Uz robežas ⟩ Psihiskā veselība šodienas acīm: jāceļ nenovērtēto profesiju prestižs

FOTO: Ekrānšāviņš

Portāls TVNET turpina psihiskajai veselībai veltīto projektu "Uz robežas: psihiskā veselība šodienas acīm", un šoreiz rīkojam diskusiju par bērnu psihisko veselību, apskatot to no dažādiem skatupunktiem: diskutējam par to, kas pietrūkst gan valsts sistēmā, gan sabiedrībā. Šodienas diskusijā minētie jautājumi tiks uzdoti Labklājības un Veselības ministriju pārstāvjiem 8.oktobrī.

Raidījumā piedalās

  • Liene Dambiņa Bērnu slimnīcas fonda valdes priekšsēdētāja
  • Kristaps Circenis RSU Māszinību un dzemdību aprūpes katedras vadītājs
  • Anna Broka RSU programmas “Sociālais darbs ar bērniem un jauniešiem” vadītāja

Kā iepriekš projekta “Uz robežas” ietvaros norādījis bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, vienus no lielākajiem izaicinājumiem bērnu psihiatrijā rada tieši māsu trūkumus. Kaspars Circenis, RSU Māszinību un dzemdību aprūpes katedras vadītājs, skaidro, ka, kopumā raugoties uz māsu profesiju, mēs esam pārmaiņu punktā.

“Ja paskatāmies 20-30 gadus senā pagātnē, tad redzam, ka māsa bija vairāk vai mazāk saistīta ar konkrēta uzdevuma izpildi. Laikam ejot uz priekšu, māsas loma ir mainījusies (..) Šogad visas māsas, kas Latvijā absolvēs kādu no augstākajām [medicīnas] izglītības iestādēm, iegūs bakalaura grādu un vispārējās aprūpes māsas kvalifikāciju.

Tas ir viens no pagrieziena punktiem, kas, iespējams, tuvākajos gados vairāk piesaistīs jauniešu uzmanību šai profesijai,

2

paverot plašākas iespējas darba tirgū,” skaidro Circenis, “diemžēl Latvijā, tāpat kā daudzās citās postpadomju valstīs, māsu darbs ilgstoši nav ticis pietiekami novērtēts un atalgots. Runājot par bērnu psihiatriju, jāuzsver, ka šī nozare ir daudz šaurāka un specifiskāka, līdz ar to māsas no cita stacionāra nevar tā vienkārši aizvietot psihiatrijas māsu. Tādēļ šajā nozarē tik svarīgo māsu trūkums jūtams īpaši skaudri.”

Šobrīd māsu studijas ilgst četrus gadus, pēc kura tad jaunais speciālists var izvēlēties: iet strādāt vai specializēties. Šobrīd tāda specializācija kā bērnu psihiatrija neeksistē, bet pastāv psihiatrijas un narkoloģijas specializācija, ko var apgūt tālākizglītības jeb kursu ietvaros, norāda Circenis.

Liene Dambiņa, Bērnu slimnīcas fonda valdes priekšsēdētāja, pauž, ka arī Bērnu slimnīcā, tāpat kā citās ārstniecības iestādēs, trūkst medicīnas māsu. “Hronisks māsu pārgurums un nemitīga māsu aizvietošana ir realitāte arī Bērnu slimnīcā - arī attiecībā uz psihiatriju,” saka Dambiņa, paužot cerību, ka tās topošās māsas, kas šobrīd slimnīcā praktizē, vēlāk pievienosies Bērnu slimnīcas komanda. Tāpat Dambiņa norāda, ka nemitīgi jāmeklē veidi māsu piesaistei un atbalstam, jo šī profesija ir nepamatoti zemu novērtēta.

Iepriekš raidījumu ciklā “Uz robežas” psihiatrs Bezborodovs norādījis arī uz citu problēmaspektu, proti, sociālo atstumtību, kas ir psihisko traucējumu riska faktors. Īpaši smagi tas skar bērnus, norādījuši eksperti.

Kā apliecina Anna Broka, RSU programmas “Sociālais darbs ar bērniem un jauniešiem” vadītāja, nesen veiktā pētījumā par pakalpojumu pieejamību Covid-19 laikā secināts, ka

pandēmija vēl spilgtāk izgaismojusi virkni problēmu, kas jau iepriekš bijušas saasinātas,

2

piemēram, pakalpojumu pieejamību. Arī sociālie darbinieki, līdzīgi kā māsas, ir uz izdegšanas robežas, un šī problēma bija aktuāla jau pirms vīrusa uzliesmojuma Latvijā.

