Šosvētdien, 22. augustā, Latgales vēstniecībā "Gors" notiks Matīsa Čudara jaundarba "biezi plāni" pirmatskaņojums. Opuss elektriskajai ģitārai un simfoniskajam orķestrim tapis pēc Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pasūtinājuma speciāli festivāla "LNSO vasarnīca" noslēguma koncertam, to atskaņos LNSO un diriģēs Guntis Kuzma. Solists — protams, pats autors. Mūsu saruna norit pēc otrās mēģinājuma dienas.

Kā teiktu Pēteris Vasks, pēc dažām dienām Latvijas mūzikā dzims jauns bērns. Vai opusa nosaukumam ir kāda nozīme?

Labprāt pastāstīšu. To, kas rakstīšu šo darbu, zināju vismaz pirms pusgada. Lielos mērogos tas, protams, nav liels laikposms, lai uzrakstītu mūziku simfoniskajam orķestrim, tomēr man šķita, ka tas būs pietiekami liels, varēšu mierīgi savā idillē sadziedāties ar mūzām, atrast kaut kādu dzīves un pasaules patiesību caur muzikāliem materiāliem un to manifestēt skaistā opusā.

Tāds bija mans plāns. Es pat uzzīmēju skaņdarba grafisko plānu, kā tas viss izskatīsies, kas tur notiks.

Taču tad sāka parādīties dažādi šķēršļi, piemēram, atļauja atkal strādāt mūzikas laukā dzīvā klātienē.

Bet tu biji cerējis sēdēt dzīvoklī, klusumā, vientulībā, maskā…

… gāzmaskā dzīvoklī komponēt, jā. Jau apmēram kādu gadu tas tā visu laiku bija, un es jau pieradu pie šāda dzīves ritma, mans iekšējais kompass tā arī nokalibrēja mani uz šādu ritmu.

Taču man vajadzēja būt prātīgākam un iedomāties, ka pavasarī lietas tomēr sāks notikt ar lielu joni. Un tā arī bija, dzīve pavērsās par 180 grādiem, man šajā laikā divreiz nācās mainīt dzīvesvietu, un galu galā nonācu pie tā, ka dzīvoju pie savas māsas Jūrmalā. Garāžā kaut kā nebūt iestūmu klavieres, man ir galdiņš, lampiņa, un tad es tur čubinos.

Vai tā ir garāža, kurā neviens nekad neiebrauc?

Ar mašīnu neviens tur nebrauc, bet lielās durvis veras vaļā vairākas reizes dienā, tur ir tomēr tāda zināma satiksme cauri tai garāžai, turpat aiz garāžas durvīm ir divi televizori un bērni, kas klaigā un spēlējas, un tas ir fantastiski, tas iedod milzīgu enerģiju, taču arī mēdz izsist no ilgstošāka procesa. Mūzikas radīšanai, piemēram, nenāk par ļaunu, ka, teiksim, vari kaut vai pusstundu, bet nu vēlams varbūt arī piecas stundas netraucēti iedziļināties kaut kādā muzikālā idejā un ļaut šai idejai pašai par sevi kaut ko pastāstīt. Vismaz man kaut kāda mūzika parasti rodas tieši šādā ceļā. Bet garāžā šādas iespējas nebija, nevarēju arī, teiksim, aizbraukt uz bibliotēku vai kur citur nolīst. Bija jāsamierinās ar to, ka dzīvoju un strādāju nemainīgā troksnī un apstākļu maiņā.

Nesen tiku uzņemts skolā Amerikā, zināju, ka man vajadzēs pēc iespējas vairāk naudas mācībām, tāpēc arī atļāvos piekrist gandrīz vai jebkuram piedāvājumam spēlēt, līdz ar to mana dzīve bija ārkārtīgi saraustīta un daudzdimensionāla. Lūk, par šo visu tad arī ir mans jaunais skaņdarbs. Sākotnēji ļoti pretojos domai, ka nespēju ilgtermiņā pievērst pietiekami lielu uzmanību kaut kādam vienam motīvam, vienam akordam. Bet tad sapratu, ka tieši tas ir mans trumpis, un tas ir tas, kas šis gabals arī būs, un, kad pieņēmu šo realitāti, man tā mūzika sāka ritēt absolūti organiski, un no tā visa tad arī skaņdarba nosaukums — “biezi plāni”.

Man vienmēr patikuši paradoksi un vārdu spēles. Šie mani biezie plāni runā gan par plānošanu, gan par to, ka plāni mums var gan būt biezi, bet tie var izrādīties arī diezgan plāni…

…un tad var klāties plāni.

