un tostarp arī zināms finansējums šīm lietām - tas ir milzīgi apsveicami. Izglītības ministrijas izstrādātajās bērnu mācību programmās ir sociāli emocionālās prasmes, kas arī tieši saistītas ar psihisko veselību, tās ir iekļautas kā atsevišķa lieta, par ko ir jādomā, kas ir jāmāca, kā kompetences, kas jāapgūst. Labklājības ministrija investē diezgan lielus līdzekļus pusaudžu psihiskajā veselībā un piesaista dažādus Eiropas fondu finansējumus. Un arī, piemēram, Labklājības ministrija šobrīd ir vienīgā, kas apmaksā psihoterapijas pakalpojumus, konkrēti ģimenes psihoterapiju, kas ļoti bieži ir saistīta ar bērniem un jauniešiem. Šāda veida psihoterapijas pakalpojumi, protams, ir milzīga lieta, tas reti kur citur ir pieejams bez maksas pilnībā, protams, ļoti ierobežotā formātā, bet vienalga. Un mums ir arī, piemēram, skolu psihologu tīkls, kas arī ir tāda diezgan inovatīva lieta. Labi, mums tas nav katrā skolā, bet nu principā daudzās skolās ir mentālās veselības speciālists, un tas ir ļoti nozīmīgi.

Protams bieži valsts struktūrās ir diezgan liels haoss, un tajā ir diezgan slikta pārvaldība, piemēram, mums ir daudz naudas, bet ir diezgan maz labu vadītāju, kas spētu ar šo naudu izveidot tādus jēgpilnus, mērķtiecīgus un arī tādus efektīvus pakalpojumus vai arī risinājumus. Mēs redzam, ka veselības nozarē šīs problēmas ir diezgan līdzīgas - slikta pārvaldība, neefektivitāte un vēl dažādas citas lietas. Mums nav nekādu plānu, kā mēs skatāmies uz bērnu psihisko veselību, kā mēs skatāmies uz jauniešiem, jo šobrīd tas iet tādā diezgan lielā pašplūsmā, un tur ir arī visādi riski. Mums nav īsti labi kontroles mehānismi. Šobrīd netiek sagatavota tāda atsevišķa specialitāte, piemēram, bērnu un pusaudžu psihologs vai psihoterapeits. Mums nav tādu kritēriju daudzās sfērās par to, kādiem kritērijiem jāatbilst cilvēkiem, lai vispār strādātu pēc kādām programmām. Un tad ir vēl, protams, tas, ka mēs skatāmies tā diezgan vienkāršoti uz pakalpojumiem.  

Respektīvi, parasti vienīgais kritērijs, ko mēra, ir iztērētā nauda un sniegtās vizītes vai apkalpotie pacienti vai klienti.

Un mums joprojām praktiski nenotiek nekādi efektivitātes mērījumi. Šobrīd jau vairākus gadus ir investēti miljoniem eiro jauniešu mentālajā veselībā, bet mēs patiesībā nezinām, vai ir kaut viens jaunietis, kuram tas ir kaut kā palīdzējis. Bieži no pirmā acu uzmetiena tas šķiet pašsaprotami: uztaisīsim jaunu centru vai jaunu psihologu konsultāciju kabinetu, un tas kaut kādā veidā risinās mentālās veselības problēmas. Mums jābūt ar to ļoti uzmanīgiem, jo, ja mēs skatāmies uz cipariem, tad, iespējams, tā nebūs labākā atbilde un, iespējams, tam vispār nebūs nekāda īpaša efekta. Tās ir tādas svarīgas lietas, kāpēc šiem pētījumiem vajadzētu iet kopā ar resursu sadali un sadalījumu. Trešā lieta, protams, mums nav speciālistu. Es teiktu pat, ka mūsu nozarē nauda īsti nav problēma, tāpēc, ka naudu var piesaistīt šīm lietām. Un tās daudzās, daudzās programmas, kas mums eksistē, tam ir labs pierādījums, bet mums nav speciālistu, piemēram, mēs investēsim, teiksim, miljonu Rēzeknē vai Valmierā, vai Ventspilī, tas neatrisinās to, ka tur nav cilvēku, kuri būtu apmācīti, specializēti, kuri vēlētos tieši šādu darbu darīt - strādāt ar jauniešiem psihiskajā veselībā, kuri būtu tam apmācīti un īpaši sagatavoti.

Saruna ar prof. Māri Taubi, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra psihiatru, ambulatorās aprūpes centrs "Veldre” vadītāju

Profesor, kur mēs šobrīd atrodamies, un kas šeit notiek?

Šī ir Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra filiāle, ambulatorais centrs "Veldre" ar stacionāru, kur ir pilns ārstniecības iespēju spektrs: gan ambulatorās iespējas, kur nāk paši pacienti (aptuveni 4000-4500 regulāro klientu), gan arī dienas stacionārs ar dažādām iespējām: mākslas, mūzikas, drāmas, deju kustības terapiju, fizioterapiju, ergoterapiju, psihologa konsultācijas. Šeit ir arī depresiju un neirožu nodaļa, kur, lai gan mēs ārstējam dažādus pacientus, vēsturiski specializācija vairāk izveidojusies tieši uz smagām, rezistentām depresijām. Pie mums sūta [pacientus] no visas Latvijas, piemēram, situācijās, kad ārsts, ambulatori strādājot, ir izmēģinājis visādus variantus un neizdodas [pacientam palīdzēt]. Tad mēs lietojam šo visu kompleksu, arī nemedikamentozās iespējas, un cenšamies palīdzēt cilvēkiem.

Kāds ir pacienta ceļš: kā viņš līdz "Veldrei" nokļūst? Vai ir iespēja nokļūt "pa taisno", vai arī jāiet caur centrālo aprūpi Tvaika ielā?

Ceļš ir taisni tā paredzēts, lai cilvēks pēc iespējas ātrāk varētu šeit nonākt. [Tas ir paredzēts] cilvēkiem, kuri jūt, ka viņiem ir problēmas. Vajadzīgs vienīgi piezvanīt uz reģistratūru un pieteikt vizīti. Viņam tiek pateikts konkrēts laiks, kad viņš var atnākt. Nav vajadzīgs ne nosūtījums, ne ģimenes ārsts, vajadzīga vien paša vēlme. Ideja jau ir šāda. Mēs redzam, ka šādos centros parādās divreiz vairāk pirmreizējo pacientu nekā vecstila ambulatoros pie slimnīcām. Cilvēkam tas ir daudz patīkamāk.

Mums arī ir visādi kuriozi, kad cilvēki saka "Šī taču nevar būt psihiatriskā slimnīca!", lasot šo nosaukumu, bet beigās secinot, ka tas ir kā kūrorts vai rehabilitācija.

Protams, ārstēšana ir nopietna, bet tajā pašā laikā vide ir cilvēkam [patīkama]. Nav vajadzīgs iet caur Tvaika ielu vai tamlīdzīgi. Mēs esam viena iestāde, un tas ir pareizi pēc visiem PVO [Pasaules veselības organizācija] standartiem. Mēs sadarbojamies. Ir smagāki pacienti, ir pacienti, kam nepieciešams izsaukt ātro palīdzību un vest uz Tvaika ielu, bet, cik nu mēs varam, uzdevums ir noturēt pacientu šeit.

Ja paraugāmies uz kalendāru, cik ilgi cilvēkam ir jāgaida, lai viņš nokļūtu uz pirmreizējo vizīti?

Šobrīd situācija ir laba, faktiski tās ir dažas dienas, četras, piecas dienas. Tas, protams, ir atkarīgs no darbinieku skaita. Mums pēdējā laikā ir izdevies piesaistīt [darbiniekus], priekšniecība mums ir atļāvusi un piešķīrusi jaunus darbiniekus, jaunus rezidentus, kas, beidzot mācības, ir gribējuši šeit palikt. Viņi strādā, un šajā brīdī ir labāka situācija. Situācija var mainīties brīdī, kad jaunie kadri pie mums nenāk. Katram ārstam, līdzīgi kā ģimenes ārstam, nāk savi pacienti, un vienā brīdī [tas] piesātinās. Tad mums atkal ir vajadzīgas šīs svaigās asinis, jaunie kolēģi. Bet šobrīd situācija ir laba. Es teiktu, ka pat ļoti laba. Citos laikos [pieraksts būtu jāgaida] divas nedēļas vai drusku ilgāks laiks. Šobrīd var tikt dažās dienās. Tad tālāk ar šo sākas ārstniecība, un speciālisti skatās: varbūt problēma nav tik liela, varbūt vajadzīga psihoterapija, varbūt problēmai vajadzīgs kompleksāks risinājums dienas stacionārā, varbūt vajadzīga depresiju nodaļa, varbūt ir pavisam bēdīgi, un cilvēkam jābrauc saņemt akūtu palīdzību.

