Viedokļu polarizācija. Kāpēc šobrīd ir tik spēcīga sabiedrības šķelšanās un ko darīt? (1)

Vai sabiedrība ir sašķēlusies?

Viedokļu aptaujas apstiprina, ka cilvēki jūtas, ka dzīvo sašķeltākā sabiedrībā nekā pirms pandēmijas. Viedokļi par jautājumiem, kurus izceļ pandēmija, mēdz būt krasi atšķirīgi, ar samazinātu zonu, kurā būtu iespējams vienoties.

Pēdējā laikā, raksturojot sabiedrību un viedokļus, bieži tiek lietots vārds “polarizācija”. Kas tad tā polarizācija īsti ir? Kad, komunicējot grupā, cilvēka attieksme (par konkrētiem jautājumiem) kļūst ekstrēmāka nekā sākotnēji un, sekojoši, arī grupas viedoklis un attieksme ir ekstrēmāki nekā katram atsevišķam grupas dalībniekam sākotnēji, tad sociālajā psiholoģijā to sauc par polarizāciju. Kad esi apēdis garšīgu zemeņu saldējumu un satiec savus kolēģus, kuriem arī ir garšojis tas pats saldējums, jūsmīgas sarunas rezultātā ir diezgan viegli nonākt pie kopēja secinājuma, ka šis ir visbrīnišķīgākais un lieliskākais saldējums, kādu jūs jebkad, jebkad esat ēduši! Nu un vice versa, ja saldējums negaršo vai vadītāja lēmums nav iepaticies. 

Pavisam vienkārši skatoties uz dažiem no polarizāciju veicinošiem faktoriem, pirmkārt, cilvēkiem ļoti gribas piederēt un iederēties; otrkārt, cilvēkiem gribas arī izcelties

(cilvēkiem, protams, ir arī dažādas intereses, kuru vārdā viņi apzināti veicina polarizāciju, bet paliksim šoreiz psiholoģisko mehānismu zonā). Piederība ir cilvēka pamatvajadzība, un piederība grupai ir neatņemama dzīves daļa. Agrāk palikt bez grupas cilvēkam nozīmēja drošu nāvi. Tāpēc arī daži polarizāciju veicinošie faktori ir seni un dziļi iesakņojušies. Iederēšanās dēļ mēs automātiski pieskaņojam savu uzvedību un viedokli grupai - mēs cenšamies būt līdzīgi. Tāpat arī - kad mans viedoklis kādā jautājumā nav līdz galam izveidots vai man pietrūkst informācijas, grupas viedoklis palīdz savējo noformulēt. Vajadzība izcelties liek paust skaļāku un kategoriskāku viedokli, jo tāds gluži vienkārši pievērš vairāk uzmanības. Viedoklis, kurš izpelnījies vairāk uzmanības, arī drīzāk piesaista sekotājus, kas pieskaņos savu mērenāko viedokli tam spilgtākajam.

Iekšējos domu procesos raugoties, attieksmes polarizācijai ļoti palīdz labi zināmā apstiprinājuma kļūda (eng. confirmation bias). Apstiprināšanas kļūdu jeb domāšanas paternu raksturo mūsu tendence informāciju selektīvi atlasīt tā, lai tā apstiprinātu mūsu sākotnējo pieņēmumu.

Vai tad es neuztveru lietas tieši tādas, kādas tās ir, un neveidoju secinājumus precīzi pēc faktiem? Nē, it nemaz! Mums apkārt savstarpēji mijiedarbojas simtiem lietu vienlaikus. Nav iespējams realitāti uztvert pilnībā un precīzi. Informācijas atlase notiek visu laiku.

