Jauna, vesela, vakcinēta, bet nevarēju ievilkt elpu. Covid-19 pieredzes stāsts (111)

Esmu 36 gadus veca, un man nav hronisku saslimšanu. 2. jūnijā pabeidzu vakcinācijas kursu ar "AstraZeneca" ražoto "Vaxzveria" vakcīnu. Nekad neesmu domājusi, ka "labāk pārslimot nekā vakcinēties". Ievēroju noteiktos ierobežojumus un darba ietvaros daudz lasīju, rakstīju un runāju par koronavīrusu. Šķita, ka visu par to jau zināju. Taču oktobra beigās man ar Covid-19 nācās iepazīties personīgi.

Sākums. Visi plāni jāatliek

Koronavīruss mūsu mājās ieradās pēkšņi. Vīrs bija apaukstējies, taču skaidroja to šādi - pēdējā airsofta spēlē pirms mājsēdes viņš salija. Izmirka, skraidīja apkārt mitrās drēbēs. Rudenī. Viss loģiski. Taču iejaucās vīramāte, kura strādā pirmsskolas izglītības iestādē un ir pieradusi pie regulāras testēšanas. Viņa vīram iedeva eksprestestu - katram gadījumam jāpārbaudās. Tests, kas ļoti atgādina grūtniecības testu, uzrādīja tikai vienu svītriņu, nevis divas. Taču iekrāsojusies bija tieši Covid-19, nevis kontroles svītriņa. "Dīvaini," nodomāja vīrs un katram gadījumam aizgāja uz PĶR testu laboratorijā.

Naktī uz piektdienu pienāca rezultāts. Pozitīvs.

Mana pirmā reakcija bija dusmas. Kaut kāda saaukstēšanās izjauc visus plānus. Ārkārtējās situācijas laikā kontaktpersonām, arī vakcinētām, ir jādodas karantīnā. Piektdien atceļu visu, ko varu, - jaunākā bērna vizīti Stomatoloģijas institūtā (uz kuru tik ilgi gaidījām rindā), vecākā bērna vizīti pie zobārsta (kaut arī viņam sāp zobs), savu vizīti pie podologa, jauna raidījuma filmēšanu, pārraides "Kas jums maksā?" ēteru un tā tālāk.

Iztīrījuši kalendāru, karantīnu sākam ar suši. Vīram iesnas jau pārgājušas, visa ģimene jūtas labi. Tikai es tāda miegaina. Nodomāju - droši vien nogurusi.

Drudzis un puļķis degunā

Sestdien saprotu, ka neesmu vienkārši nogurusi. Saceļas temperatūra. Tā sasniedz apmēram 38 grādus, taču pieaug biedējošā ātrumā. Es drebu, man ir ļoti auksti. Protams, zinu, ka temperatūru līdz 38 vai pat 38,5 grādiem nevajag nosist, organisms cīnās. Jāuzņem daudz šķidruma. Jā, nepārtraukti dzeru tēju ar ingveru, ar citronu, zāļu, ar medu, un tā pa riņķi vien. Taču mani pārņēmuši drebuļi un ceļgali griežas uz āru, ir sāpīgi. Beidzu sevi mocīt un iedzeru paracetamolu.

Drīz saprotu, ka paracetamols nav palīdzējis, jo mainījies nav tikpat kā nekas. Es svīstu. Slauku sviedru lāses, bet, tikko kā uzvelku sausas drēbes, es salstu. Uz neilgu laiku temperatūra nokrīt līdz 37 grādiem, bet pēc tam atkal atgriežas līdz 38 grādiem. Pāreju uz ibumetīnu. Sāpes mazinās uz sešām stundām, un es jūtos labāk.

Pateicoties vīramātei, mājās ir eksprestesti. Pusaudzim rezultāts negatīvs. Viņš arī ne par ko nesūdzas. Pati uztaisu savu pirmo testu. Nūjiņu neiebāžu degunā līdz pašai atzīmei, bet ar to vienalga pietiek. Rezultāts ir pozitīvs.

Svētdien slims pamostas jaunākais dēls - piecgadnieks. 39 grādu temperatūra, bet citu simptomu nav.

Laboratorija un sāpes krūtīs

Pirmdien sazinos ar ģimenes ārstu. Mēs esam kontaktpersonas, un diviem no mums ir simptomi. Norunājam, ka trijatā (es un abi bērni) veiksim testu laboratorijā. Man pastāsta, ko darīt drudža gadījumā. 

Otrdienas vakarā būdiņā netālu no mājām nododam Covid-19 testu. Pastaiga man  bija grūta, jo temperatūra jau sasniegusi 39 grādus. Mājās atgriežos nosvīdusi un saprotu, ka parādījušās problēmas ar elpošanu.

Pusaudzim joprojām viss normāli. Mazākajam pāris reizes paceļas temperatūra, bet pēc divām dienām pāriet.

Taču man ieelpojot parādījušās sāpes krūtīs. Dziļi ieelpot nevaru; visbriesmīgāk tas ir tad, ja gribas nožāvāties. Rit piektā slimības diena, temperatūra ir augsta.

Saņemu laboratorijas testa rezultātu - pozitīvs. Turpretī bērniem tas ir negatīvs.

Ģimenes ārsts man iedod pulsa oksimetru, lai varu izmērīt skābekļa piesātinājumu asinīs, un izraksta antibiotikas (doksiciklīnu) un pretiekaisuma zāles. Ir aizdomas par plaušu karsoni. Joprojām nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani.

Četri no rīta. Kas ar mani notiek?

Lūk, jau pieminētie četri no rīta. Visas iepriekšējās naktis esmu briesmīgi svīdusi. No rīta pie gultas mētājas kaudze slapju kreklu. Sākumā tie bija manējie, pēc tam vecākā dēla un vīra krekli. Nebiju paspējusi tos laikā izmazgāt un izžaut, un ceturtdienas naktī gulēju, ietinusies vannas dvielī. Nosusināju sviedrus un mēģināju gulēt. 

Dzēru ļoti daudz šķidruma. Šķidrums, šķidrums, D vitamīns, antibiotikas, pretiekaisuma līdzeklis. Klausīju visiem ārsta norādījumiem, bet elpošana tik un tā sagādāja velnišķīgas sāpes. Sāku prātot - kāpēc es saslimu, kāpēc tieši es?

Kāpēc vīram parastas iesnas, bērnam pāris reizes pacēlās temperatūra, bet es guļu un nespēju dziļi ievilkt elpu?

Nekad neesmu bijusi slimīga un nemaz neatceros, kad pēdējoreiz būtu slimojusi. Pietiekami daudz kustos, normāli ēdu, nekad mūžā neesmu smēķējusi, dzīvoju parastu "vienkāršā statistiskā" latvieša dzīvi. Bet, lūk, es izrādījos vājākais posms.

Vai vakcīna savu darbu padarīja? Noteikti. Man nebija jābrauc uz slimnīcu. Man nebija nepieciešams skābekļa balons. Skābekļa saturācija asinīs nenoslīdēja zemāk par 97%, un tas ļāva cerēt, ka tikšu galā. Brīžos, kad uzmācās panika, doma par vakcīnu mani mierināja. Uztvēru to kā pēdējo aizsardzības bastionu. Frontes līniju. Savā prātā iztēlojos, kā antivielas satiek vīrusu un dod triecienu.

Pēc piecu dienu antibiotiku kursa man palika vieglāk. Sāpes krūtīs bija mazinājušās. Bet pēkšņi sāka sāpēt zem ribām; tā arī nesapratu, vai tās ir ribas, vai arī nieres. No rītiem bija sajūta, ka pa nakti kāds mani nospārdījis un visu muguru klāj zilumi.

Tagad ļoti uzmanīgi žāvājos, un vairs nav no sāpēm jāķeras pie saules pinuma. Visu laiku nāk miegs. Mostos nogurusi. Izmazgāju matus, uzcepu ģimenei pankūkas - viss, spēka vairs nav, jāliekas gulēt. Droši vien tas ir tā dēvētais pēckovida sindroms. Ja sajūtu kaut nelielu vēsumu, iekšēji saraujos - "nē, tikai ne to, tikai ne temperatūru".

"Atdodiet man atpakaļ mani" - doma, kas mani nepamet visas šīs dienas.

Izmisuma brīžos īpaši amizanti bija klausīties šādos vārdos: "Tu esi pirmais cilvēks, ko pazīstu, kurš tā saslimis ar koronavīrusu. Tu droši zini? Vienkārši ir rudens vīrusu laiks, tu apaukstējies, neizdomā." Nopietni? Un vēl kāds populists-jurists cepurē visiem iesaka iet pirtī, lai nesaslimtu. Sanāk, ka es vienkārši par maz gāju pirtī, tāpēc koronavīruss mani uz divām nedēļām "noņēma no trases".

Priekšā vēl plaušu rentgens, datortomogrāfija, un kas to lai zina, kas vēl atklāsies. Protams, noteikti vajadzēja tikai iet pirtī. Kāds jau šādos spriedelējumos arī ieklausās. Nevaru izturēt!