Latvijā atkal novērojams inficēšanās ar Covid-19 pieaugums, un slimnīcu gultas atkal sāk pildīties ar pacientiem. Mediķi vēlreiz un vēlreiz uzsver - vakcinācija ir drošs veids, kā sevi pasargāt no smagas saslimšanas ar koronavīrusu. Publicējam kāda lasītāja iesūtīto stāstu par cīņu ar slimību. Saglabājam autora oriģinālo rakstību!
Dzīvoju pandēmijas apstākļos, ģimene, darbs – attālināts, kontakti salīdzinoši maz ar citiem, bet pa laikam tāpat sanāk saskrieties ar draugiem – pasvinēt kādus svētkus; jā dzirdēts par to, ka cilvēki slimo, tuvākie radinieki bija saslimuši novembrī, izslimoja mājas apstākļos (slimnīcā netika); bet kopumā viss liekas labi.
Atnāk aprīļa vidus, gribas beidzot aizbraukt pie vecākiem, kuri dēļ šīs pandēmijas nebija redzēti vismaz pusgadu. Paņēmu padusē 3gadīgu dēlu un aizbraucu uz brīvdienām un paņēmu pāris dienas atvaļinājuma.. vuahh, cik bija labas brīvdienas, unuku vectēvs vizināja traktorā T-40 (kāds droši vien var iedomāties, cik tas ir pasakaini šiem diviem cilvēkiem traktorā tajā brīdī!), pats protams pirtī pēros, dīķī lidinājos, ar vecākiem parunāts dzīvajā....
Atnāk sestdienas vakars/svētdienas rīts, tēvs pieslimst (temperatūra / kakls sāp, nespēks), pirmdien jau arī mamma mazliet ieklepojas, mēs ar dēlu braucam atpakaļ uz savām mājām otrdien, un uzreiz ejam (sieva arī kopā ar mums) nodot Covid testu – vairāk, lai droši vest dēlu uz bērnudārziņu, nākamā dienā ziņa atnāk, ka esam ar dēlu Covid pozitīvi, sieva nav.
Hmmm, jā, ir man mazliet klepus, temperatūru katru dienu grūtāk ‘’nosist’’.. un uz svētdienu jau turas ap 38. Dzeru ģimenes ārsta izrakstītās zāles.
Dēlam arī ir kaut kādas saslimšanas pazīmes, bet viņš turas, ir labāk viņam.
Tēvs ar māti uz slimnīcu aizbrauc jau trešdienā, jo viņiem arī sliktāk paliek.
Atnāk nakts no svētdienas uz pirmdienu.
Sajūtas, kas ir tajā naktī grūti aprakstīt, pirmo reizi pamostos un .. vai nu skriet gribas, jo liekas elpas trūkst, liekas, ka labāk būs, ja ātri kustēšos; sieva.. ui, malace sieva, mierīgā balsī pasaka, lai apguļos, lai mierīgi elpoju, paklausu, elpoju mierīgi, bet vienalga grūti gan fizioloģiski, gan psiholoģiski, bet saņemos.. un aizmiegu.. tad nāk plkst.~4.00 naktī, atkal šādas pašas ‘’izjūtas’’, bet spēcīgākas un te jau skaidrs, bez ātrās palīdzības neiztikt.
‘’Ātrie’’ atbrauc.. Malači, visu dara labi un.. uzreiz pasaka, ka krāmējiet somu slimnīcai - jo visdrīzāk ir pneimonija.
Un te nākamais pārsteigums (atkāpei, dzīvojam mājā, guļam 2.stāvā) – izrādās es nevaru vairs nokāpt pats saviem spēkiem pa trepēm no otrā stāva.
Mani ar speciekārtu nones, iegulda ātrās palīdzības mašīnā.. un kā stāsta sieva un rāda izraksts no slimnīcas, es noģību, tātad jau tad pacīnījās ārsti par manu dzīvību (paldies viņiem par to!).
Atceros ceļu uz slimnīcu (LIC), ieveda ratos slimnīcā, laikam tur 3 diennaktis pabiju un.. teica, ka ļoti dārgas antibiotikas man pumpēja, bet labāk nepalika un elpoju ar skābekļa balona palīdzību; un tualetē nopietnas darīšanas veikt bija briesmīgi, jo kā izrādās tā ir slodze liela un vismaz 1-2 minūtes pēc tam bija jāatgūst elpošana ar mokām (sajūta, arī vēl tāda ka mazliet un ģībonī nokritīšu).
Paralēli man radinieki padod ziņu, ka tētis ar mammu vēl slimnīcā, ka tēti no vienas pilsētas slimnīcas, pārved uz mazliet lielāku pilsētas slimnīcu, jo sliktāk viņam paliek.
