Video ⟩ Grafikā līnija var visu
Ilgnese Avotiņa. Frotāža, monotipija

Tiešsaistes lekciju un nodarbību digitālā platforma "Grafikas akadēmija" šoruden aicina interesentus uz bezmaksas lekcijām par dažādām grafikas tehnikām. Ceturtā lekcija šajā ciklā ir par frotāžu un monotipiju, to vada grafiķe Ilgnese Avotiņa. Piedāvājam sarunu ar mākslinieci!

Ilgnese Avotiņa ir grafiķe, kas vairākus gadus strādā Jaņa Rozentāla Mākslas skolā. Viņa arī vada profesionālās ievirzes programmu “Mazā mākslas skola”.

Ko jums nozīmē grafika?

Man grafika sākas ar līniju, pēc tam sākas līnijas dzīve uz papīra. Tā var pārvērsties mudžeklī, līnija var veidot laukumu vai ekspresiju. Man grafika galvenokārt nozīmē melnbalto kultūru – kā Maijas Dragūnes darbos. Es uzskatu, ka Maija Dragūne un Lolita Zikmane tiešām ir līniju meistares, un ļoti daudz meistaru savā darbā strādā tieši ar līniju – Gunārs Krollis, jau minētā Lolita Zikmane. Grafikā līnija var visu.

Kad jūs to sapratāt?

Tas notika, kad sāku strādāt skolā, jo pirms tam viss notika spontāni: “Kā gribu, tā zīmēju. Ja gribu citādāk – zīmēju citādāk!” Es zināju, kā vajag darīt – to iemācīja skolā: kā komponēt, izvēlēties laukumus. Tikai tad, kad vajadzēja sākt mācīt kādu citu un pievērst uzmanību maziem bērniem vai vidusskolēniem, tad sāku domāt par to, kā to līniju iemānīt un kā tā dzīvo uz papīra, kā tā krustojas, veido dažādas tumšuma pakāpes un kompozīciju, ekspresiju. Tikai tad arī sāku tā kārtīgi domāt par līniju nozīmi.

Ilgnese Avotiņa FOTO: publicitātes

Kādās tehnikās jūs strādājat?

Kad es vēl mācījos, iesāku apgūt linogriezuma tehniku. Akadēmijā, protams, turpināju linogriezumu, apguvu ksilogrāfiju, tas ir, kokgriezumu, kokdzelumu. Akadēmijā studējām daudzas tehnikas – sauso adatu, ofortu, akvatintu, lavisu un litogrāfiju. Litogrāfiju es diezgan aktīvi turpinu arī tagad darbnīcā pie Imanta Krepica, Latvijas Mākslinieku savienībā. Liels paldies Krepica kungam, kas drukā visus manus ideju zīmējumus uz akmens.

Kas jūs iedvesmo?

Manu darbu pamatā vienmēr ir kāds pārdzīvojums, kuru es ieraugu kādā vai nu dabas formu attēlā, vai figurālā kompozīcijā. Tad es mēģinu noķert man svarīgāko pagriezienu, ritmu, akcentu un meklēju arī tehniku. Nav tā, ka es visus darbus veidoju vienā tehnikā. No idejas ir atkarīgs, vai es to realizēšu ofortā vai litogrāfijā, vai linogriezumā. Tehnika ir atkarīga no tā, kas man idejiski radies.

Kur ir jūsu ideju avots?

Laikam jau dvēselē, jo tas nav gluži tīrā prāta produkts. Nāk emocija, kuru es it kā ieģērbju tēlos. Tas var būt pat tikko pamanīts putns pieturā, kurš kaut kā uz mani ne tā paskatījies, un es redzu: “O, jā, tur tas ir – tajā putnā!” Tad es viņu arī zīmēju.

Vai jūs, meklējot idejas, parasti atrodaties pilsētā vai ārpus tās?

