Ar spraigas pakaļdzīšanās un dramatiskas apšaudes epizodēm Latvijas kinoteātru repertuāru oktobrī papildina režisora Matīsa Kažas pilnmetrāžas spēlfilma – pirmais latviešu vesterns "Wild East. Kur vedīs ceļš". Līdzās kolorītam aktieru ansamblim filmas galvenās varones Evas tēlā iejutusies aktieru Sandras Kļaviņas un Kaspara Zvīguļa meita Žanete Zvīgule. Par pirmo pieredzi lielajā kino un kultūršoku pašmāju kino žanru klāstā stāsta jaunā aktrise.

Pandēmijas dēļ filma pacietīgi gaidīja savu pirmizrādi, kas notika teju gadu vēlāk nekā plānots. Vai pati ar nepacietību gaidīji, kad beidzot filma nonāks uz lielajiem ekrāniem?

Jā, noteikti. Mēs filmu pabeidzām jau pirms diviem gadiem. Toreiz es cerēju, ka jau pēc gada sanāks, bet bija otrais lokdauns – nesanāca. Tagad tā ir izlaista kinoteātros, un atkal visticamāk sekos lokdauns. Es ļoti nepacietīgi gaidīju filmu. Tas man ir pirmais lielais projekts, un biju ļoti sajūsmā.

Kādas pārdomas un emocijas izraisīja pirmizrāde?

Manī ir tikai milzīgs prieks. Pirmizrādē es filmu skatījos otro reizi, jo sapratu: ja aiziešu uz pirmizrādi, neredzējusi filmu pirms tam, man būs vēl milzīgāks uztraukums un dīvaina sajūta sevi redzēt. Man vajadzēja sevi sagatavot. Bet pirmizrāde bija apbrīnojama, un tā enerģija – pilna zāle ar cilvēkiem! Turklāt es gāju ar saviem labākajiem draugiem, un prieks, ka līdzi bija arī tāds atbalsts.

FOTO: Ivars Krasts

Un ko draugi saka par filmu?

Visiem tiešām ļoti patika. Viena lieta, kas tika pieminēta, ir tā, ka bija mazliet grūti izsekot līdzi – tur tiešām ir daudz varoņu un pats stāsts ir diezgan sarežģīts, ja līdz galam neiedziļinies.

Tā ir tava pirmā pieredze lielajā kino. Kā iejuties aktrises darbā?

Es teiktu, ka tā bija ļoti veiksmīga sagadīšanās un piepildījies sapnis. Es uzaugu, vērojot mammu un tēti, kuri abi ir aktieri, skatoties izrādes, apbrīnojot viņus, un nu pienāca mana kārta.

Biji jau domājusi iet vecāku pēdās?

Nē, ja godīgi. Turklāt abi vecāki īsti negrib, lai es eju viņu pēdās. Viņi zina, cik grūti tas ir un kāda ir slodze. Bet pienāca filma, un izskatās, ka tomēr tas ir tieši tas, ko es vēlos. Varbūt ne gluži būt teātra aktrise, bet vairāk strādāt kino.

FOTO: Dace Siatkovska

Tu pati meklēji iespējas sevi pilnveidot šajā lauciņā vai Matīss Kaža tevi uzrunāja?

Man šķiet, ka Matīss bija tas, kas mani visvairāk mudināja un palīdzēja, bet noteikti arī no mammas un tēta bija milzīgs atbalsts un visādi padomi. Tētis, piemēram, teica, lai pirms kadra patiešām iedomājos, ka tas ir noticis ar mani, – tad būs vieglāk to izspēlēt.

Kas tev visā filmēšanas procesā patika vislabāk?

Tas, cik ļoti aizraujoši tas bija un cik daudz iespēju bija izklaidēties. Man bija iespēja atkal apgūt jāšanu ar zirgu, man bija iespēja pašaudīties, mēs braucām uz Itāliju un Zviedriju filmēt, kur es nevienā no vietām nebiju bijusi. Tas bija tiešām foršs piedzīvojums! Bija jādara arī visādi triki un bīstamas lietas, un man prieks, ka Matīss mums ļāva to darīt pašiem. Es paspēju gan pastrādāt, gan izklaidēties.

Īpašs izaicinājums aktieriem bijusi jāšanas prasmju apgūšana. Tu iepriekš biji to mēģinājusi?

Ne gluži… Kad es biju mazāka, es, protams, knapi to atceros, es braucu uz zirgu nometnēm Līgatnē. Es uzaugu tur netālu un ik pa laikam braucu uz izjādēm un sapratu, ka man tas patīk. Bet tas, protams, pazuda, jo sākās skola un bija jādara citas lietas. Tas, ka es varēju filmā to atkal apgūt, bija milzīgs prieks. Atceros, ka aizgāju uz pirmajām provēm un Matīss man iedeva lapu, kas bija jāaizpilda. Pašās beigās bija jautājums – “vai ir prasme jāt ar zirgu”. Tas mani uzreiz ieintriģēja un sajūsmināja.

FOTO: Dace Siatkovska

Vai bija vēl kādi izaicinājumi un jaunas prasmes, ko filmēšanas laikā nācās apgūt?

Vēl es apguvu šaušanu. Mums uz laukuma bija speciālisti, kas pamācīja, ko darīt, ko nedarīt un kā uzmanīgi ar to visu rīkoties.

Taču vislielākais izaicinājums bija izrādīt īstās emocijas un dot to, ko režisors prasa. Manam tēlam Evai bija grūta dzīve, un dabūt tās īstās emocijas bija diezgan grūti. Taču, manuprāt, rezultāts bija tā vērts.

Foto: "Wild. East Kur vedīs ceļš" filmas pirmizrāde.

Filmas komandā bija kolorīts aktieru ansamblis. Kā sastrādājies ar citiem aktieriem un režisoru?

Man ļoti patika, jo lielākoties es pazinu visus šos aktierus. Es uzaugu, ejot uz teātri. Tie ir mammas un tēta draugi, un ar viņiem strādāt bija kaut kas pilnīgi prātam neaptverams. Viss kolektīvs bija ļoti jauks pret mani un palīdzēja tēlošanas ziņā. Kaspars Znotiņš, piemēram, deva visādus padomus, ko kā labāk darīt. Mēs bijām tāda liela ģimenīte uz laukuma.

Ar Matīsu laikam gāja vistrakāk no visiem. (Smejas.) Man tajā laikā bija 16 gadi, un viņš, protams, prasīja daudz no manis, un tad, kad es to nedevu, tad ik pa laikam uz laukuma strīdējāmies un visādi kuriozi notika. Bet tas viss bija tāpēc, lai dabūtu no manis ārā tās emocijas – niknumu un aizkaitināmību. Lai arī es bieži vien biju dusmīga uz viņu, tas viss nāca par labu filmai.

Saukts par īsternu, “Kur vedīs ceļš” ir pašmāju kino pirmais vesterns. Kādas tev ir attiecības ar šo žanru? Pati labprāt skaties vesternus?

Pirms filmēšanas mums aktierim iedeva sarakstu ar filmām, ko vajadzēja noskatīties, un katram aktierim bija arī individuālas filmas, no kurām iedvesmoties. Taču kopīgās filmas lielākoties bija vesterni, un pirms filmēšanas es noskatījos tieši vienu no tām filmām. (Smejas.) Vesterns man bija kaut kas pilnīgi jauns, un iepriekš to nebiju skatījusies, jo tas nebija žanrs, kas mani saistīja. Bet! Protams, galvenokārt tas ir vesterns, īsterns, kartupeļu vesterns, kā nu vien sauksi, bet mums patīk teikt, ka tas vēl ir žanrs who done it, latviski tas būtu detektīvs. Un tieši šis žanrs – detektīvs, tas gan man ir top žanrs, ko man patīk skatīties visvairāk. Savukārt pēc filmēšanas mani tieši ieinteresēja vesterni un es pārskrēju pāri tam sarakstam un noskatījos vairākas filmas un seriālus, ko Matīss bija ieteicis.

Kā tu vērtē, kā pašmāju kinogājējiem varētu patikt šis mazais kultūršoks?

Tas tiešām ir kaut kāda veida kultūršoks, jo, manuprāt, Latvijai tas ir kaut kas pilnīgi jauns un neredzēts. Nevaru īsti prognozēt, vai visiem patiks un būs liela vēlme iet, bet tas ir kaut kas tāds, ko vajadzētu redzēt visiem! Tas nav tikai vesterns, tur ir aspekti no citiem žanriem, un kā mākslas filma tā ir ļoti skaista, tāpēc es ceru, ka daudzi latvieši arī noskatīsies un, manuprāt, viņiem arī patiks, jo tur ir visādi knifiņi un ainas, kas tos, kam vesterns nav iecienītākais žanrs, varētu uzrunāt.

Tava mamma par tevi ir teikusi, ka esi perfekcioniste.

O, jā!

Tas parādījās, arī strādājot pie filmas?

Perfekcioniste es noteikti esmu, bet filmā brīžiem es mazliet piemirsu par to, jo bija jādomā par citām niansēm. Piemēram, man visu laiku uz laukuma bija svarīgi turēt taisnu muguru, un ar visu citu, kas bija jādara, tas reizēm piemirsās un kāds visu laiku atgādināja – “muguru taisnu”. Kad skatījos filmu, tad, protams, redzu, ka daudz ko varēju labāk. Perfekcionisms iesita, tikai skatoties filmu. Kopumā, man šķiet, tas man netraucēja strādāt, jo es biju pārāk aizņemta… strādājot! (Smejas.)

Tobrīd tu mācījies attālināti, lai arī filmēšana droši vien lielākoties norisinājās vasarā. Vai tas palīdzēja un ļāva vairāk savu laiku un uzmanību pievērst filmai?

Noteikti! Es arī biju aktrise, ar kuru visvieglāk bija sarunāt grafiku, jo man tiešām nebija ko darīt. Lielākā daļa filmēšanas bija vasarā, bet arī septembrī, savukārt uz Itāliju mēs lidojām tikai oktobrī, kad citiem būtu skola, un tāpēc tas, ka es gāju tālmācībā, ļoti palīdzēja pie šī darba. Es vēl joprojām mācos tālmācībā.

Tu esi vidusskolas finiša taisnē. Kādi ir tavi plāni nākotnei? Vai kino būs aizrāvis?

Kino simtprocentīgi būs aizrāvis un iespaidojis šo izvēli! Ja iepriekš aktrises profesija un kaut kas saistīts ar kino bija tikai viena ideja no vairākām, tad tagad, visticamāk, lai arī man, protams, vēl nav stingra plāna un nezinu, ko tiešām darīšu, domāju, ka tas būs saistīts ar kino tieši šī darba dēļ.

 

No 11. oktobra filma skatāma arī visā Latvijā. 

Filmas reklāmas rullītis!