Kas ir hibrīdkarš?

Latvijas-Baltkrievijas robežas pierobežas josla Silenē. FOTO: Evija Trifanova/LETA

Kopš situācijas saasināšanās uz Latvijas un Baltkrievijas robežas viens no visbiežāk piesauktajiem argumentiem dažādu institūciju darbības leģitimitātei ir hibrīdkara stāvoklis. Vārds „hibrīdkarš” parādās gan aizsardzības ministra Arta Pabrika izteikumos, gan citu valdības pārstāvju retorikā.

Pasaules uzmanība tiek vērsta uz Lukašenko hibrīd-taktikām, kas rada hibrīd-apdraudējumus hibrīd-zonā starp Latviju un Baltkrieviju. Arī cilvēktiesības, izrādās, ir tikai hibrīd-tiesības, jo pastāv vien nosacītos apstākļos, un, tiklīdz Latvijas nevalstiskās organizācijas aicina tomēr ievērot vispāratzītas starptautisko tiesību normas, valdības pārstāvji izmanto hibrīd-argumentu par hibrīd-draudiem. Kad Latvijas nevalstiskās organizācijas norāda, ka tādējādi var tikt kropļota izpratne par cilvēktiesībām, valdības pārstāvji izsaka tām pārmetumus par līdzdalību hibrīd-draudu radīšanā.

Uzskatu, ka šādai lingvistiskai stratēģijai var būt neparedzamas un arī bīstamas sekas.

10

Hibrīdkara jēdziens iemantoja plašāku atpazīstamību pirms dažiem gadiem, kad Krievija okupēja un anektēja Krimu. „Zaļo cilvēciņu” iesūtīšana Krimas teritorijā simboliski atspoguļoja Krievijas militāro stratēģiju, kas balstījās optiskos un retoriskos manevros. Šādos apstākļos realitāte tiek sagrozīta, apgalvojot vienu un darot kaut ko pilnīgi citu. Tas ne tikai ļauj agresoram veiksmīgi izlikties par muļķi, lai sasniegtu pragmatiskus mērķus, bet arī sniedz iespēju otrai pusei izlikties, ka neko jau nevar iesākt, jo agresors, lūk, apgalvo, ka vēlas mieru. Šajos hibrīd-apstākļos „realitāte” kļūst par izplūdušu jēdzienu, jo katrs apgalvojums var tikt apšaubīts un jēgpilna savstarpējā komunikācija zaudē pamatu: ir grūti saprast, kam ticēt un kam ne, kādi ir dažādo pušu mērķi un kādi vispār ir spēles noteikumi. Rodas hibrīd-realitāte, kurā ikviens jebkurā brīdī var kļūt par valsts un tautas ienaidnieku, jo ierastā nozīmju struktūra ir tikusi destabilizēta. Šis ir laiks, kad ambiciozi, varaskāri politiķi prezentē sevi kā vienīgos īstās realitātes zinātājus un arī noteicējus. Pateicoties informācijas pieejamībai, viņiem ir iespēja veidot dominējošu situācijas interpretāciju; jebkurus iebildumus ir viegli noraidīt (jo ir taču hibrīdkarš) un šādi institucionalizēt informatīvās telpas asimetriju.

Es neapšaubu Lukašenko režīma provokācijas pret Latviju, Lietuvu un Poliju, un nav izslēgts, ka Latvijas kaimiņvalstu autoritārie režīmi varētu nākotnē izmantot pat vēl agresīvākas metodes. Tomēr neesmu nekur redzējis izsvērtu pamatojumu saukt šīs provokācijas par „hibrīdkaru” – izmantot terminu, kam nav juridiska statusa. Ir pārsteidzoši redzēt, ka tik daudzi Latvijas politiķi aizstāv iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus ar nojēgumu, kam nav likumiska, juridiska satura. Kāda īsti ir atšķirība starp „hibrīdkaru” un vienkārši „karu”? Jebkurš karastāvoklis, visā pasaules vēsturē, vienmēr un visur ir iekļāvis dažādas militāras stratēģijas un taktikas: ne tikai izteikti vardarbīgas, bet arī klusas un nemanāmas, tādas kā, piemēram, informācijas iegūšana, spiegošana, tehnoloģiju imitācija, melošana, tēlošana, maldināšana, kukuļošana utt. Karš nenozīmē tikai brutālu ieroču izmantošanu. Mēs joprojām „auksto karu” saucam par karu, nevis hibrīdkaru. Un vai kopš kodolieroču ēras jebkura kara situācija nav bijusi sava veida hibrīdkarš? Ja tā, tad tāpat aktualizējas jautājums par šā termina saturu. Vai militāro dronu izmantošana ir karš vai hibrīdkarš? Vai iejaukšanās citu valstu vēlēšanās ir hibrīdkarš? Kas notiek, ja pēc šādas iejaukšanās otra valsts piesaka karu? Hibrīdkarš pārtop karā? Kāda ir atšķirība?

