Līdz 12. novembrim Latvijas Arhitektūras muzejā skatāma arhitekta Armanda Bisenieka jubilejas izstāde "Koncepts – konteksts 50". "Es viens pats neko nevarētu," savu kolēģi citē A. Bisenieks, un tāpēc ar personālizstādi arhitekts vēlas izteikt pateicību projektos iesaistītajiem arhitektiem, tehniķiem, dizaineriem, būvkonstruktoriem, inženiertīklu projektētājiem un visiem citiem, ar kuru palīdzību šie darbi ir varējuši tapt. Par realizētajiem un nerealizētajiem projektiem, vērtībām, ko mantojis no tēva Valda Bisenieka un padomju laika "papīra arhitektūru", stāsta Armands Bisenieks. 

Profesijā jūs darbojaties gandrīz piecdesmit gadus, un izstāde “Koncepts – konteksts 50” iepazīstina ar aptuveni trešdaļu no jūsu darbiem, kuru kopskaits sasniedz vairāk kā simts objektus. Kādēļ jums bija svarīgi veidot šo izstādi?

No vienas puses, man šķiet, ka ik pa laikam ir vērts atskatīties, kas ir noticis. Iepriekšējo izstādi veidoju pirms desmit gadiem par godu savam birojam, kam toreiz bija apritējuši 15 gadi. Domāju, ka arī tagad ir pienācis tāds labs skaitlis, kad saistībā ar arhitektūru, iekaitot beidzamos studiju gadus, esmu, apmēram pusgadsimtu….No otras puses, es gribēju pateikties daudziem saviem līdzstrādniekiem, jo līdzīgi kā dzirdēju manu kursabiedru Andri Kronbergu, vienu no pašiem pirmajiem arhitektu biroju dibinātājiem vairāk kā pirms 30 gadiem, sakām – “es to varu tikai kopā ar ARHI”. Tā arī es. Gribēju pateikt lielu paldies, savulaik, pirmajiem mana biroja līdzstrādniekam Mārtiņam Punduram un Ligitai Silkānei; vēlākos projektos - par sadarbību Lailai Biseniecei kā arī prieks par jauniem pēdējo gadu līdzstrādniekiem Sabīni Krēgeri Rīgas Piena kombināta būvprojektā, Oskaru Broku sabiedriskā transporta pieturvietu dizainā.

Izstādē eksponētas dažādu projektu fotogrāfijas, maketi un mēbeļu dizaina paraugi. Kas ir tie projekti, ar kuriem lepojaties visvairāk?

Noteikti vēlos nosaukt Valsts robežsardzes Robežnieku nodaļu. Protams, iepazinos kādas mēdz būt robežsardzes nodaļas – garenas vienstāva ēkas, somiem, varbūt, glītākas, kopumā diezgan garlaicīgi… Apsvēru, vai ēka varētu būt kompaktāka un raudzīju telpas izvietot leņķveida apjomā. Sanāca lidmašīnas kopskats. Būvinženieru savienības vērtējums: Robežnieku nodaļa - gada 3. labākā jaunbūve: pirmā Latvijas Banka, otrais Volkswagen centrs.

Valsts robežsardzes Robežnieku nodaļa FOTO: Publicitātes foto

Šis ir viens no piemēriem, kad, mēģinot lietas izdarīt racionālāk, citādāk nekā parasti, izdodas. Tā, gandrīz, katram projektam ir iemesls, kāpēc tieši tā.

Viens no izdevušamies dizaina objektiem, manuprāt, ir Latvijas Bankas apspriežu galds. Svarīgus jautājumus lēma Padomes sēdēs, iepriekšējā - “prāta vētras” diena. Jaunās bankas projekts vēl bija projekta ieceres stadijā, sēdes notika cara laikā būvētajā galvenajā ēkā Valdemāra ielā 2a pie gara melna galda. Latvijas Bankas padomes loceklis Bruno Rubess uzsvēra, ka galdam jābūt, cik vien iespējams, apaļam, lai visiem apspriedē klātesošiem būtu acu kontakts. Zālē bija garena – tajā bija iespējams novietot ovālu galdu. Savukārt, diskusijās dienu pirms Padomes sēdes galdam jābūt pakava formā. Uzdevumu, manuprāt, izdevās atrisināt – mūslaiku dizaina galds dažās minūtēs bija transformējams no ovāla pakava formā un labi “sadzīvoja” ar vēsturisko interjeru.

