Deviņdesmitie "Kino bize" krēslos

, žurnāliste
CopyDraugiem X Whatsapp
“Kailais” (1993)
“Kailais” (1993) Foto: kadrs no filmas

Deviņdesmitie gadi kino mums lielākoties asociējas ar “Cīņas klubu” (1999) un “Matriksu” (1999). Un ne velti – šīs desmitgadi noslēdzošās filmas lieliski raksturo deviņdesmito gadu sajūtu. Drūmums, kailums, dažādi vērtētas, līdz šim slēptas tēmas, apokalipses sajūta ne tikai zinātniskajā fantastikā, bet arī drāmās.

Tā kā uzmanību gūst neatkarīgās (indie) filmas, arī populārais kino pārņem tā nobružāto estētiku. Prožektora gaisma tiek vērsta uz netīro, noklusēto, uz to, kas līdz šim bijis atrodams tikai pusnakts seansos mazos, specifiskos kinoteātros.

Savā ziņā nav nekāds brīnums, ka tieši šajā periodā mākslu pārņem nolemtības tēma. Pēc košajiem astoņdesmitajiem mierīgā Rietumu pasaule ir nogurusi, drusku ieslīgusi garlaicībā un apnikumā – kapitālisms plosās, kaut kur perifērijā sabrūk Padomju Savienība, līdzšinējā dzīvesveida trūkumi kļūst arvien uzkrītošāki. Turklāt neizbēgami tuvojas liktenīgā diena – gadu tūkstošu mija.

Tūkstošgades izskaņa četrās filmās

Šī ir tā aina, kuru šī rudens klasikas kino vakaros izceļ Elizabetes ielas (varētu arī teikt – mazais, specifiskais) kinoteātris “Kino bize”. Vēl trijās nedēļas nogalēs tā krēslos iespējams piedzīvot visīstākos deviņdesmitos – ar filmām, kuras rada sajūtu, ka kaut kas “nav tā, kā vajag”.

Septembris aicina sastapties ar juteklisko, smalko “Veronikas dubultā dzīve” (1991) par divu sieviešu mīklaini saistītajām dzīvēm. Kādā filmas brīdī viena no Veronikām saka, ka viņai vienmēr ir šķitis, ka viņa atrodas divās vietās vienlaicīgi, tā ļoti tiešā veidā norādot uz programmu vienojošo stīgu, ka kaut kas nav kārtībā. Tās veidotājs, poļu režisors Kšištofs Keslovskis, kas ir pazīstamāks ar savu “Trīs krāsu” (1993-1994) triloģiju, ir īsts netveramības meistars.

“Veronikas dubultā dzīve” (1991)
“Veronikas dubultā dzīve” (1991) Foto: kadrs no filmas

Blakus pārējām programmas filmām, ieskaitot jau augustā izrādīto Maika Lī “Kailais” (1993), šī ir nudien maiga pieredze – bet nevar apgalvot, ka viegla.

Visu svēto nakts nedēļas nogalē uz ekrāna būs redzams neērtais “Diplomdarbs” (1996), kas savu nosaukumu attaisno divējādi – filma patiešām ir režisora diplomdarbs, un tā stāsta par kino studentes diplomdarba veidošanu, kas viņu noved dziļi vardarbības jēdziena serdē. Zem pilnīgi normālas universitātes un kopmītņu ikdienas pastāv vēl kāda slēpta realitāte, grupējums, kas veido tā saucamās snuff filmas – filmas, kas parāda īstu, nefiltrētu vardarbību. Ja Alehandro Amenabars nav guvis tik lielu atpazīstamību kā programmas līdzbiedri, tad viņš to atsver ar kontroversiālismu. Šķietami no B kategorijas filmu kaudzītes izņemta, “Diplomdarbs” nekautrīgi atsedz cilvēka slēptākās dziņas – skatītājam jāgatavojas justies nepatīkami. Gan tīri vizuālās pieredzes ziņā, gan tādēļ, ka var nākties par sevi kaut ko saprast.

Klasikas vakari kulminēs novembrī ar “Edvards II” (1991), kas pavisam brīvi rotaļājas ar vēsturiskās drāmas priekšrakstiem, ar vēsturi un oriģinālmateriālu. Filmas autors ir kvīru kino panks Dereks Džārmens, kurš izpurina klasiskus darbus vai biogrāfijas pēc saviem ieskatiem un tad pievieno Tildu Svintoni, kura ir kvalitātes garants jau pati par sevi. “Edvards II” ir viņa skaļākā filma, kas paņem 16. gadsimta lugu, novieto to nenoteiktā laikā, kas var būt gan vairākus gadsimtus, gan pāris gadus sena pagātne, un norāda uz problēmām, kas bija aktuālas tobrīd un diemžēl ir aktuālas arī šodien.

Desmitgades netīrā straume

Deviņdesmitie kino ir ļoti savdabīga desmitgade. Tai ir izteikts rokraksts, tāda netīra straume, kas plūst kaut kur zem lētu komēdiju un savstarpēji līdzīgu spriedzes filmu biruma, kas arī, nevar noliegt, ir raksturīgs deviņdesmitajiem. Jo jēlāka un vieglāka ir izklaide, jo vairāk vērts palūkoties tai garām – vai tikai aiz tās neslēpjas kāda milzu sāpe.

Detalizētāk par seansiem www.kinobize.lv.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu