Jumiķis ar "eņģeļa balsi"

Haralds Sīmanis FOTO: Aleksandrs Ribovskis

Uzrakstīt grāmatu par kādu mūziķi var dažādi. Mūzikas žurnālisti parasti biogrāfijās lielu uzmanību pievērš mūziķa radošajam darbam - detalizēti apskata katra studijas albuma tapšanu, atklāj dziesmu radīšanas noslēpumu, ieskicē mūziķa ietekmes, vietu plašākā mūzikas vēstures kontekstā, taču ar mūziku ne pārāk cieši saistīti autori (laikabiedri, literāti), rakstot par mākslinieku, var salikt pavisam citus, ar mūziku bieži vien nesaistītus akcentus. Tā rīkojusies arī savulaik aktīva Cēsu kultūras dzīves darbiniece, tagad dārzkope Guna Rukšāne (agrāk Ulme). Viņas grāmata par Haraldu Sīmani saucas "Dziesminieks" (cietie vāki, izdevējs "Apgāds Zvaigzne ABC"), kaut precīzāks tās nosaukums būtu bijis "Jumiķis".

Grāmatas centrālais fokuss nav Sīmaņa mūzika. Diskogrāfijai darba beigās atvēlēta vien simboliska nodaļa, tā vietā pirmajās divdesmit lappusēs autore stāsta par padomju laiku kultūras dzīvi Cēsīs, Sīmani ne reizi pat nepieminot, vairākas nodaļas veltītas dažādu baznīcas torņu atjaunošanai, kur aktīvi iesaistīts jaunais jumiķis Haralds Sīmanis, grāmatā iekļauti daudzu laikabiedru atmiņu stāsti par un ap tēmu (piemēram, Lazdonas Luterāņu draudzes vecākās stāsts), vairāku nesen notikušu dziesminieku festivālu apraksti, kas arī nekādā tiešā veidā nesaistās ar Sīmani. Darbā iekļauta nodaļa par Sīmaņa koncertiem, kas ir vienkāršs preses relīžu apkopojums - datums, vieta un presei paredzēts koncerta pieteikums. Ir, protams, apsveicami, ka autore ir centusies un apkopojusi salīdzinoši nesen notikušo koncertu norises datumus, taču salikt šo informāciju izlases veidā, neieaužot tekstus kopējā grāmatas audumā, tas vienkārši nav labs literārs stils. Seko teksta izrāvumi no Facebook ierakstiem, pārpublicēti sociālo tīklu komentāri par TV raidījumiem "Eņģeļi pār Latviju", "Balss maskā", kur kāds šova dalībnieks dziedājis Sīmaņa dziesmu. Ir arī neprecizitātes personu vārdos - Andris Černovs grāmatā ir Andra Černova.

Lasot grāmatu, īpaši tās pirmo pusi, ilgu laiku nepameta sajūta, ka tā iegādāta kādā specializētā kristīgās literatūras veikalā, jo gan Sīmaņa apgarotais profils uz vāka (asociācijas ar garīgā līdera Ošo izdevumiem), gan nemitīgā Dieva pieminēšana vietā un nevietā ("Cēsis - īpaša vieta uz šīs Dieva pasaules", "Vieta, kur Dieva sētajai sēklai lemts krist...", "Dieva ceļi ir neizdibināmi", "Man bija tā Dieva dotā iespēja", "Vērtēju sevi pēc Dieva dotajām grāmatām" utt.), dod lasītājam tādu kā kamertoni par to, kas sagaidāms tālāk. Pats Sīmanis grāmatā praktiski nerunā, pilnībā (varbūt daļēji) pārpublicēta vien 2010. gada intervija laikrakstam "Kurzemnieks", kurā cita starpā viņš slavē savu sievu Gitu un citē Bībeli - "Sievai būs klausīt savam vīram".

"Haralds Sīmanis. Dziesminieks" FOTO: publicitātes

Darbā tikai garām ejot pieminēta Sīmaņa viesošanās Maskavā, kad 1978. gadā norisinājās Ļeņina komjaunatnes 60. gadadienai veltīts folkfestivāls, kurā Sīmanis pat ieguva galveno balvu. Toreiz vēl dziļajos padomju gados viņu savā dzīvoklī uz veselu nedēļu izmitina ievērojamais krievu mūzikas kritiķis Artēmijs Troickis. Te, manuprāt, darbā būtu jābūt veselai izvērstai nodaļai, paša Artēmija komentāram, atmiņu stāstam par šo konkrēto vizīti, sastaptajiem cilvēkiem, iegūtajiem iespaidiem. Troickis taču tepat Tallinā dzīvo un noteikti labprāt dalītos atmiņās. Pieminēts, ka Maskavā Sīmanis ieraksta savus dziesmu ciklus Vissavienības radio. Kur tad palika šī mūzika? Kāds ir šo ierakstu liktenis? Ar ko šis cikls ieskaņots? Grāmatā atbilžu nav.

Kā un kādos apstākļos tika ieskaņots pats nozīmīgākais Sīmaņa skaņdarbs "Ezers" - kādi cilvēki piedalījās tā ierakstā? Kāds bija process? Kur, kad, kā? Iztrūkst vesela nodaļa vai pat divas par pašu būtiskāko. Jo tieši "Ezers" ir Sīmaņa vizītkarte, kaut dziesmas vārdu autors ir viņa domubiedrs, gandrīz visu populārāko dziesmu vārdu autors Arvīds Ulme. Starp citu, arī Ulme šajā grāmatā intervēts netiek.

Netiek sniegta arī konkrēta atbilde par Sīmaņa agrīnajām muzikālajām ietekmēm, īpaši jau daudzu mūzikas apskatnieku norādīto uzkrītošo līdzību ar grieķu progresīvā roka apvienību Aphrodite's Child un tās solistu Demisu Rusosu (Demis Roussos). Autore nav centusies šo jautājumu šķetināt, paužot vien savus pieņēmumus - "nez vai šī grupa bija starp tām, ko Haralds pusaudža gados klausījās". Tad bija vai nebija? Uz šo jautājumu vislabāk varētu atbildēt pats Sīmanis, taču atbildes grāmatā nav. Nevar noliegt, ka, piemēram, Sīmaņa kompozīcija "Ar tevi vien" noskaņas ziņā ir ļoti radniecīga Aphrodite's Child 1968. gada skaņdarbam Rain and Tears. Grāmatā atbildes uz daudziem būtiskiem jautājumiem tieši par Sīmaņa muzikālo darbību vienkārši nav atrodamas.

Ir cilvēciski saprotama vēlme nekritiski aprakstīt savu laikmetu, celt debesīs vienu no savas paaudzes simboliem, ļaut draugiem un paziņām dalīties ar jūsmīgām atmiņām, "sajūtu stāstiem", taču tad tiešām grāmatai būtu bijis jādod cits nosaukums - "Jumiķis un eņģeļa balss īpašnieks Haralds Sīmanis", "Cēsu jumiķis ar Dieva iesētu sēklu" vai tml.

Guna Rukšāne un Haralds Sīmanis FOTO: No personīgā arhīva

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu "Mūzikas Saule".

Uz augšu
Back