Nu jā, šis te biezums un plānums labi redzams partitūrā, tas man muzikāli iedeva struktūru, kā domāt kaut vai faktūras ziņā. Nezinu, vai esmu pietiekami veiksmīgi to īstenojis šajā skaņdarbā, bet nu tomēr tur ir nedaudz saspēle starp ļoti plānu diedziņu un biezu masu, ķīseli.

Matīss Čudars FOTO: publicitātes

Kā tev tas izdevies, to mēs droši vien uzzināsim no Ineses Lūsiņas vai Armanda Znotiņa, bet, turpinot par daiļrades laboratoriju, — te vēl tā īpatnība, ka mūzikas autors ir arī solists. Jautāšu tieši tik primitīvi — kā tu, būdams iekšā orķestrī, jūties tajā brīdī, kad tev jāspēlē pašam sava mūzika un kaut ko mainīt tā īsti vairs varbūt nevar?

Sajūta ir fantastiska, bet nu arī caur mani te gāžas drausmīgākais apjoms ar informāciju, ko es sagremošu varbūt tik pēc trim nedēļām. Saprast, ko es īsti rakstu, garāžā palīdzēja datorprogrammatūra, kas atskaņo lietas, bet viņa to dara tā, kā ir ieprogrammēta darīt, tas ir robots, tas nav Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Un tad ir tā bīstamība, kurā brīdī tu sāc pārāk paļauties uz programmatūru un kad paļaujies pats uz savu sajūtu.

Guntis [Kuzma] ļoti labi saprot, kādi labojumi nepieciešami, kas jādara, lai vairāk izceltu to vai citu niansi. Viņš saprot, ko es kur esmu domājis, un tad translē to tā, lai saprot cilvēks, nevis dators.

Un es pats jūtos kā ģitārists, kuram vēl nav izdomāta solopartija. Cenšos grābt katru vārdu, ko mūziķi savā starpā runā. Piemēram, šodien uzzināja, ka pikolo flautai ātra maiņa starp re un si nav varbūt visparocīgākā. Šādas mazas detaļas ir supersupersvētīgas. Tās var izlasīt arī grāmatā, bet, grāmatas lasot, paies divi trīs gadi, turpretim orķestrī šitādas zināšanas nāk momentāni.

Tagad piedod, bet kā tas notiek? Tā flautiste vienkārši pienāk pie tevis un pasaka, vai arī orķestranti tā vienkārši savā starpā runā — nu, ko tas āpsis komponists te uzrakstījis?

Kad dzirdu vārdus “stulbais Matīss”, man ausis kā kaķim mazliet sarosās, un tad es pēc tam pieeju klāt un pārjautāju.

Tā taču nebija?

Nē, nē, es nekādas asas negatīvas izjūtas neesmu manījis.

Tas lielā mērā ir kompliments komponistam. Redzēti mēģinājumi, kur orķestranti reaģē drusku citādi, arī tad, ja pats komponists sēž zālē un klausās mēģinājumu. Bet par to ģitāras solopartiju — teici, ka tā vēl nav izdomāta.

Man tā ir drusku problēma, kad rakstu kaut kādiem sastāviem, kuros spēlēju arī pats. Tādos gadījumos es savu spēlējamo izdomāju pašās beigās. Nevaru orķestrim pateikt — tagad improvizējiet —, nē, man vajag orķestrim obligāti uzrakstīt konkrētu materiālu, lai viņi zina, kas jādara. Savukārt par sevi zinu, ka jebkurā brīdī varu kaut ko par un ap nospēlēt, skaņdarba uzbūve man zināma, līdz ar to es sevi parasti vispār pašā pēdējā plānā atstāju.

Bet tā jau ir bijis daudzos laikos, atceramies Mocartu, Bēthovenu. Orķestris spēlēja, un autors improvizēja, jo bija slinkums vai nebija vaļas formulēt savu spēlējamo uz nošpapīra. Nav runa par salīdzināšanu, bet par principu, kas ir dzīvotspējīgs. Vai tu pēc tam fiksēsi notīs savu noimprovizēto solopartiju?

Labs jautājums, droši vien nāksies.

Pieņemot, ka vēl kāds gribēs spēlēt šo. Teiksim, pienāks, [Jānis] Ruņģis un teiks, ka gribu spēlēt Matīsa gabalu.

Jā, viņš noliks orķestri un gribēs spēlēt, tad vajadzēs soloģitāras partiju.

