Otrajā pandēmijas vilnī sabruka arī teicamnieki. Elizabetei atzīmes pasliktinājās tikai nedaudz, bet viņa no rītiem raudāja, jo nespēja sevi piespiest pieslēgties kārtējai tiešsaistes stundai.

Pandēmija Liepājas 10.vidusskolas skolniecei Elizabetei (17) it kā iesākās labi. Jau tā labās atzīmes pat nedaudz uzlabojās, bet otrajā semestrī bija slikti. Ne ar atzīmēm, bet viņu pašu. Neko negribējās darīt. Bija apnicis sēdēt mājās. Elizabete ir klusa un apzinīga, vienmēr visu izdara laikā, bet tā turpināt kļuva arvien grūtāk. Neraksturīgi sev viņa darbus iesniedza pēdējā brīdī. Tas radīja papildu stresu. Pārdzīvoja, ja redzēja, ka skolotājs nav atvēris nosūtīto mājas darbu, uztraucās par atzīmi. Reizēm mājas darbu bijis pārāk daudz. Dienās, kad mammai maiņu darbā bija brīvdienas, viņa meitai pienesa ēdienu turpat pie datora. Citreiz zvanīja no darba astoņos vakarā, bet meita joprojām mācījās.

“No malas tas izskatījās diezgan briesmīgi,” atceras mamma. Ap februāri Elizabete no rītiem raudāja, ka neko nedarīšot. Neesot ne gribēšanas, ne arī spēka. Iziet no mājas, kas apātijā slīgstošiem jauniešiem ir būtiski, viņa atteicās. “Bija pretī kā ezis,” stāsta mamma.

FOTO: Reinis Hofmanis

Attālināto mācību laikā pirmie skolotāju redzeslokā nonāca bērni, kuriem pasliktinājās sekmes. Neredzami palika tādi jaunieši kā Elizabete, kuriem ar mācībām viss bija kārtībā un kuri paši nesūdzējās. Pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs stāsta, ka pandēmijas otrajā vilnī arī viņiem iestājās apātija. Tas saistīts ar pusaudžu attīstības specifiku. Jauniešiem ir svarīgs noteikts dienas ritms, iespēja socializēties ar vienaudžiem, salīdzināt sevi ar citiem. Pandēmijas ierobežojumi to liedza. Ilgtermiņā tas rezultējās apātijā un motivācijas trūkumā.

Par Elizabetes sajūtām Liepājas 10.vidusskola uzzināja, izmantojot speciālu anketēšanas programmu EMU. Tā mēra skolēnu pašsajūtu un piedāvā skolotājiem dažādus risinājumus. Pagājušajā mācību gadā programmu izmēģināja 15 Latvijas skolas, bet šogad plāno jau ap 150, stāsta viens no programmas ieviesējiem, organizācijas Plecs vadītājs Jānis Erts.

Elizabetes klases audzinātāja Marta Flaksa atceras, ka sākumā ar prieku piekritusi skolas direktores aicinājumam iesaistīties EMU programmā. “Likās forši.” Entuziasms noplaka, kad viņa ieraudzīja darāmā apjomu. Viņai bija jāaizpilda divas detalizētas anketas par katru skolēnu, to pašu darīja arī skolēns un vecāki. Viņas 10. klasē bija 38 skolēni. Daļu viņa zināja, daļa pienāca no citām skolām. Skolotāja smej: ja iepriekšējā mācību gadā nostādītu skolēnus rindā, diez vai viņa varētu raiti nosaukt visu vārdus.

Uzsākot jauno mācību gadu, 10.klases audzinātājas Martas Flaksas klasē bija 38 skolēni. Daļa jaunpienācēju. Ja ne specializētā EMU programma, viņa nekad neuzzinātu, ka labā skolniece Elizabete jūtas slikti. FOTO: Ģirts Ģirtsons

“Es kāros augšā,” Flaksa stāsta, atceroties jau tā milzīgo darba apjomu, vadot savas sporta nodarbības Zoom, risinot klases skolēnu problēmas un vēl vakaros pildot anketas. Kad atnākuši anketu rezultāti, “bija lieliski.” Tie ļāva saprast, kuriem skolēniem ir grūti un visvairāk vajadzīga palīdzība.