Šie apsvērumi var šķist tīri filozofiski, tomēr vārdu saturam ir liela nozīme. Latvijas Nacionālajā drošības likumā termins “hibrīdkarš” nav iekļauts. Ja cilvēktiesību pārkāpumi uz Latvijas/Baltkrievijas robežas tiek pamatoti ar “hibrīdkara apstākļiem”, tad politiķiem ir jāsniedz skaidrs un precīzs pamatojums šādas retorikas izvēlei. Turpretī, ja Baltkrievija ar savām darbībām ir faktiski pieteikusi Latvijai “karu”,

tad vai nav pienācis brīdis saukt lietas īstajos vārdos?

10

Ja uz Latvijas robežas tiek pieļauti cilvēktiesību pārkāpumi, kas pamatojami ar apsvērumiem nodrošināt nacionālo drošību, tad valsts vadītājiem šāds paskaidrojums ir skaidri jāsniedz, neatsaucoties uz juridiski nesaprotamu un politiski bezatbildīgu "hibrīdkara" terminoloģiju. Pretējā gadījumā noteiktas valsts amatpersonas iegūst līdz šim neapzinātu un neizmērojamu varu pamatot jebkuru savu lēmumu ar vārdu ”hibrīdkarš”. Šādos apstākļos var tikt pieņemti hibrīd-likumi, kam ir tikai hibrīd-leģitimitāte – ārkārtas situācija kļūst par izņēmuma stāvokli, kas būtībā ir vienādojams ar militāriem apstākļiem ne tikai pierobežā, bet arī valsts iekšienē. Lai gan Latvijas valdība šobrīd šādu pilnvaru uzurpāciju nav īstenojusi, lai vērstos pret Latvijas pilsoņiem, tās līdzšinējā retorika rada nopietnas bažas par to, ka šāds attīstības scenārijs nav neiespējams. Amatpersonu pienākums ir kliedēt šīs bažas un precīzi skaidrot, kāpēc par šādu varas uzurpāciju nebūtu jāuztraucas arī gadījumā, ja atbildīgos amatos, iespējams, nonāktu personas ar Latvijas demokrātijai nelabvēlīgiem nodomiem.

Apzinos, ka cilvēktiesību ierobežojumi var tikt pamatoti ar sabiedrības drošības aizsardzību un nesenās provokācijas no Baltkrievijas puses var klasificēt kā nelikumīgu agresiju. Tomēr pat šādos gadījumos demokrātiskai valstij ir jāpamato, kā konkrēti cilvēki rada individuālu apdraudējumu sabiedrībai, un jānodrošina ieviesto pasākumu samērīgums. Arī kara laikā civiliedzīvotājus nedrīkst izmantot kā ieročus, un brīdī, kad Latvija pati sāk īstenot “speciālas operācijas”, uz ko ir norādījis Pabrika kungs, sakot, ka “mēs parādījām ceļu, kā labāk tikt tur, kur viņi vēlas nokļūt”, Latvija var tikt apsūdzēta šo pašu hibrīd-taktiku izmantošanā un starptautisko normu pārkāpšanā.

Latvija nevar vienlaicīgi pamatot savu nostāju kā aizsardzību pret hibrīdkaru un pati izvērst līdzīga rakstura darbības.

10

Ir nepieciešams ieviest juridisku skaidrību par šī brīža attiecībām starp Latviju un Baltkrieviju. Ja Latvija atrodas de facto kara stāvoklī ar Lukašenko režīmu, tad to ir tiesības zināt ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Savukārt, ja politiķi nezina, kā aprakstīt šo situāciju, tad arī tas ir skaidri jāpasaka, nevis jāpamato cilvēktiesību pārkāpumi ar jēdzieniem bez juridiska satura. Šobrīd vairākas Latvijas nevalstiskās organizācijas, pretēji Latvijas valdībai, cenšas proaktīvi identificēt humānās palīdzības nepieciešamību Latvijas pierobežas zonā. Ja Latvijas iekšlietu un aizsardzības resori uzskata šīs darbības par nevēlamām vai bīstamām, tām ir pienākums skaidrot savu nostāju juridiski korektā formā. Tāpēc aicinu ikvienu mediju pārstāvi pieprasīt no amatpersonām izpratni par jēdziena „hibrīdkarš” juridisko un politisko nozīmi, nevis pieņemt to kā pašsaprotamu.

Uz augšu
Back