Hematologi: asins analīzes ne tikai jānodod, bet arī jāseko līdzi rezultātiem

“Tā ir problēma, ko redzu ikdienā, – nāk pacienti, kuriem ir veiktas asins analīzes, bet pēc tam neviens uz šīm analīzēm nepaskatās, neinterpretē.

Māsiņa rezultātus ielīmē kartiņā, ģimenes ārstam lielās aizņemtības dēļ nesanāk laika ar tiem iepazīties, tāpēc diemžēl ir gadījumi, kad savlaicīgas diagnostikas iespēja tiek nokavēta.

Lai tā nenotiktu, aicinu pacientus pašiem būt aktīvākiem, uzņemties atbildību par savu veselību un nebaidīties ģimenes ārstam pajautāt – kādi ir mani rezultāti, kāpēc viens vai otrs rādītājs ir paaugstināts vai pazemināts, kā tas ietekmē manu veselību un kā rīkoties tālāk,” saka Kristīne Bernāte, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas hematoloģe.

Reizi gadā veikt pilnu asins ainu ir ļoti svarīgi arī tāpēc, ka asins vēzis, tostarp arī minētās mieloīdās neoplāzijas, ilgu laiku var attīstīties nemanāmi, bez specifiskiem simptomiem (izteikts nogurums, kaulu sāpes, svīšana naktīs, diskomforts gremošanas traktā u.c.). Ja slimība netiek laikus atklāta, sekas var būt arī letālas.

Piemēram, mieloīdās neoplāzijas, kas ietver trīs asins vēža diagnozes – īsto policitēmiju, esenciālo trombocitēmiju un mielofibrozi, visbiežāk atklāj divējādi: cilvēkam nonākot slimnīcā novēloti, kad asins vēzis jau izraisījis dzīvībai potenciāli bīstamo trombozi jeb asins recekli asinsvados, vai arī nejauši, veicot asins analīzes saistībā ar kādu citu slimību vai profilaktisko apskati, stāsta K. Bernāte.

“Kaut gan diagnoze – asins vēzis – joprojām bieži tiek uztverta ar izmisumu, prognozes var būt ļoti dažādas, tāpēc pacientiem ar mieloīdajām neoplāzijām vienmēr uzsveru – ja lietosiet medikamentus, regulāri apmeklēsiet ārstu, būsiet līdzestīgi ārstēšanā, ļoti iespējams, ka ar šo slimību sadzīvosiet visu mūžu,” skaidro K. Bernāte.

Mieloīdās neoplāzijas ir reta, hroniska asins vēža slimību grupa, ar ko hematologi ikdienas praksē sastopas visbiežāk.

Šīs audzēja formas veidojas kaulu smadzenēs, ietekmē asins šūnu ražošanu un ietver trīs diagnozes: mielofibrozi, kad kaulu smadzenēs veidojas rētaudi, kas apgrūtina sarkano asins šūnu veidošanos un var izraisīt mazasinību un liesas palielināšanos; īsto policitēmiju, kad kaulu smadzenes ražo pārāk daudz sarkano asins šūnu, kas apgrūtina asins plūsmu un rada asins recekļu jeb trombu risku, un esenciālo trombocitēmiju, kad kaulu smadzenes pārāk aktīvi ražo trombocītus – asins šūnas, kas atbild par asins recēšanu un var veicināt trombu veidošanos asinsvados.

Ar mieloīdajām neoplāzijām Latvijā ik gadu saslimst vairāki desmiti cilvēku, biežāk tās veidojas 50 - 70 gadu vecumā.

Uz 100 000 iedzīvotājiem vidēji saslimst 2,17 cilvēki. Slimība norit lēni un nav pilnībā izārstējama, taču, laikus atklājot, to var sekmīgi kontrolēt, panākot labu dzīves kvalitāti un dzīvildzi daudzu gadu garumā.

Arī paši pacienti ar asinsrades slimībām Latvijā vēlas aktīvāk iesaistīties cīņā par savām tiesībām - sekmēt asins vēžu atpazīstamību, uzlabot diagnostikas un efektīvas ārstēšanas pieejamību.

“Asins vēža ārstēšanā Latvijā ir vērojams zināms progress, taču joprojām ir gana daudz problēmu, kas kavē un apgrūtina sekmīgu diagnostiku un ārstēšanu. Viena no tām – ne tikai sabiedrība, bet arī ģimenes un citu specialitāšu ārsti nereti neatpazīst asins vēzi vai nepievērš simptomiem vajadzīgo uzmanību. Tas pasliktina ārstēšanas rezultātus un izveseļošanās prognozi,” stāsta akūtas leikēmijas paciente Arta Lāce, Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības “Onkoalianse” pārstāve.

Akūta problēma Latvijā ir arī hematologu trūkums. Lai saņemtu valsts apmaksātu hematologa konsultāciju, var nākties gaidīt rindā pat sešus mēnešus, stāsta A. Lāce.

Tāpat asinsrades slimību ārstēšanai jāpanāk labāka diagnostika un inovatīvu medikamentu iekļaušana valsts kompensējamo zāļu sarakstā, kas var glābt dzīvību un pagarināt dzīves ilgumu pat smagi slimiem pacientiem, stāsta A.Lāce. Diemžēl šajā jomā Latvija būtiski atpaliek ne tikai no Eiropas valstīm, bet arī kaimiņvalstīm Lietuvas un Igaunijas. Kā uzsver A.Lāce, kompensējamo medikamentu sarakstā zāles būtu jāiekļauj, rēķinot budžetu nevis gada griezumā, bet gan domājot par pacientu atveseļošanos vismaz piecu gadu perspektīvā, tādējādi panākot ātrāku cilvēka atgriešanos dzīvē un darbā.

“Asins vēža pacienti ar veselības aprūpes sistēmas trūkumiem saskaras ik dienu, bet žēlošanās vien neko nemainīs. Tāpēc pacientiem ir svarīgi apvienoties, lai veselības politikā lēmumus par mums nepieņem bez mums,” uzsver A. Lāce.