Tātad arī apstiprinājuma kļūdai ir milzīgi daudz vietas, kur izpausties. Tas darbojas tā:

• Vairāk ticam viedoklim, kas apstiprina mūsējo;
• Neitrālas, neskaidras vai neviennozīmīgas informācijas apstākļos mūsu interpretācijas par to kļūst draudzīgākas / tiek pieskaņotas mūsu pieņēmumiem;
• Mēs atlasām tikai tās informācijas daļas, kas ļauj izveidot stāstu, kas apstiprina mūsu pieņēmumus un izskaidro mūsu uzvedību (varu derēt, ka saviesīgās sarunās, runājot par alkoholu, informācija par sarkanvīna pozitīvo ietekmi uz veselību (arī aknām), izskan daudz biežāk nekā visi tie nesmukie stāsti par pārdzeršanos un aknu cirozi);

Meklētājā mēs ievadīsim atslēgas vārdus atbilstoši saviem pieņēmumiem un, protams, atradīsim lērumu apstiprinošas informācijas

(Es pamēģināju ierakstīt meklētājā “nāve no kumelīšu tējas” un tiešām vienu ierakstu arī atradu);

• Izvēlamies tādus informācijas avotus (masu medijus, viedokļu līderus, kontus sociālajos tīklos), kas drīzāk apstiprinās mūsu pieņēmumus.

Kurā virzienā apstiprinājuma kļūda darbosies? Tas ir atkarīgs no grupām, kuras mums pieejamas un kurām vēlamies piederēt (draugi, ģimene, politiskā partija, darba kolektīvs), arī no reģiona, kurā dzīvojam. Un, protams, no mūsu pieredzes (piemēram, vai manu dzīvi negatīvi ietekmēja tieša saslimšana vai drīzāk ierobežojumi), tāpat arī no mūsu uzticēšanās līmeņa varai (vai varu uzticēties valdībai, sekojoši oficiālajiem masu medijiem un zinātniekiem, kuru viedokļos valdības ieklausās?).

Kāpēc šobrīd sašķelšanās ir tik spēcīga? Protams, nav vienas atbildes. Pirmais, kas nāk prātā, – mēs jūtamies (un esam) apdraudēti. Draudu sistēmā ir ārkārtīgi grūti domāt iekļaujoši, ņemt vērā dažādas perspektīvas un dažādas intereses. Ir jāaizstāv savas intereses! Tomēr labāk nepalikt vienam - ir jāpieslienas grupai, lai spēks būtu lielāks. Apdraudējums nozīmē, ka laiks ir dārgs un lēmumi jāpieņem ātri. Kategoriski viedokļi ātrāk rada lēmumus. Sociāli ekonomiskā spriedze veicina apdraudējuma sajūtu un attiecīgi palielina polarizāciju.

Situācija ir ārkārtīgi grūta un sarežģīta. Tas nozīmē izsīkumu, tas nozīmē kļūdas, un tas nozīmē neizbēgamas netaisnības. Katra vienas puses kļūda un neveiksme ir otras puses pieņēmumu apstiprināšanas saldais ēdiens. Katra piedzīvotā netaisnība palielina izmisumu un apdraudējumu un liek pieslieties savai viedokļu grupai vēl ciešāk.

Pandēmija visdrīzāk ir radījusi milzīgu piederības izsalkumu. Iespējams, sociālās izolācijas laikā kāda nozīmīga piederības grupa ir izjukusi. Un gana bieži ir dzirdēts, ka atšķirīgie viedokļi pandēmijas radītajos jautājumos izjauc kādu mums ļoti svarīgu grupu (draugi, piederīgie, kolēģi…). Diemžēl arī šie apstākļi var veicināt tālāku polarizāciju. Jo arī piederības izsalkums var likt spēcīgāk pieslieties noteiktai viedokļu grupai. 

Te nu beidzot jāpiemin: ja notikusi sadalīšanās divās vai vairākās grupās, tad sāk darboties arī noteikti iekš-grupas un ār-grupas mehānismi. Visīsākajā versijā var teikt, savai grupai mēs pierakstām labākas īpašības (šajā gadījumā tas, protams, attiecas arī uz prāta spējām) un nodomus nekā otrai grupai. Cik man zināms, šobrīd šāda sadalīšanās Latvijā ir notikusi, jo izskatās, ka vakseri un antivakseri ir noturīgi ienākuši mūsu ikdienas stāstījumā.