Tomēr, kopumā, esmu ēku arhitekts.

Armands Bisenieks - jubilejas izstāde "Koncepts – konteksts 50" FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Un kas ir tie, par kuriem mazliet žēl, jo netika realizēti kā, piemēram, Minhauzena krogs?

Jā… tas tika projektēts un akceptēts būvvaldē pat divos piegājienos. Tie bija “biezie” gadi, kad šķita, ka neviens krogs nebūs par lielu.

Interesanti, kā radās pati ideja: biju saņēmis uzaicinājumu piedalīties konkursā “Minhauzena krogs” Duntē. Izejot no biroja, paskatījos uz vienu no fotogrāfijām pie sienas – ēku, kura pēc mūsu pārbūves projekta bija pārtapusi zirgu stallī. Pievakarē ienāca prātā – ja nu stallis ar jumtu uz leju būtu uzkritis virsū citai, mazākai ēkai? Tas būtu minhauzeniski! Tradicionāla ēka “ar kājām gaisā”. Toreiz, zīmējot, vēl tikai, pirmo variantu, domāju, cik apmeklētāju vajadzētu būt katru dienu visu gadu, lai būve, kas maksās pāris miljonu latu, atpelnītos. Pēc vairākiem gadiem saņēmu, pasūtinājumu mazāka apjoma kroga būvprojektam, kuru izstrādājām un saskaņojām arī Būvvaldē. Celtniecība, diemžēl, izpalika. Taču, Minhauzena krogs, savā veidā, turpina dzīvot projekta formātā, nesagādādams nevienam rūpes…

Armands Bisenieks - jubilejas izstāde "Koncepts – konteksts 50" FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Lai arī zinu, ka Minhauzena kroga projekts nez vai taps pārvērsts ēkā, man, joprojām, neierastu risinājumu meklējumi sagādā prieku.

Drosmīgā zivs FOTO: Publicitātes foto

Vēl viens no nerealizētiem projektiem ir "Drosmīgā zivs". Gruntsgabals - šauras trapeces formā. Ēkas viena fasāde nedaudz kārās pāri ielai, atstājot vietu nākotnē plānotām inženierkomunikācijām, savukārt, fasāde pretējā pusē - izteikti slīpa, lai nenoēnotu kaimiņu gruntsgabalu. Trapeces platākajā galā ēkas dziļums bija iespējams lielāks, attiecīgi veidojās zivs galva; šaurajā galā - aste. Forma izveidojās, atsaucoties pasūtinātāja vēlmei iegūt iespējami vairāk kvadrātmetru.

Foto: "Koncepts – konteksts 50".

Kā minējāt, citi jūs uzskata par citādāk domājošu, iespējams, var nojaust, no kā tas varētu būt pārmantots. Rīgas centra parkos apvīts ar dažādām leģendām un nostāstiem, Jūsu tēvs – pētnieks, dzejnieks, domātājs, poliglots, filoloģijas zinātņu doktors Valdis Bisenieks ir bijis neordinārs cilvēks. Ko, Jūsuprāt, esat mantojis no sava tēva?

Droši vien nemateriālas vērtības. Tās vērtēju augstāk nekā saskaitāmas un izmērāmas. Mans tētis, šķiet, pavisam maz sekoja tām līdzi, bet laimīgā kārtā viņa sieva, mana pusbrāļa māmiņa, rūpējās, lai nepieciešamais nepietrūktu. Lai arī es, salīdzinājumā ar tēti, šķiet, esmu bijis diezgan racionāls – arhitektu biroja vadība, tajā skaitā - rūpes par līdzekļiem darbinieku regulārām algām un nepieciešamo gada apgrozījumu, rakstāmu ar sešciparu skaitli, sagādāja zināmu gandarījumu. Tagad man svarīgākas par daudzumu vai lielumu šķiet nianses. Tāpēc, manuprāt, arī divi šī gada projekti - sabiedriskā transporta pieturvietu dizains un, vēl ne gluži pabeigtais, pirts namiņš ezera krastā arī ir pelnījuši vietu izstādē – rast labu risinājumus mazai telpai vai objektam ir lielāku meistarību prasošs uzdevums.