Esmu pilsētas bērns, bet ļoti mīlu dabu. Bērnībā man bija pilna māja ar dzīvniekiem, es nevarēju paiet garām nevienam slimam dzīvniekam, stiepu mājās un mēģināju ārstēt. Daba iedvesmo visos veidos – gan nomierinot, gan parādot to tēlu, kas ieģērbj kādu manu sajūtu. Burtiski ieģērbj, to vizualizē. Un tad man atliek tikai to realizēt ofortā vai kādā citā tehnikā. Man liekas, ka man nav neviena darba bez dabas tēliem. Vismaz es nespēju uzreiz nevienu tādu atcerēties. Manos darbos ir koki, mākoņi vai putni. Cilvēks arī ir dabas sastāvdaļa, tāpēc cilvēki arī tajos ir. Šķiet, ka man nav arī kluso dabu.

Kad sarunājāmies pa tālruni, jūs stāstījāt par priedēm.

Priedes, jā. Mana bērnības priede ir Vecāķos, to sauc par Vilkaču priedi. To es jau zināju bērnībā – man izstāstīja: ja naktī pliks izskrien caur visām saknēm, var pārvērsties par vilkaci. Diemžēl man neradās vēlme to izdarīt – varbūt es baidījos, ka tā tiešām notiks. Kad izaugu, protams, sapratu, ka diez vai kas tāds notiks, bet es nekad tam kokam nepaeju garām – vienmēr pieeju pie tā vai pieskaros, vai izlienu cauri. Bērnībā tas koks likās milzīgs, bet tagad, pienākot klāt, liekas: “Ak, tu esi tāds mazāks palicis”. Īstenībā vienkārši esi izaudzis tu pats.

Kā jūs raksturotu savu darbu?

Parasti tā ir sajūta, ka nekas nav tā kā izskatās, jo vienmēr manu darbu radītais pirmais iespaids arī man pašai nav tas vienīgais, ko šis darbs manī rada. Pēc tam es vienmēr tam saskatu zemtekstus, parādās kaut kas, par ko es nebiju domājusi: “Ā, bet tas tur ir!” Tā niansīte, mazā detaļa tur ir uzradusies pati, pilnīgi par to nedomājot. Tādējādi darbs sāk arī pats savu dzīvi, lai cik jocīgi tas būtu.

Arī kad tas jau ir nodrukāts?

Arī kad jau ir gatavs, jā, tu pēc tam jūti, ka tas sarunājas ar tevi, tāpēc ir ļoti svarīgi nevis nobāzt darbus kaut kur projām, kādā mapē, bet tiem ir jābūt redzamiem. Tad es varu turpināt tālāk ar šiem darbiem sarunāties un veidot nākamos.

Kas ir vistrakākais, ko kāds jūsu darbs jums ir pateicis?

“Pilnīgi garām, plēs mani kopā, nekā te nav!” Parasti tas gadās tad, ja ir tehniskas kļūmes, jo ar kompozīciju man tā negadās, bet gadās tīri tehniski – vai nu krāsa nav laba, vai nebija labi sagatavota klišeja, kad ir tehniskas dabas problēmas. Tad ir vienkārši jātaisa jauns. Darbs pateica, ka vajadzēja laicīgi padomāt, nevajadzēja steigties. “Lēnāk pār tiltu. Nogatavojies.”

Vai ir gadījies, ka darbs ir uztaisīts nepareizi vai ar kļūdu, bet ar laiku tam parādās cita jēga?

Protams, tā dara visi darbi, un jebkurā vecajā darbā, kuru pārskatu, es atkal ieraugu, ko gribētu veidot kaut kā mazlietiņ savādāk, ar citu akcentu. Viss vienmēr nedaudz attīstās, viss mainās, arī manas domas mainās. To, ko es uzskatīju jaunībā par ārkārtīgi svarīgu – protestēšanu, traukšanos kaut kur – nomaina sapratne par dzīves īstajām vērtībām – līdzcilvēku rūpēm, uzmanību, apkārtējo cilvēku mieru, kas ir bagātība. Tā bagātība, kas rodas, mums uzkrājot gadus, kļūst tik harmoniska, ka gribas kaut ko mainīt vecajos darbos. Tas nozīmē, ka jātaisa jauni.

Jūsu darbi parasti atspoguļo mieru vai kaut kādu trakumu, haosu?

Tie ļoti retos gadījumos parāda mieru. Parasti tajos tomēr ir kaut kāda tiekšanās, izlaušanās, pretošanās un iekšēja cīņa, kas parādās arī tīri fiziskās kustībās. Miera tur ir maz.