Jauniešu psihiatrija sākas no bērnu psihiatrijas. Varbūt daudz uzmanības tiek pievērsts īpaši mazu bērnu [garīgajai veselībai], teiksim, autiskā spektra traucējumiem, kur ir diezgan liels progress, bet, teiksim, pusaudžu psihiatrija, kas sākas no 14, 15, 16 gadiem, - un tālāk no 18 gadiem mēs pārņemam pieaugušo psihiatriju - tad bieži vien, man šķiet, ir stipri problemātiska joma. Bērnu psihiatrija saka, kā pareizi šos jauniešus pārņemt pieaugušo ārstniecībā, mēs varbūt reizēm neesam tam kaut kādā veidā gatavi... es teiktu, ka tas varētu būt stipri labāk, un droši vien tur ir savas problēmas.

Runājot par Covid-19 ietekmi, es domāju, ka viena lieta ir tā, ka ir diezgan pieaudzis pieprasījums pēc šī palīdzības veida. No otras puses skatoties, piedāvājumu ir diezgan daudz: ir pieejamas psihoterapeitiskās palīdzības, psiholoģiskās intervences, varbūt par to šajā kontekstā vairāk runā. Varbūt tā ir labā ziņa, un cilvēki, kas to līdz šim nav pamanījuši, to pamana. Tas, ko mēs redzam... [jēdziens] "jaunietis" ir nosacīti, teiksim, 17 gadi šodien un 18 gadi rīt, - šis jaunietis tāpat turpinās. Ir sajūta, ka šobrīd jaunieši nobriest nedaudz vēlāk. Bieži vien tāda infantila uzvedība ir arī lielākā vecumā. Viņiem kaut kur, protams, ir komunikācijas problēmas saistībā ar Covid-19. Teiksim, cilvēks iestājies augstskolā, pirmajā kursā vai viņš mācās vēl vidusskolā, ir nomainījis skolu, un vispār nav saticis nevienu draugu, nav redzējis [klasesbiedrus]. Tur veidojas diezgan liela problēma ar to komunikāciju, jo cilvēks ir sociāla būtne un viņam to vajag.

Protams, notiek dekompensācijas, mēs redzam panikas lēkmes, ēšanas traucējumus, trauksmi, depresiju attīstības, un parādās [aizvien vairāk] jauni cilvēki.

Grūti pateikt procentus. No vienas puses labi, no otras - ne pārāk.

Jauniem cilvēkiem pēc būtības ir tas laiks, kad viņš mēģina sevi pierādīt, atrast savu vietu, ir tāds kā opozicionārs laiks. Iespējams, notiek zināmas nobīdes vecuma grupās. Varbūt standarti un pieejas mainās: teiksim, kādreiz 14, 15 gados bija opozicionārais periods, mēģinot pierādīt, kad viss, ko dara vecāki, ir slikti. Tagad varbūt šie periodi paliek līganāki un attīstās vēlāk. Varbūt gadus 30 agrāk bija tas, ka visi bija drusku vienādāki, teiksim skolās, augstskolās, šī materiāli ekonomiskā situācija. Šobrīd, es domāju, tur ir problēmas, jo diezgan daudz var manīt atšķirības cilvēku vidū, un jaunieši pārdzīvo. Labā ziņa ir tā, ka ir iespēja izsisties un tikt uz ārzemēm, tikt studēt, cilvēki redz pasauli un aizvien mazāk to tik saspringti uztver. Ir līdzības un ir atšķirības šajos periodos.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Uz robežas" saturu atbild TVNET GRUPA.