Varētu teikt, ka abi tā pa īstam esat atraisījušies tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Neatkarības laikā bija, kas izdod tēva darbus. Bet tētis bija izdomājis un darīja, ko nolēmis, neatkarīgi no sagaidāmās atlīdzības lieluma vai drīzuma. Dziļos padomju laikos kāds ar teātri saistīts paziņa viņam bija teicis, ka Raiņa “Fausta” atdzejojums, vietām skan jocīgi. Mans tētis ķērās klāt – bez līguma, bez izdevēja, un atdzejoja kā viņš juta un saprata. Pēc aptuveni 20 gadiem “Jumava” izdeva arī Dantes “Dievišķo komēdiju” tēta atdzejojumā. Bet vēl vairāk savā tētī apbrīnojau viņa laika plānošanas spēju un pašorganizētību jaunas Latviešu - vācu vārdnīcas izveidē, jo bija, daudzkārt pamanījis, ka esošā vārdnīca ir nepilnīga. Un atkal: neviens viņam to nebija lūdzis, piedāvājis noslēgt līgumu, utt: viņš, vienkārši, bija izdomājis, ka paralēli visam citam, divos gados varētu vārdnīcu pilnveidot. Sastādīja plānu, cik dienas var veltīt katram burtam, un tajā iekļāvās.

Par citu - Rotary tēmu: vēl pirms Neatkarības atjaunošanas bija sagadījies, ka tētis Jūrmalas vilcienā nejauši sastapa divus zviedru rotariešus un nolēma atjaunot Rotari klubu, kas padomju laikos bija pārtraucis darbību. Zviedrus bija izbrīnījis, ka vilcienā sastptais vīrs brīvi runā kādā valodā vajag – vāciski, angliski, franciski… Tie bija stādījušies priekšā, kas viņi ir, kāpēc atbraukuši, un tētis bez maz vai nākošajā dienā bija saaicinājis savus draugus un paziņas Rotari klubā. Izrādījās, ka Rotari klubu var oficiāli atjaunot tikai brīvā zemē; arī uzaicinātie cilvēki – gleznotāji, mūziķi - ne visi bez grūtībām varēja veikt iemaksas Rotari fondā. Sākumā mūsu klubs bija vairāk inteliģentu paziņu, nevis dažādu profesiju labklājīgu pārstāvju klubs. Beigās izveidojās gan, gan.

Un kā jūs salīdzinātu savu profesionālo darbību arhitektūrā pirms un pēc 91. gada?

Starpība ir ļoti liela. Būdams viens no ar labām sekmēm augstskolu pabeigušiem, varēju izvēlēties, kur strādāt – es izvēlējos institūta Pilsētprojekts 5. darbnīcu, kuru vadīja Modris Ģelzis, iespējams - izcilākais tā laika projektējošais arhitekts. Pēc, gandrīz, desmit gadiem, ko nostrādāju Pilsētprojektā, realizēto projektu skaits bija gaužām pieticīgs: bukletiņu A4 lapas formātā bija grūti aizpildīt. Turpretī tagad projekti ir jāatlasa, jo Arhitektūras muzeja zālē tik daudz vietas nav.

Padomju laika garantētā darba sistēma bija, savā ziņā, nežēlīga ar savu plānveida nejēdzību. Tagad atminos – uzsākot savu darbību Modra Ģelža darbnīcā kopā ar Andri Kronbergu, Zaigu Gaili, (toreiz Smiltenu), tur jau priekšā bija Juris un Dace Paegles, Juris Ģertmanis, Egils Bušs, Zane Kalinka, Viktors un Eva Valgumi, Normunds Pavārs, Māris un Ināra Kārkliņi – beiguši RPI Arhitektūras fakultāti pirms viena, diviem, trīs, četriem gadiem. Mans pirmais uzdevums bija Ventspilī, Ventas krastā izprojektēt dzīvojamo rajonu ar sabiedrisko centru. Tikko studijas beigušam arhitektam - kur vēl dižāks uzdevums!? Visdrīzāk, uzticot šo darbu nepieredzējušam arhitektam, Modris Ģelzis nojauta, ka, diez vai, projekts tiks īstenots – ēku pamatiem būtu nepieciešami vairākus desmitus metru gari pāļi: ne velti Ventas krasts bija neapbūvēts. Tas bija padomju industrializācijas kampaņas un politikas piemērs – jāceļ jaunas rūpnīcas, jāatrod, kur dzīvot no citām Padomijas republikām atsūtītiem cilvēkiem.

