Drošība Latvijā

“Visu savu dzīvi esmu nodzīvojusi kā bēgļu bērns trimdā un iekārtoju savu dzīvi Kanādā, atgriezos Latvijā ar domu, ka tā ir neatkarīga valsts un tāda tā ir jāsaglabā. Mēs esam rūpējušies par to, lai krīzes situācijā mums būtu sabiedrotie. Ne tādi, kas okupē, bet tādi, kas palīdz. Man šķiet, ka šī paaudze esam drošāki, nekā jebkad jebkurš Latvijas pilsonis vēsturē,” norāda Vīķe-Freiberga.

Latvija ir darījusi visu, lai savu suverenitāti saglabātu augstākā līmenī.

Eiropas līmenī strādājot, kur par drošību rūpējas NATO, arī var gadīties nepatīkami pārsteigumi. Kā piemēru eksprezidente min gadījumu, kad Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans izraidīja septiņu NATO dalībvalstu diplomātus.

“Neskatoties uz visu to, mēs varam būt tik droši, cik vien varam būt šajā mirstīgajā pasaulē,” saka Vīķe-Freiberga.

Populisms Latvijā darbojas kā nedraudzīgu valstu centieni destabilizēt sev nevēlamu citu valsti.

“Jebkura sabiedrība ir tik stipra, cik tā ir stipra kopumā, balstoties uz katra indivīda pārliecību un lojalitāti pret savu valsti. Te ir jājautā, vai ir pietiekama kritiskā masa, valstij lojāli, racionāli domājoši, vismaz elementāri informēti un objektīvu informāciju apstrādāt spējīgi ļaudis. Tas ir kritisks jautājums par tautas izglītību, medijiem. Mediji spēlē lielu lomu tautas noskaņojumā. Sociālie mediji ir kļuvuši par nelabvēlīgu ietekmi uz pusaudžu mentālo veselību,” saka eksprezidente.

“Ja viņiem saka – “tu esi apdraudēts”, “tev dara pāri”, “tevi apzog”, “tevi krāpj” un “tev sūta starus” –, ja šādas runas izplatās ne tikai ar paranoju vai šizofrēniju diagnosticētu pacientu vidū, bet arī populistu izplatītos vēstījumos, rodas informācijas burbuļi ar ļaudīm, kas to ir pieņēmuši kā svētu patiesību. Ir tas joks, kad “pirmā Covid pote ir, lai tevi čipētu, bet otrā pote – lai ieliktu bateriju, bet trešā, lai būtu raidītājs. Tas varbūt, lai citplanētiešiem varētu sūtīt ziņas,” ironizē eksprezidente.

Tā nav problēma tikai Latvijā, bet arī citās demokrātiskās valstīs. Šajās valstīs ir brīvi ļauts izteikties un izpausties. Domu dažādība tiek pieļauta līdz plašām robežām, līdz ar to, ir diskusijas par to, kuras ir atļautas robežas, un kas nav atļauts, kas ir naida un vardarbības musināšana. Tā ir delikāta robeža.

“Totalitārās valstīs šāda jautājuma nav, jo tur ir viena propaganda, viens vadonis un viena sistēma. Tur tiek tas viss kontrolēts.

Vienīgās zāles pret šo problēmu ir skatītāja, klausītāja un lasītāja veselais saprāts. Ziņu izsekot līdz pašam pirmavotam ir ļoti liels darbs – mediji raida cauru diennakti. Tas ir izdarāms, taču tam ir vajadzīgs liels darbs.

“Sākot no bērna kājas, ir jāsāk mācīt kritisko domāšanu. Galvenais – raudzīties uz avotiem. Ja nāk kaut kas no nezināmiem avotiem, tad pret to jāizturas piesardzīgi. Informācija iespēju robežās ir jāpārbauda. Tomēr ne vienmēr parastam pilsonim tas ir izdarāms, tāpēc ir vajadzīgi inteliģenti mediji, kas izanalizē un pasniedz publikai pārbaudītu informāciju. Mediji ir kā vidutājs, bet mums vajag arī speciālistus, piemēram, politologus, kas analizē procesus savā jomā,” spriež Vīķe-Freiberga.

Cilvēkkapitāls Latvijā

Mums labākās skolas ir labā līmenī, un Latvijas studenti labi kotējas pasaulē. Tomēr caurmērā mūsu rādītāji nav labi. Somijā, piemēram, nākotnes kontekstā tiek uzsvērta izglītības kvalitāte.

“Ja zinātnes finansējuma jomā mēs Eiropā mēs esam viena no pēdējām valstīm, un gadu no gada tas turpinās, tad tas ir skandāls. Latvijai pēc PSRS sabrukuma bija daudz zinātnieku, un mums bija pietiekami labi situēta zinātne – tā bija jāattīsta. Tagad mums ir skandalozi nepietiekams atbalsts zinātnei un augstākā līmeņa pētniecībai,” saka eksprezidente.