Kādā trešajā dienā ārsti saprata, ka mani vajag nopietnāk pārbaudīt un aizved uz Gaiļezeru un tur secina, ka man ‘’ir ziepes’’ un ieliek intensīvajā nodaļā (vēlāk izrakstu no slimnīcas palasot, uzzinu, ka man bija plaušu bojājums virs 2/3, smaga abpusēja Covid-19 pneimonija.), pirms vest uz nodaļu, izģērbt lika un no sava apģērba man atstāja tikai brilles.
Fiziski jūtos slikti, bet esmu pie samaņas, skābekļa maska uz sejas, esmu apkrāmēts ar dažādiem ‘’vadiem’’; draugi, redzot mani foto, nosauca par Terminatoru.
Ārstu atbildes liek aizdomāties, iekšējs secinājums par to visu man rodas šāds –
mana dzīve īsti man vairs nepieder,
ir cerības, ka izdzīvošu, tad atkal varēšu smaidīt, atkal saviem tuvajiem ‘’nest ārā’’ smadzenes ar savām gudrībām.
Dakteres teiktais: cīnies, esi jauns (nu jā....44 gados tiešām vēl esmu jauns), ir bērni dēļ kā dzīvot; pat deva kaut kādu iekšēju spēku jeb uzmundrinājumu. Pateicoties ārstu pūlēm, sāku justies labāk, ēstgriba atgriezās, fizioterapeites tiektos vingrojumus sāku izpildīt.
Par fizisko spēku / vingrošanu maz atkāpe jāuztaisa – varētu likties no manis sarakstītā, kas tur tāds – pagulēji slimnīcā, paārstējies un tad atkal ej dzīvē, aktīvi darbojies.
Bet Covids ir ar pārsteigumu, t.i., guļot Gaiļezerā Toksikoloģijas un sepses klīnikā (hmm.. pēc stāstītā sapratu, ka esmu intensīvajā nodaļā), es tikai gulēju, pirmās dienas pat apsēsties ar grūtībām varēju, baroja mani kā bēbi, bet nostāvēt kājās, tas jau, kā izrādījās vēlāk, ir varoņdarbs, paiet 2 metrus - vairāk kā varoņdarbs. Ārstu teiktais, ka jāvingro no manas puses bija ievērots uz 100% un vairāk %; brīnīties laikam būtu naivi, kur man radās tāda apņemšanās – izpildīt visus vingrojumus.. laikam dzīvot gribējās.
Kā izrādījās vēlāk, tad aktīva vingrošana, plaušu ‘’vēdināšana’’ / ‘’kustināšana’’ man ļāva ātrāk atgūties un atgriezties ‘’parastajā’’ dzīvē.
Atgriežamies slimnīcā – tā kā man nebija iespējams sazināties ar mobilo vai kā citādi ar radiniekiem un draugiem, tad atcerējos kā ir rakstīt vēstules uz papīra ar pildspalvu – sarakstījos ar sievu (tad vēl nezināju, ka sieva ar dēlu mājas apstākļos arī izslimo ārprātīgi traki Covidu – sievai arī pneimonija bija – jā jā, sanāk atvedām un ar dēlu aplipinājām sievu ar to ‘’zarazu’’).
Tur arī slimnīcā pēc pāris dienām man pateica, ka tēvs nomira..
Kā izrādās viņš aizgāju iz dzīves tieši tajā mirklī, kad mani pārveda uz Gaiļezeru, bet man nestāstīja (pareizi darīja) to uzreiz, pateica to, kad redzēja, ka man palicis labāk ...
Covids 74 gadu jaunu vīrieti, kurš mežā pats zāģēja, skaldīja, visus lauku / dārza mājas darbus darīja pats, ‘’nopļāva’’ arī ar pneimoniju.
Mamma slimnīcā atguvās no pneimonijas, bet uz tēva bērēm nevarēja tikt, jo vēl slimnīcā pati bija
Slimnīcā dzīve bez saziņas ar ārpasauli, bez grāmatām, kā izrādās ir ļoti drūma un laiks tek ļoti ļoti lēni, un tad, kad man atveda sieva pirmo grāmatu, kad sāku lasīt, tad bija patiess prieks, ka to varu darīt. Bet kad man ‘’atdeva’’ mobīlo telefonu’’ un iespēju sazināties šādi, tad, jau vēl rožaināka dzīve likās. Runāt īsti es vēl nevarēju pa telefonu, jo elpot bija vēl joprojām pagrūti, bet pirksti savu darbu prata un rakstīja ziņas uz nebēdu, bet cik filmu noskatījos/seriālu.. mmmm.. vēl tagad actiņas paldies par šo prieku nesaka.
Ārstu un pārējā slimnīcas personāla (mēs bieži aizmirstam, ka ir māsiņas, ir sanitāres un vēl cits personāls, kas dara milzīgu darbu, lai mēs izārstētos) un mana aktīva un regulāra vingrošana deva rezultātu un es sāku ar vien labāk elpot pats, skābekļa papildus devas pa druskai samazināja un ‘’izmeta’’ mani beidzot uz ‘’parasto’’ nodaļu.
