Sēdēju gultā un raudāju, jo šie cilvēki varēja tur nebūt: Montas pieredze slimnīcā (33)

Pirms dažiem gadiem ar bērniem aizgājām uz saulrietu, Leo apsēdās uz soliņa, kurš atrodas pludmales smiltīs un neveiksmīgi no tā nokrita smiltīs. It kā taču mīkstās smiltīs un bez kādas trakošanas vai grūstīšanās. Nē, vienkārši nenovērtēja cik tālu ir soliņa mala un atmuguriski krita un salauza roku. Braucām uz traumpunktu un ārsti darīja labāko. Ar Leo viss ir labi.

24.oktobra rīts atnesa man pašai nepatīkamu pārsteigumu un man nācās saukt neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu. Protams, jutos vainīga, ka šajos laikos man nācās viņus saukt. Raudāju un atvainojos, bet komanda, kas bija atbraukusi man pakaļ bija ārkārtīgi laipna, mierīga, visu izskaidrojoša.

Feldšerīte teica:”Kad jūtamies labi, tad jau palīdzību nesaucam, vai ne?!”.

Tā kā biju ļoti nobijusies, palūdzu feldšerītei lai iedod man roku. Pie rokas, mani pieradinājusi mana mamma. Nu jau 18 gadus esmu Liepājā un sākums dzīvei šeit man nebija viegls. Mamma man vienmēr pa telefonu teica, lai iedomājos, ka viņa tur manu roku. Tas vienmēr palīdzēja un nomierināja. Vakar iztēlojos, ka mamma ir ar mani. Feldšerīte caur savām siltajām rokām nodeva man mierinājumu no mammas. Līdz slimnīcai manas kājas man vairs netrīcēja. Paldies, mīļā feldšerīt, par padomiem un ieteikumiem. Paldies par cilvēcību.

Slimnīcā visi laipni un darbojās kā skudriņas. Visi darbi notiek raiti un katrs darbinieks ir visa mehānisma zobratiņš, kas liek visam notikt un nekur nekam nenosprūst. Līdz vienam brīdim… Vienā momentā vienu pēc otra sāka ievest Covid-19 pacientus. Man neizsakāmi paveicās, ka biju nonākusi slimnīcā pirms tas sākās. Un, ziniet, viens ir redzēt sižetu ziņās vai kādu raidījumu ar fragmentiem no mediķu ikdienas. Jāsaka godīgi, tiem, kuri nebija nonākuši slimnīcā dēļ Covid-19, palīdzības saņemšana strauji apsīka, jo viss sāka griezties tikai ap Covid-19 pacientiem.

Gulēju, vēroju un klausījos. Visu laiku tā pakošanās aizsargtērpos, visu laiku steiga visus ievestos ātrāk pārbaudīt un dabūt iekšā, kā nu kuru –

reanimācijā vai infekciju nodaļā, lai tikai ātrāk prom no uzņemšanas, jo tur savu palīdzību gaida citi, kuri vakcinēti un bez Covid-19.

Kā es to zinu?! Jo dzirdu. Dzirdu katra ievestā stāstu, dzirdu Covid-19 testa rezultātus, kurus atvestajiem uzreiz taisa, ja nav bijis jau pirms tam apstiprināts. Dzirdu kā prasa sertifikātus. Dzirdu ar cik zemu skābekļa saturāciju asinīs tiek ievesti Covid-19 pacienti. Dzirdu pēc steidzamajām pārbaudēm ko ārsti tajās redz. Dzirdu ar kādu žēlumu ārsti par šiem pacientiem runā. Dzirdu kā pa telefonu tiek teikts, lai ātrā palīdzība gaida laukā rindā, jo ir jau Covid-19 pacientu sastrēgums un nav kur viņus likt. Dzirdu kā ārsti saka, ka vecāki uz uzņemšanu atveduši bērnus, bet diemžēl nodaļā nav kur viņus likt un tiek sūtīti mājās. Dzirdēju vēl daudzas lietas, kuras ētisku apsvērumu dēļ nerakstīšu, lai gan tā ir pavisam reāla realitāte, kuru neviens neslēpj.

Sēdēju gultā un raudāju. Raudāju, jo šie cilvēki varēja tur nebūt, ja vien būtu klausījuši un pārējie, kuriem bija nepieciešama cita veida palīdzība, būtu varējuši to saņemt daudz, daudz ātrāk.

Kopumā uzņemšanas nodaļā pavadīju apmēram 6 stundas, bet tas, ko piedzīvoju, man būs “gremojams” vēl kādu nedēļu. Joprojām nāk raudiens par to visu domājot un atceroties. Skaidrs, ka nav jābūt riska grupā vai slimam ar Covid-19, lai pašu skartu tas, ko šobrīd daudzi atļaujas saukt par “izvēles brīvību”. Tu vari nonākt slimnīcā pilnīgi citu kreņķu dēļ, Tavi tuvinieki var nokļūt citu kreņķu dēļ un bērni… Nu sūda būšana! Esam tik tālu ar savu “brīvību” nonākuši, ka pat bērniem nevar sniegt pienācīgu palīdzību.

Protams, esam brīvi, bet atceramies, ka mūsu brīvība šobrīd daudziem maksā lielas ciešanas un postu. Atkārtošos, jo tas nekad nevar būt par daudz – uz veselību visiem!