Covid krīze Latvijā un tās izgaismotās problēmas

Visas problēmas diez vai vajadzētu uzvelt uz politiķu pleciem. Vēl pirms pandēmijas sākuma eksprezidente uzsvērusi, ka Eiropai ir nepieciešams krīzes situācijas koordinācijas centrs un labāka sagatavotība ne tikai militārās drošības, bet arī pandēmiju un citu neparedzētu katastrofu gadījumā.

“To es uzsvēru 2019. gada oktobrī. Dažus mēnešus vēlāk izgaismojās, ka Eiropai nav koordinētas drošības un sadarbības sistēmas. Tika pārmests, ka Eiropā tika slēgtas robežas, bet Jaunzēlandes valdība tika slavēta, ka tai pandēmijas sākumposmā izdevās ļoti labi noturēties. Uz vientuļas salas Klusā okeāna dienvidos to var izdarīt. Var redzēt, ka infekcijas procentu līkne iet ar pīķiem un kritumiem. Pīķi ir ļoti stāvi,” saka eksprezidente.

Viņa norāda, ka Latvija bija daļa no “Baltijas burbuļa”, un Latvijas sabiedrība varēja būt lepna, ka viss ir gudri izdarīts.

“Bijām gudri vasarā, bet visi brīdināja, ka rudenī paliksim dumji. Vai cilvēku vidū kaut kas mainījās? Te jārunā par vīrusa izplatību kā fenomenu. Citās valstīs tie pīķi ļoti strauji aug, tad atlabst, cilvēki relaksējas, ierobežojumi tiek mīkstināti un tad nāk nākamais pīķis, trešais pīķis,” saka Vīķe-Freiberga.

Mums ir ļoti trausla koalīcija. Daudzpartiju koalīcijas pēc definīcijas ir trauslas. Tas nozīmē, ka ir jāsaskaņo dažādi viedokļi. Ja sāk domāt par vēlēšanām un popularitāti – tā ir medaļas otrā puse demokrātiskai brīvībai.

Pandēmija ir izgaismojusi visas vājās vietas sabiedrībā un sabiedrības pārvaldē. Rezultāts vienkāršs – tie, kas bija nelabvēlīgā situācijā pirms pandēmijas, tās ietekmē nonāca vēl sliktākā stāvoklī.

“Pandēmija ir paplašinājusi plaisas, kas sabiedrībā bija. Pandēmijā ir situācijas, kurā zinātniskās zināšanas tika akumulētas. Politiskie lēmumi, kas tika jāpieņem, bija riskanti. Varam redzēt, ka Latvijā ir ļoti daudz pilsoņu, kas ir ļoti dusmīgi, jo mums tagad ir mājsēde. Bet tikpat daudz ir arī tie cilvēki, kas ir nikni, ka mums ir ļoti daudz inficēto. Līdz ar to arī vakcinētajiem ir lielāks risks. Es potējos vienā dienā ar Levita kungu un Zatlera kungu, un abi tāpat saslima ar Covid,” saka Vīķe-Freiberga.

Eksprezidente uzsver, ka arī potētie cilvēki nevar justies droši, jo apkārt staigā daudzi citi, kas ir inficēti. Sabiedrībai ir jāsabalansē vairākas pretrunas. Ir jāatrod racionāli kompromisi.

Visām demokrātijām ir problēmas ar veselības, aizsardzības, iekšlietu un citu vajadzību sabalansēšanu, jo “katra ministrija ir kā “atsevišķā kabatā”. Ir valstis, kas ir izmēģinājušas starpresoru sadarbību. Tas nereti nozīmē vēl vienas ministrijas izveidi, kā rezultātā ir vēl viena ministrija ar citu viedokli un jaunu ierēdņu korpusu.

“Vai mūsu ievēlētie tautas pārstāvji – vai Saeimas deputāti, vai valdības locekļiem – vai viņiem ir jābūt ciceroniem, ar savām retoriskās izteiksmes spējām? Vai arī mums kā sabiedrībai ir jāuzņemas sava tiesa atbildības, cik daudz mēs esam sekojuši tam, ko viņi ir paziņojuši, un cik daudz mēs esam izmantojuši elektroniskos informācijas avotus, lai informētos paši? Sēdēt un gaidīt, kad kāds ar karoti ielies mutē, – nē, tik vienkārši nav,” saka Vīķe-Freiberga.

Vēlēšanas Covid laikos

Šobrīd ir grūtāk prognozēt, kas notiks pēc gada, nekā tas ir bijis līdz šim kopš neatkarības atgūšanas. Tas ir tādēļ, ka situācija pasaulē var ļoti strauji mainīties.