1984. gadā, sasniedzis Jēzus vecumu -33 gadus, saņēmu telefona zvanu no Zinātniskās un ražošanas apvienības “Gauja” – vajadzīgs galvenais arhitekts. Izaicinājums! Sāku studēt mēbeļu dizainu un pēc mēneša uzsāku darbu. Vairums kolēģu bija divreiz vecāki par mani, taču, arhitekta pieeja palīdzēja pirmajam manis dizainētam mēbeļu komplektam Vissavienības tautsaimniecības izstādē saņemt zelta medaļu.

Toreizējo Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras un celtniecības fakultāti jūs absolvējāt pērnā gadsimta 70. gadu vidū, un reizē ar jums arhitektūrā ienāca spēcīgi meistari, kuru devums arhitektūrā ir fundamentāli nozīmīgs. Kā atminaties studiju gadus? Vai uzturat kontaktus un sekojat līdzi savas paaudzes arhitektiem un viņu profesionālajai darbībai?

Jā, protams, sekoju, tiesa gan, satiekamies retāk.

Kā studijas, tā arī praksē arhitektūra ir kritni mainījusies. Pastāstiet, kā jums un jūsu laikabiedriem veicās ar pielāgošanos digitālajām programmām? Vai tas ietekmēja jūsu karjeru?

Piederu pie paaudzes, kurai dators nemēdz būt zīmuļa vietā. Man šķiet racionāli veicamo projektēšanas uzdevumu, papildinātu ar rokas skici, deleģēt jaunās paaudzes līdzstrādniekam, kas to pārvērš digitālā formātā. Svarīgs ir Risinājums: otršķirīgi, kā/ar ko uzrasēts; ar roku rasētam projektam var piemist īpašs šarms un vērtība.

Vai skices un rasējumus var uzskatīt par atsevišķi stāvošiem mākslas darbiem?

Ja tiem piemīt risinājuma oriģinalitāte vai īpaša grafiska kvalitāte - savā ziņā jā.

Lai arī tagad projekti ir iesniedzami akceptam Būvvaldē tikai un vienīgi digitālā formātā, ja rasējums vairs nav izmaināms, tad ir vienalga vai ta ir uzrasēts ar datoru vai ar roku un ieskenēts.

Digitālajai projektēšanai ir priekšrocības, it sevišķi attālinātā procesā, kurā šobrīd daudzi projekti top. Bet, ja runājam par to, vai digitalizācija būtu piešķīrusi arhitektūrai būtiski jaunas kvalitātes – nevaru ar pārliecību teikt jā..

FOTO: Jānis Škapars

Kā, jūsuprāt, šobrīd attīstās arhitektūra Latvijā?

Domāju, ka attīstās līdzīgi kā citur pasaulē. Mēs esam vienotā pasaules vai Eiropas informatīvā telpā un, domāju, līdzīgā izpratnē par lietām: tajā pat laikā – es tā ceru, ka, varbūt, tieši tādēļ, ka mēs neesam daudzu miljonu valsts, arhitektu atbildība vai pieeja ir, savā ziņā, individualizētāka nekā zemēs, kur arhitektu ir daudzi tūkstoši un “rūpnieciska” pieeja ir pašsaprotama un ikdienišķāka nekā pie mums, kur, iespējams, vairāk pievēršam uzmanība kontekstam, pirms nonākam pie koncepta.

Ko jūs varētu izdalīt kā veiksmīgus pēdējā laika projektus Latvijas arhitektūras ainā?

No beidzamo gadu projektiem īpaši man šķiet “ARHIS” projektētie “Filozofu torņi” Daugavas kreisajā krastā: ganto koptēls un dzīvokļu plāni, gan Arhitekta priekšlikums un Pasūtinātāja sapratne par vajadzīgu un iespējamu sākt dzīvokļus tikai ar ceturto stāvu, mazāk aizsedzot skatu uz Vecrīgu.

Protams, cieņa un apbrīna manas kursabiedrenes Zaigas Gailes biroja projektu rūpīgi izstrādātajiem risinājumiem, detaļām un Zaigas stingrajam mugurkaulam Rīgas Jaunā būvprocesā.

No divām būvprojektu izstrādes metodēm – vācu, skandināvu pieejas, kur projekti tiek izstrādāti ļoti detalizēti un otras – amerikāņu, ķīniešu, kad arhitekts rada konceptu / skiču projektu un tālāk to detalizē būvnieks, manas simpātijas un līdzšinējā prakse ir, apmēram, pa vidu, ar noslieci uz amerikāņu pieejas pusi: autoruzraudzība un projekta attīstība būvprocesa laikā.