Īpaši sarežģīti klājas sociālajiem darbiniekiem reģionos, kur vietām nav tik labs sadarbības mehānisms ar nevalstisko sektoru vai arī trūkst kopienas atbalsta iniciatīvu. Savukārt, tur, kur ir atbalstošāka vide, piemēram, no vietvaru puses, tur arī sociālo pakalpojumu kvalitāte ir attīstījusies labā līmenī.

Vaicāta par Pusaudžu resursa centra sadarbību ar pašvaldībām, Dambiņa min, ka pirmā Pusaudžu resursu centra reģionālā filiāle tika izveidota Liepājā, un tā šobrīd sekmīgi darbojas ar pašvaldības sociālo dienestu. Arī citās pašvaldībās, kur šīs filiāles ir izvietotas, sociālie dienesti ir priecīgi un pateicīgi par filiāļu darbinieku iesaisti sociālo problēmu risināšanā un atbalsta sniegšanā.

Runājot par sociālo darbinieku noslodzi reģionos, Broka pauž, ka tā ir ļoti atšķirīga. Tāpat sociālo darbinieku redzeslokā nonāk dažādas ģimenes, piemēram, tādas, kurām ir īslaicīgi finansiāli sarežģījumi, reizēm itin ar dienesta palīdzību izkļūst no šīm grūtībām, savukārt,

ir ģimenes, ar kurām darbinieki strādā pat desmit gadus, un kurās progress nav tik straujš.

2

“Ja runājam par psihisko veselību, tad šeit šis darbs ir sistemātiskāks un ilgstošāks. Tāpat ir jārunā par sabiedrības spēju akceptēt cilvēkus ar psihiskiem traucējumiem un iesaisti nodarbinātībā,” tā Broka. Viņa arī norāda, ka sociālajiem dienestiem kā sistēmai būtu jāpārorientējas no ģimenes nosūtīšanas pie dažādiem speciālistiem un pakalpojumu sniedzējiem, bet tā vietā iespējami tuvu dzīvesvietai jānodrošina konkrēta struktūra, kur pakalpojumi būtu pieejami vienuviet. “Jauniešu gadījumā tas varētu būt īpašs pusaudžu centrs, kas rūpētos arī par psihisko veselību,” piebilst eksperte.

Kā skaidro Dambiņa, Pusaudžu resursu cents šobrīd ir vienīgais sabiedrībā balstītais pakalpojums, kas strādā multidisciplinārā komandā ar vairāk nekā 50 speciālistiem: narkologs, psihiatrs, uztura speciālists, fizioterapeits un daudzi citi. Šie centri speciāli veidoti tā, lai jaunietis uz tiem varētu ierasties, neprasot ģimenes ārsta nosūtījumu. Pēc tam, kad pusaudzis ar centru sazinās, speciālistu komanda lemj, kāda veida palīdzība šim jaunietim visvairāk būtu nepieciešama.

“Šādu centru mērķis ir radīt vietu pusaudžiem un viņu vecākiem, lai viņi varētu meklēt mērķtiecīgi orientētu palīdzību,

nevis klauvēties pie visām durvīm, nezinot, kuras ir īstās”,

2

rezumē Dambiņa, “iestrādes ir, bet priekšā vēl daudz darāmā, piemēram, centra filiāļu skaita palielināšana un partneru loka paplašināšana.”

Vaicāts, ko valsts šobrīd varētu veikt labāk, lai palīdzētu uzlabot sistēmu, Circenis norādīja, ka, runājot par māsām, ir jāsakārto atalgojuma jautājums, lai šajā profesijā strādājošie justos novērtēti. Tāpat jāturpina veicināt jaunu cilvēku iesaisti māsu profesijā, piemēram, veidojot stimulējošas programmas, padarot šo profesiju pievilcīgāku. Vēl viens mehānisms būtu palielināt budžeta vietu skaitu studijās.

Arī attiecībā uz topošajiem sociālajiem darbiniekiem būtu jāpiedāvā budžeta vietu skaits. Tāpat jāveido stratēģiska sadarbība ar ministrijām, lai veidotu un stiprinātu sistemātisku darbu, noslēgumā secina Broka.

Dambiņa pauž, ka viņas pieredze sadarbībā ar ministrijām ir pozitīva, bet būtu jāstrādā pie gadījumu vadītāju sistēmas izveides un darbinieku apmācīšanas, kuri palīdzētu vecākiem, kuru bērniem ir īpaši nopietni sarežģījumi. Tāpat arī finansējuma palielināšana ir no svara,

jo tas parāda, cik konkrētā joma ir prioritāra valstij.

2
MAF logo FOTO: MAF

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Uz robežas" saturu atbild TVNET GRUPA.

Uz augšu
Back