"Jebkuras pārmaiņas nav vieglas, jo līdz ar tām nākas atvadīties no kaut kā ļoti pazīstama un ierasta, un jaunais dažreiz var būt pat ļoti biedējošs, bet, ja ejam tajā virzienā, kas pašiem patīk, tas var izvērsties par ļoti jauku un neaizmirstamu ceļojumu," par dzīves posmu, kad pēc ceļa traumas nācās atvadīties no spožās basketbola karjeras, atklāti stāsta Zane Teilāne. Intervijā vairāk par viņas nenovērtējamo dzīves pieredzi un atklāsmēm!
Kā sākās tavs ceļš no skolas sola līdz pirmajai nopietnajai basketbola spēlei?
Zane Teilāne: Vēl vidusskolā mācoties, jau biju jauniešu basketbola izlases sastāvā un piedalījos dažādos turnīros un Eiropas čempionāta spēlēs. Nopietnas spēles man sākās diezgan agri. Esmu ļoti pateicīga saviem mīļajiem vecākiem un pirmajiem treneriem Inārai Jākobsonei un Aināram Vīnbergam par to, ka viņi vienmēr atbalstīja un iedrošināja turpināt iesākto. Jaunībā disciplīna, protams, šķiet diezgan ierobežojoša, bet tā noteikti man ir palīdzējusi veidot raksturu, un, manuprāt, disciplīna ir arī viena no galvenajām sastāvdaļām ceļā uz mērķiem, ko tik ļoti gribas sasniegt.
Atceros, ka 5. klasē matemātikas stundā mana pirmā trenere, tikko beigusi universitāti, veidoja savu pirmo basketbola komandu, un, tā kā jau tajā laikā biju gara auguma, tas šķita tikai loģisks nākamais solis pamēģināt kaut ko vairāk. Un man tik ļoti patika mana pirmā komanda “Arkādija”. Mums komandā bija ļoti jaukas meitenes, un visus izbraucienus, treniņus, spēles un nometnes tiešām izbaudīju, un par šo laiku man ir palikušas tikai pašas labākās atmiņas. Pēc tam jau valsts izlasē, esot starp Latvijas labākajām sportistēm, tas bija īpaši liels gods.
Aizvien augstāki mērķi un lielākas prasības pašai pret sevi visu šo laiku palīdzēja man augt un pilnveidoties.
Kāpēc basketbols un ne jurisprudence, zobārstniecība vai galu galā modeļu bizness?
Zane Teilāne: Pēc tam, kad aizgāju uz savu pirmo basketbola treniņu, viss notika pats no sevis. Tagad atskatoties, šķiet, ka kāds tur augšā bija tā speciāli sakārtojis, jo viss salikās tik organiski un dabiski. Jau vidusskolā man parādījās uzaicinājumi spēlēt Amerikas universitātē ar mācību stipendijām un atlika tikai uz to tiekties, mācīties angļu valodu un tajā laikā arī iemīlēt basketbolu vēl vairāk, jo nekad nebiju domājusi, ka tas dos tik brīnišķīgas iespējas. Tobrīd man to patiesi patika darīt no visas sirds.
Man šķiet, ka tā ir liela dāvana, kad kāds, jau pabeidzot skolu, zina, kas grib būt un ko savā dzīvē darīt. Man ļoti gribējās redzēt pasauli, paskatīties, kas ir aiz horizonta, un iespējas atnāca pašas.
Kad beidzu universitāti (Western Illinois University), četrus gadus pēc kārtas bijām mūsu konferences čempiones. Tās man personīgi bija ļoti veiksmīgas sezonas, un tad sāka zvanīt aģenti. Man pat īsti nebija tādas iespējas apdomāt kādu citu karjeras izvēli. Ņēmu to, ko dzīve tajā laikā deva.
Gan pirmā sieviešu NBA spēle, gan pirmais profesionālais līgums Barselonā, gan Olimpiskās spēles ar Latvijas izlasi 2008. gadā. Biju par to klusībā sapņojusi, nevienam gan skaļi nesanāca par to pastāstīt, jo tie likās pārāk lieli sapņi, bet, kad tas viss piepildījās, nespēju noticēt. Godīgi sakot, vēl aizvien mēģinu saprast to visu.
Vai savu garo augumu (red. 2 metri) jaunības gados uztvēri kā priekšrocību un vai tā dēļ nenācās saskarties arī ar kādiem pārdzīvojumiem?