Man pašai ir ļoti grūti neiecirsties savā viedoklī. Un es iecērtos! Jo es jūtos, ka no citu cilvēku viedokļiem un sekojošajām uzvedībām ir nozīmīgi atkarīga mana dzīve, tātad es ļoti personiski uztveru viedokli, kas ir pretējs manam. Un, protams, man pieder patiesība. Respektīvi, ja visi domātu un attiecīgi rīkotos tā kā es, tad mēs jau sen būtu ārā no problēmām. Tomēr, lai cik ļoti es arī šim ticētu, vai mans kategoriskums jelkādā veidā palīdz komunikācijā, kas varētu samazināt polarizāciju, kas savukārt varētu uzlabot situāciju, jo mēs būtu atvērtāki un elastīgāki savā komunikācijā un lēmumos? Diemžēl nē.

Varam skumt par dzīves paradoksiem, kur pat vajadzība piederēt veicina šķelšanos. Ko vēl varam darīt?

Sabiedrības locekļu komunikācijas līmenī kādu atbildi sniedz ārkārtīgi interesants atklājums, kas tika veikts, eksperimentējot ar sociālo tīklu burbuļiem. Tika pieņemts, ka, izveidojot grupas ar līdzīgiem uzskatiem un piedāvājot tām apspriest “karstos” tematus, grupas kopējais viedoklis apspriestajos jautājumos polarizēsies. Tomēr tas nenotika. Diskusiju rezultātā viedokļi kļuva drīzāk pārdomātāki un niansētāki. Eksperimenta autors piedāvā šādu izskaidrojumu – šajās grupās visi dalībnieki bija ar vienādām savstarpējās komunikācijas iespējām. Tīklojums bija horizontāls un deva iespējas līdzīgi komunicēt visiem savā starpā. Nebija izteikts pirmais viedokļu līderis (jeb influenceris), kura viedoklim sekojot, notiktu viedokļu polarizācija. Iespējams, ka vajadzība izcelties samazina savu ietekmi uz polarizāciju kopējā diskusijā, ja spilgta viedokļa paudējam nav papildu priekšrocību - īpaša atpazīstamība, sociālais konts, kuram seko pārējie (līdz ar to hierarhiska grupa, kurā vienam ir informācijas nodošanas priekšrocības), vai grupas līdera loma. Tātad

viens no polarizācijas samazinātājiem būtu tādu platformu veidošana, kurās iespējama līdzvērtīga diskusija ar mērķi – izzināt un, zināšanas apvienojot, kopā nonākt pie jaunas informācijas. Bez viedokļu līderiem un bez “galvenajiem”.

Ar plašu, viegli pieejamu, korektu informāciju fonā.

Individuālās komunikācijas līmenī bieži vien automātiskā vēlme ir otru pārliecināt par pretējo. Tomēr izskatās, ka ar tiešiem argumentiem un dažādu informācijas avotu piesaukšanu vien nepietiek, jo apstiprinājuma kļūda darbosies vienmēr. Neatkarīgi no komunikācijas dalībnieku skaita (pāris vai grupa), lai saruna būtu auglīga, svarīgi ir klausīties, nevis runāt. Jautāt un sadzirdēt - kā otra puse ir nonākusi pie saviem secinājumiem, kas ir veidojis pirmo priekšstatu par notiekošo. Un tikai tad, neko neuzspiežot un nesalīdzinot, kura pieredze ir vērtīgāka un pareizāka, dalīties ar savu perspektīvu.

Kā jau teicu, man pašai pandēmijas jautājumos nemaz šis neiet viegli, bet ir labi piemēri. Piemēram, ar labu draugu, par kuru pēkšņi šokēta atklāju, ka esam “pretējās pusēs”. Lai kā man gribējās strīdēties, es tomēr izdarīju tieši tā, kā tikko aprakstīju. No sākuma klausījos - atstāju savas patiesības aiz muguras un iegrimu otra cilvēka redzējumā. Un sapratu. Un tad vienkārši pastāstīju savu stāstu. Kā es to redzu un kāpēc. Kas man ir svarīgi un kāpēc. Tā bija ļoti lēna un uzmanīga saruna. Lai neievainotu, lai nesabojātu. Tajā sarunā bija cieņa pret otra viedokli. Un mums izdevās.

Lai mums izdodas!