Vai jūs meklējat to mieru?

Meklēju gan, jo miers ir ārkārtīgi nepieciešams tieši tad, kad darbu realizē. Kamēr tu par darbu tikai domā, vari mētāties un darīt visu ko, bet pēc tam tev tas darbs ir jāpiedabū pie, kā saka mūziķi, kaut kādas gammas, ir jādabū pie vienotas toņkārtas. Tas pats notiek vizuālajā mākslā. Darbs ir jāpiedabū pie vienota ritma, vai otrādi – pie dinamisma. Tie elementi ir jāapvieno tā, lai tie sāktu runāt. Tad gan vajag to mieru un prātu.

Kādi ir jūsu audzēkņi?

Bērni ir ļoti zinātkāri, absolūti nenogurdināmi un čakli. Protams, jānoķer tā dzīsliņa, kas katram bērnam patīk. Nav tā, ka visiem patiktu viena un tā pati lieta. Tur ir tā fīča – noķert momentu, kas bērnam patīk, tāpēc ir ļoti svarīgi sākumā ar viņiem izrunāties – kas notiek mājās, ko viņi redz pa ceļam, ko viņi dara ārpus skolas? Tad var uztaustīt intereses. Uzdevumu jau var pielāgot jebkurai tehnikai, tas ir pilnīgi vienalga.

Vai mēdz būt darbi, kurus neieskaitāt?

Domāju, ka nē, jo es nekad necenšos uzspiest savu domu bērnam. Es galvenokārt cenšos palīdzēt viņam darbu realizēt labā tehniskajā izpildījumā un humānā veidā. Neviens bērns man nav pat centies rādīt kādu riebeklību. Varbūt tāpēc, ka pie mums nāk ļoti gaiši bērni. Arī visur citur vienmēr ir bijuši ļoti interesanti darbi. Nē, drīzāk viņi mani iedvesmo. Nekādu Ameriku es nevaru atklāt. Viss notiek tā, kā mums jau gadsimtiem ir noticis. Tur jau tas skaistums, ka visa tradicionālā, klasiskā mākslas izglītība mūsu skolā turpinās tieši tāda, kāda tā bija kopš pirmsākumiem – sākam ar vienkāršākām lietām un pamazām ejam uz sarežģītām. Nevis uzreiz kopējam Pikaso. Pikaso arī bērnībā sāka klasiski mācīties. To pašu kubu, to pašu cilindru, tos pašus ģipšus. Visu klasiku izgāja cauri, pēc tam varēja brīvi miksēt, kā to prasīja enerģija. Normāls ceļš. Iedvesmojies no dabas, un tu atradīsi sevi. Ja rakāsies tikai sevī, kamēr tevī vēl nekā nav, nekā arī nebūs. Ļaujies – ļaujies dabai, ļaujies sajūtām, atradīsi sevi. Un šī skola to dod. Darbs ar bērniem, no vienas puses, ir, protams, ļoti grūts, jo ir jāiedziļinās katra bērna vēlmēs un jārod veids, kādā bērnu pilnveidot. Šis darbs arī iztukšo enerģijas rezerves, kuras pēc tam cenšamies atjaunot ar radošo darbu darbnīcā. Tā rodas simbioze. Vispirms tiek uzsūktas jaunas idejas, tās atdotas audzēkņiem, bet pēc tam tu radi kaut ko citu – savu darbu, kurā pat nevar atšķirt, ko Tu esi pats iztēlojies un kas ir aizgūts. Jā, tā ir interference, simbioze. Turklāt audzēkņi it kā panāk pretējo paredzamajam – man rodas iedvesma meklēt to veidu, kā ar viņiem darbu veikt citādāk, vēl radošāk.

Ilgnese Avotiņa FOTO: publicitātes

Pēc kā var atpazīt cilvēku, kam padosies darbs ar grafiku vai kam nesanāks?

Jau uzņemot bērnus skolā, jūtam, kuram ir ķēriens uz grafiku, jo grafiķi parasti ir tādi ķimerētāji, viņi mīl sīki izzīmēt detaļiņas, mīl rotaļāties ar nelieliem ritmiem. Retais iesāk ar lielu otas atvēzienu, tas parādās vēlāk. Lielie otas atvēzieni kā Ilzei Lībietei, kuras darbi nesen bija izstādīti Latvijas Mākslinieku savienības ēkā*, sākumā ir retajam. Tas nāk vēlāk. Sākumā ir ķimerēšanās, mazi, mīļi grafiski darbiņi.

Visiem tomēr ir iesēdies stereotips. Bet stereotips labā nozīmē. Grafika ir smalka lieta. Dīrers, ja, sāksim ar ciltstēviem, asociējas ar pavisam smalkām līnijām, ofortiem, arī tušas zīmējumi ķīniešiem ir tādi, tāpēc varbūt grafikā ir tā mīlestība uz smalkām līnijām. Pēc tam ir atvēziens.

Par kādām tehnikām jūs runāsiet lekcijā?

Lekcijā es centīšos popularizēt tādas tehnikas, kuras mēs, grafiķi, saucam par surogāttehnikām, bet tas netiek teikts nievājošā nozīmē, jo tehnika ir tehnika. Ar visu cieņu prezentēšu frotāžu un monotipiju, ko var izpildīt mājas apstākļos, jebkurā virtuvē. Tas varētu būtu iedvesmojoši tad, ja Jūs izdomātu, ka gribat izveidot oriģinālas galda kartes vai ielūgumus saviem ciemiņiem vai kādus apsveikumus, jo šī tehnika neprasa milzīgus formātus, tai nav vajadzīga speciāla aparatūra – tikai eļļas krāsa, rullītis, kartons, papīrs un delnas pieskāriens. Tā ir visiem ļoti pieejama tehnika.

Ko jaunie mākslinieki vai mākslinieki ar pieredzi, kas nekad nav mēģinājuši šis grafikas tehnikas, iemācīsies?

Frotāžā var iemācīties ātri pārnest jebkuru faktūru uz papīra. Tur vajadzīgs tikai plakans zīmulis, papīrs, kas nav pārāk biezs, un reljefa virsma. Tas var būt vecs dēlis, kaut kāds iepakojuma materiāls ar reljefu, vecmāmiņas tamborētais galdauts, skuju paklājs, kas ir pielīmēts pie dēļa. Grūti iedomāties, ko nevarētu izmantot frotāžā. Var noklāt lielus laukumus, var maziņus, var jaukt krāsas, var strādāt ar krāsu zīmuļiem. Tās principā ir neierobežotas iespējas interesantai virsmas apstrādei. Un tad ir monotipija, kas savukārt ir ļoti vienkārša tehnika, bet tā ir samērā niķīga, jo monotipijā nekad nevar zināt, kāds būs rezultāts. Klasiskā monotipija tiek veikta ar eļļas krāsu uz stikla – uzglezno, uzliec papīru un ar plaukstu nodrukā. Arī šajā gadījumā nevar zināt, kas sanāks, bet labi ir tas, ka var atkal uz stikla veikt labojumus un turpināt šo procesu bezgalīgi, atspiežot variācijas. Divu vienādu novilkumu nebūs – tās ir labās ziņas. Sliktās ziņas – ka var arī nesanākt, šī ir visriskantākā tehnika.

* izstāde “Vertikālā robeža” starptautiskā grafikas festivāla “Printmaking IN 2021” ietvaros, kas notika Latvijas Mākslinieku savienības galerijā no 2021.gada 21. jūlija līdz 22. augustam.

---

Video izveidots projekta "Grafikas akadēmija - tiešsaistes lekciju un nodarbību digitālā platforma" ietvaros, kas ar tiešsaistes lekcijām un informatīviem video iepazīstina ar dažādām grafikas tehnikām un tajās strādājošajiem māksliniekiem. Projektu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds mērķprogrammā “KultūrELPA”. Informatīvais atbalstītājs TVNET. Pateicība Jaņa Rozentāla Mākslas skolai par sadarbību video tapšanā.

Tekstu sagatavoja Elza Brauna un Justīne Vernera. Video un jautājumi Artūrs Hnikins.

Uz augšu
Back