“Pirmais bija Covid. Bet tam ir domino efekts. Ekonomikā notiek dažādi ķēžveidīgi procesi, kad, vienam posmam vājinoties, domino kauliņi krīt neparedzamā virzienā, piemēram, benzīna trūkums Lielbritānijā. Šobrīd prognozēt būtu ļoti vieglprātīgi. Ļoti daudz kas var notikt, kas ietekmēs tautas noskaņojumu. Viens, ko gribētos cerēt un mudināt – lai cilvēki atceras savu pilsoņa pienākumu,” saka Vīķe-Freiberga.

Eksprezidente norāda, ka citās valstīs – arī demokrātiskās - vēlēšanas ir obligātas visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem. Viņa norāda, ka ir atsevišķas valstis, kurās draud arī pat cietumsods, ja cilvēks nepilda savu pilsoņa pienākumu.

Tas ir kritiski svarīgs solis, kas jāsper atbildīgam pilsonim. Viņš nevar vainot to, kas notiek valstī, ja nav papūlējies atdot savu balsi. Citi ir balsojuši, bet, ja cilvēks nav balsojis, acīmredzot viņu neinteresē valsts nākotne!” spriež eksprezidente.

Populisma izplatība ir drauds demokrātijai. Ja raugās uz populismu un antizinātniskiem noskaņojumiem, Eiropas kartē var redzēt – jo tālāk iet uz austrumiem, jo vairāk cilvēku noraida, kas izgudrots Rietumos. Šajā ziņā dzelzs priekškars vēl nav kritis.

“Komunistu sistēmas izveidotie domāšanas šabloni, neuzticība un doma, ka “visi melo”, – tad jājautā – vai cilvēks pats nemelo?” retoriski jautā Vīķe-Freiberga.

Drošība uz austrumu robežas

Pirmais hibrīdkara uzbrukums Eiropai bija 2015. gadā, kad Eiropā masveidā ieradās migranti. Domājams, ka Baltkrievijas vadonis ir noskatījies un bijis informēts par šādu taktiku hibrīdkarā.

Ir atsevišķas kategorijas personas, piemēram, sievietes, kas bijušas amatos Afganistānā, kuras humānu apstākļu dēļ arī Latvijai būtu jāuzņem, jo šiem cilvēkiem draud reālas dzīvības briesmas. Ir jāsaprot, ka Latvijā dzīvotgribētāju skaits ir pilnīgi citādāks nekā tas, kas grib pārkāpt mūsu robežas.

“Viņi jau negrib palikt pie mums, viņi dzenas uz Vāciju, Zviedriju, kur augsta līmeņa sociālais nodrošinājums arī bēgļiem. Mēs esam situācijā, kad, pie sevis uzņemot nelegālos robežpārkāpējus, patiesībā kaitējam saviem Eiropas Savienības kaimiņiem. Mūsu kaimiņiem arī ir interese meklēt risinājumus, ko darīt ar šiem cilvēkiem,” norāda Vīķe-Freiberga.

Migrantu uzņemšanas kapacitāte ir viena lieta (lai cilvēkiem būtu pajumte un iztika), bet integrācija sabiedrībā (un vēlme integrēties) ir kas pavisam cits.

“Terorakti, piemēram, Londonas metro – tie bija Anglijā auguši cilvēki, kas saņēmuši visus sociālos labumus, bet kuru vecāki bija ieaudzinājuši naidu pret visu rietumniecisko. Tā ir nopietna problēma. Tā ir divu civilizāciju sadursme, nevis dialogs. Viss ir darīts, lai dialogs un integrācija notiktu. Tā ir reāla problēma. Daudzi sekmīgi integrējas, pat ieņem augstus amatus. Bet citiem ir problēmas integrēties,” saka eksprezidente.

2009. gadā bija klišeja, ka “Eiropa ir ekonomisks gigants, bet politisks punduris”. Šodien Ķīna un ASV izveidojās kā pretpoli. Pasaules līmenī notiek fenomeni – ir nācijvalstis, ir armijas, ir spēks, bet ir arī vesela nelegālā pasaule. Nelegālā cilvēku tirdzniecība, ieroču tirdzniecība, pornogrāfijas tirdzniecība. Nelegālā tirdzniecība ir mums draudīgs spēks.

“90% no pasaulē cirkulējošām precēm tiek pārvietotas pa jūras ceļiem. Jūras ceļu kontrole ir trīs starptautisku koncernu rokās. Valdības paliek ēnā aiz šāda līmeņa spēlētājiem. Līdzīgi ir arī sociālo mediju jomā, kad atsevišķi uzņēmumi Covid laikos kļuva vēl bagātāki,” noslēdz eksprezidente.

Projektu līdzfinansē NEPLP no sabiedriskā pasūtījuma līdzekļiem. #NEPLP2021