Vai arī skatāmies citādi — varbūt viņš uz tevis dotā orķestra pamata gribēs spēlēt kaut ko savu. Vai tu viņam ļautu?

(ar nelielu minstināšanos) Domāju, ka jā. Vismaz solokadenci [izvērstāks posms tikai solistam bez orķestra pavadījuma]. Tas pat būtu forši, ka ģitārists, kas spēlē šo gabalu, piedāvā pats savu kadences mūziku.

Matīss Čudars FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Bet varam palūgt arī, piemēram, Andri Dzenīti. Lai uzraksta kadenci, tāpat kā, teiksim, Šnitke rakstīja Bēthovena koncertam. Vai Jāni Petraškeviču.

Tas būtu ļoti kolorīti. Diezgan savādāk. Ekstrēmi.

Sagaidīsim tavu kadenci, un tad padomāsim par šo iespēju.

Darīsim tā. Bet es domāju, ka jā — tā ģitāras partija patiešām būs jāfiksē. Bet man tā vēl jāizdomā.

du ģitāru tu koncertā spēlēs? Varbūt vairākas?

Vakardien mēģināju spēlēt tādu pusakustisko jeb džeza ģitāru ar tā sauktajiem F caurumiem, nezinu, kā tos sauc latviski…

Liekas, ka stīdzinieki sauc tos par efām.

Tātad mēģināju šādu ģitāru, bet sapratu, ka tā ir pārāk lielskanīga un nedaudz tāda kā dubļaina varbūt. Šodien paņēmu līdzi Fender Stratocaster un man liekas, ka tagad viss daudz labāk nolasās, jo viņa ir tāda asāka, daudz labāk izspiežas cauri visai skaņu jūrai, tā ka man šķiet, ka ņemšu šo.

Jā, tā izspiežas cauri arī Lielās ģildes Lielajai zālei. Varēja labi dzirdēt jau kāpņu apakšā.

Super!

Vai šīs abas ģitāras ir no tavas kolekcijas?

Jā.

Tev taču ir vairāk par divām ģitārām?

Es gan neesmu baigais ģitāru kolekcionārs, taču vairāk par divām man ir. Tātad elektriskās man ir četras, un viena no tām ir baritonģitāra, skan par kvartu zemāk. Un tad man ir akustiskās ģitāras: neilona akustiskā, tā sauktā klasiskā, un metālstīgu akustiskā.

Vai tu ar visu kolekciju dosies pāri okeānam?

Pilnīgi noteikti nē. Man nav tik daudz naudas, lai to visu pārvestu. Domāju, droši vien paņemšu šo pašu Fender Stratocaster, tā lieliski der arī klasiskajai mūzikai, kamermūzikai.

Var pildīt jebkādas funkcijas?

Viņai ir ļoti daudzveidīgas iespējas — skaņas spektrs ir ļoti plašs. Un redzēs, iespējams, ka ņemšu līdzi vēl… Nu, vispār ir tā, ka pirms pāris gadiem man sākās tāda kā mānija uz instrumentu pirkšanu. Tas viss sākās ar klarneti, sāku arī nedaudz mācīties spēlēt. Pēc tam nāca flauta, un pēdējais pirkums ir divas vijoles. Aizgāju pie [Sinfonietta Rīga koncertmeistares] Martas Spārniņas uz dažām privātstundām, uzrakstīju viņai arī soloskaņdarbu, ko Marta, starp citu, atskaņos 29. augustā Zuzeum. Tā ka, iespējams, ņemšu līdzi tieši šos instrumentus. Domāju, ka tie man ļoti palīdzēs kompozīcijas procesā.

Diriģentam un klarnetistam Guntim Kuzmam varētu būt zināms pārsteigums, ka tu mācies klarnetes spēli. Cik zinu, viņš nekad nav spēlējis ģitāru. Un arī zinu, ka viņš īsti neļauj nevienam citam pieskarties savai klarnetei.

Kaut kur nesen lasīju vai klausījos par to, kā rīkojas mūsu smadzenes.

Kad mēs braucam ar mašīnu, smadzenes ar laiku piereģistrē šo te auto kā tādu mūsu ķermeņa pagarinājumu, un vienā brīdī mums vairs nav jādomā par gabarītiem un tamlīdzīgām lietām, mēs jau to ķermeniski sajūtam.

Un tas pats ir arī ar mūzikas instrumentiem. Man liekas pilnīgi loģiski, ka mēs nevēlamies, lai kurš katrs, nu, es nezinu, mums, piemēram, glāsta kāju.

Tas ir tieši tik personiski?

Jā, tieši tik.

Tātad tu arī savas ģitāras nevienam neaizdod?

Nu, man vispār nav tik lielu pretenziju pret to, ka man glāsta kāju, bet jā, es droši vien kuram katram tā nedodu spēlēt, lai gan uzreiz tagad neatceros, ka būtu kādreiz baigi aizliedzis. Tomēr jā, tas vienmēr ir tā nedaudz… Kad tu iedod, lai paspēlē, pats ar acs kaktiņu vēro, kas notiek.

Nav mierīga sajūta.

No otras puses, es pats palaikam mēdzu spēlēt ģitāru varbūt tā neģitāriski un ar visādiem objektiem, reizēm drusku brutāli. Ja kāds kaut ko tur stiprāk izdara, nospiež kādu stīgu vai kaut ko, tad es tā baigi neraustos, jo zinu, ka pats esmu daudz nekrietnāks pret šo instrumentu.

vispār ģitāra jūtas simfoniskajā orķestrī? Vai tas ir svešķermenis? Vai var kļūt par savējo? Vai tai ir jākļūst par savējo?

Jā, ģitāra ir nedaudz svešķermenis, kaut vai skaņas fizikalitātes dēļ, jo tas nav akustisks instruments. Skaņas avots ir tumba, un šai tumbai ir dažādi elektroniski procesi, kurus es nesaprotu, bet viņi tur ir, un tas rezultāts…

Pieņemsim, ja orķestris ir akvareļkrāsas, tad ģitāra ir, pieņemsim, pasteļkrītiņš. Ja veiksmīgi strādā, var izdoties fantastiskas lietas.

Es pats tagad ar katru mēģinājumu arvien labāk apjēdzu, kā veidot kopskaņu, kā izdurties cauri, ja nepieciešams, kā paslēpties. Palīdz dažādi pedāļi. Esmu ļoti iecienījis skaļuma pedāli, ar to regulē ģitāras skaļumu. Ģitāras dinamiskais diapazons ir ļoti šaurs. Piano un forte atšķiras daudz mazāk nekā, pieņemsim, vijolei.

Vai var gadīties tā, ka vienlaikus jālieto divi pedāļi?

Jā, tas ir iespējams. Gāze un sajūgs. (smaida)

Bet ko dara tas otrs pedālis?

Ģitārai pedāļu netrūkst. Man ir, piemēram, viens tāds pedālis, ar kuru iespējams iesaldēt vienu skaņu. Tā skan tik ilgi, kamēr pedāli tur nospiestu.

Un uz šīs vienas skaņas var būvēt brīnumlietas. Izklausās aizraujoši, gandrīz vai gribas kļūt par ģitāristu.

Tā ir ļoti interesanta pasaule, ļoti, ļoti plaša, reizēm stipri mulsinoša. Ir forši palaikam vienkārši spēlēt bez jebkādiem pedāļiem. Kad tev ir tās bezgalīgās iespējas, vienā brīdī pazūd dzirksts vispār saprast, ko tu īsti vēlies darīt. Visi esam dzirdējuši, ka ierobežojumi veicina jaunradi. Tev iedod vienas krāsas zīmuli, un tu tagad izpaudies. Tas var likties grūti, bet reizē arī atvieglo, jo nav izvēles. Pieņemt izvēles ir visgrūtākais. Bet kad vienkārši jāizslauka grīda, — bum, aiziet!

Foto: Ainara Mielava koncerts "Starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu" FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Latviešu mūzikā nav daudz mūzikas soloģitārai un orķestrim. Nāk prātā Romualda Jermaka koncerts, kas tapis 2017. gadā, tagad būs tavs opuss.

Zinu, ka Krists Auznieks uzrakstījis koncertu elektriskajai ģitārai un kamerorķestrim. Bija paredzēts ierakstīt un atskaņot ar Sinfonietta Rīga jau kaut kad pagājušajā sezonā, bet viss pajuka, un ieraksts laikam notiks kaut tagad rudenī.

Vēl ir daudz ko atklāt elektriskās ģitāras un orķestra saspēlē. Cerams, komponisti turpinās lūkoties šajā virzienā. Es noteikti. Tā elektriskā skaņa ir kaut kas absolūti specifisks, tāpēc teicu, ka elektriskā ģitāra orķestrī ir individuāliste. Neredzu īsti pat veidu un vajadzību, kā to savienot ar kādu orķestra grupu.