Izrādījās, ka jau varu izdarīt visu ko liek ārsti un vēl aktīvāk sāku vingrot, prieks bija redzēt caur masku izbrīnu fizioterapeites acīs, ka es varu 45 minūtes (atkāpei – tagad pēc 3 mēnešiem to vingrojumu kopumu varu izdarīt kādās nepilnās 7 minūtēs, bet toreiz tas bija kārtējais varoņdarbs) pēc kārtas (protams ar atelpas brīžiem) vingrot un tā vismaz 3x dienā, ar katru dienu audzējot slodzi un vingrošanas ilgumu.
Pirmā nakts bez papildus skābekļa devas baidīja, kā tas būs, ka man skābeklis nepūtīs degunā... bet, kad vienā no naktīm izkrita skābekļa caurulīte nejauši un es to nejutu, tad nākamajā naktī jau pats izņēmu, gulēt taisoties un kārtējais prieks bija par rezultātu – plaušas sāk ar vien aktīvāk atgūties.
Izrakstīšanās no slimnīcas arī vesels pasākums – palika atgūt tikai 100% elpošanu, tur ārsti vairs neko nevarēja man palīdzēt, tas bija atkarīgs no mana organisma un manām aktivitātēm – vingrošana u.t.t.; bez papildus skābekļa devām pie slodzes es nevarēju paelpot, arī paiet 15-20 metrus bez atpūtas nevarēju, secīgi arī vajadzēja atrast skābekļa koncentratoru, noorganizēt tā atvešanu uz mājām u.c.
Mājas... uhh mājas!
Dēls veselu mēnesi mani nebija redzējis, kad atbrauca no bērnudārza un ieraudzīja tēti, tad .. pat ne uzreiz piegāja pie manis, bet kad piegāja, tad sāka pildīt svarīgāko pienākumu – kļuva par manu personīgo rehabilitologu, kāpelēja pa mani, vilka staigāt (lasīt iepriekš par manām spējām staigāt), skraidīt, spēlēties protams vajadzēja, un tas bija viens no labākajiem veselības atgūšanas pasākumiem. Par prieku, kas nāca komplektā, varat piedomāt paši.
Mājas deva labu rezultātu – aktīvi vingrojot svaigā gaisā, arvien vairāk staigājot, visādus sīkumus darot (piem., ja jau nevar ar trimmeri pļaut, to panest, tad ir šķēres un var taču sēžot uz zemes ‘’pļaut’’ zāli (!) gar žoga maliņu), pakāpeniski arī varēju atteikties no skābekļa papildus devām (to elpoju tikai tad, kad vingroju) un Līgo dienā es pirmo reizi varēju staigāt bez atpūtas, atkal kārtējais prieks dzīvē (kāds skaitīja cik tie man te pieminēti?) tas bija.
Bet, kad vakar, ļoti aktīvi vingrojot (nē nē, nepadomājiet ‘’apalons’’ neesmu palicis, jo pagrēkot ar ēšanu man patīk) konstatēju, ka skābeklis ‘’nekrīt’’ no slodzes, tad atkal bija kārtējais gandarījums.
Tagad jau ir 3 mēneši pagājuši pēc ‘’iziešanas’’ no slimnīcas, varu darīt visu, ko iepriekš darīju, tik pa laikam tomēr ‘’covids’’ atgādina, ka viņš bojā nopietni veselību un no tā atgūties vajag ilgu laiku.
Jā un kad varēšu, tad uzreiz vakcinēšos.
Lasot garo šo penteri uzdevāt droši vien jautājumu, kāpēc es uzrakstīju šo visu, tad ir divas pamatatbildes. Pirmā – gribēju uzrakstīt un otrā, varbūt kādam veselību vai dzīvību izglābšu – pirms saslimt ar Covidu es nebiju vakcinējies, slimnīcā klausoties divu vakcinēto stāstiņus, par to – kā tā viņi vakcinēti un saslima, bet tajā pašā laikā viņiem diezgan viegla izslimošana bija (ēda/dzēra/smējās), bet man nevakcinētajam bija viss šis jāizdzīvo, brrr. Lasot, cik tā slimošanas un sekas no Covida ir briesmīgas, varbūt aizdomāsies kāds skeptiķis par šo covidu/vakcinēšanos, ka loģisks risinājums ir – vakcinēties.
p.s. LIELS PALDIES visiem ārstiem un pārējam personālam, kas glāba mani un protams no ‘’Gaiļezera’’ Toksikoloģijas un sepses klīnikas visam personālam.
p.s.s. lasīju, ka izdzīvoja un turpina atgūties vīrietis, kuram 100% plaušu bojājums bija – uhhh, turies kungs! Lai izdodas atgūties pilnībā Tev un citiem, kas izslimoja šo vīrusu.
