Pieaugot drošības prasībām, sevišķi ASV, nācās pielāgot arvien jaunu formu bamperus, taču pat šeit redzamā “divstāvu” riba nespēj sabojāt automašīnas izskatu. Jāpiezīmē, ka Karmann Ghia varēja lepoties ar diezgan plašu krāsu gammu. Pircēji varēja izvēlēties no desmit dažādiem toņiem, tostarp arī divu krāsu kombinācijām. Arī kabrioleta versijas jumtu varēja pasūtināt citā krāsā, tiesa, ne visās valstīs un tirgos.
Jāpieņem, ka satiksmes ligas biežāk gadījās ne jau Karmann Ghia vadītāju vainas dēļ. Ne kupeja, ne kabriolets nekad nebija sevišķi ātri, jo bija aprīkoti ar gaisdzeses dzinējiem no Beetle. Sācis ar nieka 30 zirgspēkiem, gadu gaitā Karmann Ghia “aizcīnījās” līdz 1584 ccm dzinējam ar veseliem 60 zirgspēkiem. Līdz ar to glītais auto visu mūžu iztika bez disku bremzēm un stūres pastiprinātāja. Četru ātrumu pārnesumkārba darbojās visai aptuveni un pat vaļīgi, bet atstatus izvietotie pedāļi bija izvērsti atšķirīgās augstuma pozīcijās kā izjukuša propellera lāpstiņas. Par spīti tam, Karmann Ghia bija viegli un paredzami vadāms, turklāt supertievie jumta balsti sniedza tādu “aklo zonu” pārskatāmību, par kādu mūsdienu automašīnās nevar ne sapņot. Un kas par to, ka dažos eksemplāros trūka radio, bet vietā, kur lieliski iederētos pelnutrauks un piepīpētājs, tādu nebija? Vai kādu no amerikāņu kareivjiem, kas labprāt paķēra Karmann Ghia uz dzimteni kā piemiņu par dienestu Eiropā, uztrauca primitīvā ventilācijas sistēmas darbība (gaisa plūsmas temperatūra salonā lielā mērā bija atkarīga no braukšanas ātruma)?