Atcerēsimies Imantu Kalniņu, kurš teica, ka tā ir, iespējams, skaistākā skaņa, ko vispār cilvēks spējis izgudrot.

Skaistākā uzreiz pēc čelestas. Un pēc flautu trillera re-si. Manuprāt, pasaulē ir daudz skaistu skaņu.

Vai ir kaut kas tāds, ko tu vēlies nospēlēt no pasaules repertuāra? Vai arī tev interesantāk radīt pašam?

Atskaņot citu komponistu mūziku ir interesanti, bet laika ir tik, cik ir, un enerģijas ir tik, cik tās ir. Tieši šajā dzīves periodā mani vairāk interesē pieiet pasaules repertuāram ar pētnieciskiem nolūkiem, lai iemācītos kaut ko pats priekš savas jaunrades. Ne tik daudz tieši slīpēt to skaņdarbu un pēc tam atskaņot. Tāda patlaban ir mana nostāja, bet pieņemu, ka tā var mainīties.

Bet līdz brīdim, kad būsi ticis pāri okeānam, tā droši vien nemainīsies, un tagad ir īstais brīdis pastāstīt, kas ir šī jaunā lappuse tavā dzīvē.

Tā jaunā lappuse atvērās daudzu sakritību un zvaigžņu sastāšanās rezultātā. Pēc divām nedēļām braukšu uz uz Ameriku, uz Jeila Universitāti Ņūheivenā, kur divus gadus mācīšos maģistrantūrā.

Un kas bija jāizdara, lai tiktu līdz Jeila Universitātei?

Bija jāiesūta trīs skaņdarbi, un pēc tam sekoja intervija. Tiešsaistē sazvanījāmies ar tiem visiem kompozīcijas pasniedzējiem un vienkārši parunājāmies. Tā bija fantastiska saruna. Pirmais, par ko runājam, bija mērenība mūzikā. Angliski ir vārds modesty. Mērenība, pieticība.

Bet ne viduvējība?

Jēdzienam viduvējība, manuprāt, ir cita konotācija — ir, teiksim, izcilība, un ir viduvējība. Man šķiet, ka tos profesorus interesēja mērenība, jo viņi atsaucās uz skaņdarbu, ko uzrakstīju soloflautai, un tur tiešām ir viena ideja, kas iet darbam cauri. Nekas tāds, teiksim, “bombastisks”. Vēl mēs runājām par renesanses polifoniju, par dāņu mūziku, par manu vīziju, kā domāju turpināt ģitārista karjeru un kā to apvienot ar kompozīciju. Tādā garā. Diezgan izvērsta un ļoti iedvesmojoša saruna.

Vai patlaban vēlies no prieka gavilēt un kliegt visai pasaulei, ka tu tagad brauc uz Ameriku un tūlīt kaut kas notiks? Vai varbūt labāk pagaidām tos divus gadus un tad skatāmies?

Man ar sevis slavēšanu ir dalītas sajūtas. Ir ļoti, ļoti patīkami, ka tu saņem atzinību par kaut ko un sajūti, ka esi spējīgs kaut ko izdarīt. Tavs ego ir drusku pabarots, un tu sāc justies īpašs, lai gan patiesībā labi zini, ka, apsēžoties pie nošlapas, tā atzinība darbam nepalīdzēs. Varbūt tikai brīdī, kad pārāk sašaubies par sevi. Man vienmēr paticis, ka augļi runā, nevis vārdi vai dokumenti.

Kas tev ir Latgales vēstniecība "Gors"?

Manuprāt, tā ir akustiski visskanīgākā zāle Latvijā. Es pat teiktu, ka visā pasaulē, cik nu sanācis spēlēt kaut kur citur. Tur tiešām ir Latgales gars. Man abi vecāki ir latgalieši, bērnībā vadīju vasaras Bērzgalē, kas ir apmēram 30 kilometrus no Rēzeknes, manā ķermenī nosēdušās vissiltākās sajūtas par Latgali, par to brīvību, kas ir Latgales cilvēkos. Kad esmu Bērzgalē, laiks rit kaut kā citādi. Lēnāk, mierīgāk.

Liekas ļoti svarīgi nezaudēt latgalisko cilvēcisko kvalitāti šajā laikā, kad ierobežojumi un nosacījumi tikai aug. Ir forši atgriezties vietā, kurā to visu respektē, bet priekšplānā ir sirds un un cilvēciskā saziņa, kopābūšana.