EMU anketas skolēnu vajadzības iedala trīs līmeņos. Pirmajā viss ir labi. Otrais signalizē par paaugstinātu stresu, kas var izpausties arī kā mācīšanās grūtības. Pie trešā līmeņa jau iedegas sarkanā lampiņa – bērnam nepieciešama palīdzība, iespējams, arī no speciālistiem ārpus skolas.

Elizabetes klasē no 32 anketētajiem pie diviem vārdiem dega sarkanā lampiņa. Astoņiem bija paaugstināts stress, arī Elizabetei. Attālināto mācību dēļ skolotājai tā arī nebija sanācis ar jaunieti iepazīties, bet viņa zināja, ka Elizabete ir “labo meiteņu sarakstā. Introverta, ļoti akurāta. Nepamanīju, kad viņa pārdega.”

Abas vienu reizi sazvanījās un izrunājās. Pārrunāja, ka reizēm varbūt nevajag visu izpildīt uz 100%.

FOTO: Reinis Hofmanis

Speciālisti norāda, ka iespēja aprunāties ar kādu pieaugušo no skolas attālināto mācību laikā bija ļoti būtiska, bet tas ne vienmēr notika. Izglītības organizācijas Edurio aptaujas rāda, ka bija skolas, kur gandrīz puse jauniešu atbildēja, ka attālināto mācību laikā individuāli nesazinājās ne ar vienu no skolotājiem.

Arī pirms EMU aptauju rezultātiem skolotāja Flaksa zvanīja skolēniem. Ja neizdevās sazināties, arī vecākiem. Sarunās atklājās daudz pandēmijas rezultātā radīto sāpju. Kāds vecāks zaudējis biznesu. Citi bijuši pārsteigti, ka bērns nepieslēdzas stundām. Aizejot uz darbu, redzējuši, ka viņš sēž pie datora.

Liepājas 10.vidusskolai nav izdevies atrast psihologu, jo alga nav konkurētspējīga ar privātprakses piedāvāto. Re:Baltica analīze rāda, ka katrā piektajā Latvijas vidusskolā nav psihologa.

FOTO: data.gov.lv

EMU programma piedāvā praktiskus padomus, kā mazināt skolēnu stresu. Viens no tiem ir elpošanas vingrinājums. Tos gan skolotājai Flaksai neiznāca izmēģināt, jo pamatā domāti klātienē un bija arī gandrīz mācību gada beigas.

Tobrīd arī Elizabete jutās daudz labāk. Viņa bija atradusi darbu – nedēļas nogalēs tīrīja istabiņas viesu mājā. Tā bija iespēja ar mērķi iziet no mājas un satikt cilvēkus.

“Paldies dievam, paglāba tas brīvdienu darbs,” secina mamma. Meitā atgriezās dzīves prieks. Arī mamma nomierinājās, jo abas atsāka daudz vairāk sarunāties. Elizabete dalījās iespaidos par darbu un meklēja uzmundrinājumu.

EMU programmu Liepājas 10.vidusskola turpinās ar jaunajā mācību gadā, stāsta skolas direktore Inta Freiberga. Iecerēts, ka tagad testus veiks jau mācību gada sākumā, lai varētu laikus reaģēt uz skolēnu vajadzībām. Arī skola pati plāno dažādus pasākumus, lai ļautu skolēniem psiholoģiski iejusties pēc gada prombūtnes.

“Idejas un varianti ir, tikai jāīsteno. Dievs dod, lai tiekamies klātienē,” nosaka direktore.

 
Kur meklēt bezmaksas palīdzību?
Infogram