Zane Teilāne: Jā, protams, es pārdzīvoju. Citreiz vairāk, citreiz mazāk, taču mans garais augums viennozīmīgi bija galvenais iemesls panākumiem sportā un tām iespējām, kas pie manis atnāca. Man kādreiz likās, ka pastāv kaut kādi vispārpieņemti standarti, kādām ir sievietēm jābūt, bet tagad, jau mazliet vairāk iedziļinoties lietās, mēģinot labāk sevi saprast un iedvesmojoties no sarunām ar patiesi sirsnīgām un piepildītām sievietēm, saprotu, ka pats svarīgākais ir iemācīties justies labi ar to, kādas esam. Tas noteikti nav vienas dienas darbs, bet pret sevi vērstā mīlestība pēc tam tiek arī citiem. Var jau būt, ka, ja tā no sirds spējam sevi iemīlēt un būt mierā ar savu šķietami tumšo pusi, kuru nevienam īsti negribas rādīt, iespējams, tas palīdz arī labāk pieņemt cilvēkus sev apkārt.
Katrā ziņā man šķiet, ka tas, ka vienmēr atšķīros ar savu garo augumu, mācīja arī pieņemt to, ka katrs esam tik dažādi, un tas tiešām padara pasauli krāsainu.
Es esmu no tiem cilvēkiem, kam labpatīk ticēt tam, ka katrs šeit uz zemes atnākam ar kādu uzdevumu, ar tieši to, kādi esam. Tāda jau ir cilvēka daba salīdzināt sevi ar citiem vai nereti nespēt pieņemt kādu, kurš ir savādāks, taču varbūt tas ir mūsu visu dzīves uzdevums iemācīties mīlēt nedaudz vairāk.
Dzīve ASV - ko tā tev iemācīja un ar kādiem likteņa pavērsieniem vai kultūras atšķirībām šajā dzīves posmā bija jāsaskaras?
Zane Teilāne: Laiks, ko dzīvoju ASV, man noteikti iemācīja uz dzīvi paskatīties mazliet citādi. Tur cilvēki dzīvi uztver salīdzinoši vieglāk un daudz vairāk smaida. Amerika mani pārsteidza ar savu dažādību, un man likās fascinējoši, kā kopā draudzīgi pastāv visas dažādās kultūras, tautības un reliģijas.
Es kā padomju laika bērns no pierīgas sākumā gan kārtīgi apjuku no tā, cik izteikta bija tur pastāvošā patērētāju kultūra un cik liels uzsvars tika likts uz iepirkšanos un jaunām lietām.
Studijas deva man iespēju iepazīt citas kultūras, jo mums universitātē bija ap 13 000 studentiem, no kuriem daudzi bija arī internacionālie studenti. Tajā laikā man bija iespēja sadraudzēties ar jauniešiem no Japānas, Meksikas, Āfrikas, Tuvajiem Austrumiem, Dienvidamerikas un citām Eiropas valstīm. Mums veidojās tik interesantas sarunas, un tas man laikam jau toreiz iedeva dzirksteli gan attiecībā uz ceļošanu, gan visa jaunā iepazīšanu. Tobrīd mēs Latvijā, manuprāt, aizvien bijām daudz konservatīvāki, tāpēc tā brīvības sajūta, kas valdīja ASV, mazliet pat patīkami šokēja. Amerikā ir ļoti daudz iespēju, un galvenais ir entuziasms un ieguldītais darbs.
Ļoti liels uzsvars tiek likts arī uz pārliecību un spēju sevi pasniegt, aizstāvēt savu viedokli. To gan es vēl aizvien tikai mācos.
Sports ASV ir ļoti iecienīts un plaši atbalstīts. Tur pirmo reizi mūžā spēlēju pat 8+ tūkstošu skatītāju pilnās zālēs. Tas priekš sieviešu basketbola bija kaut kas man vēl neredzēts. Mani pārsteidza tas, cik cilvēki Amerikā ir atvērti, viesmīlīgi un laipni. Mūsu pilsētiņā dzīvoja pāris ģimenes, kas nāca uz visām spēlēm un no sirds rūpējās par to, lai mums būtu ģimenes sajūta, pat esot tik tālu prom no mājām. Mēs komandā bijām četras ārzemnieces, un mūs ik pa laikam aicināja uz vakariņām, svētdienās veda uz baznīcu, un vienmēr kopā svinējām tādus svētkus kā dzimšanas dienas ballītes un Ziemassvētkus. Tas bija ļoti sirsnīgi un jauki.
Kāpēc profesionālajam basketbolam tomēr tika pielikts punkts? Un kādas sajūtas pārņem, skatoties uz nospēlēto spēļu, gūto grozu un uzvaru statistiku?
Zane Teilāne: Viena lieta, kas raksturo profesionālu sportu ir tā, ka tas nav uz visu mūžu.
Arī es ieguvu ceļa traumu, un ārsts ieteica pārtraukt spēlēt. Beigt sporta karjeru nekad nav viegli, jo man šķiet, ka katrs sportists ar to identificē lielu savu mūža daļu. Arī man tas bija ļoti grūti un sāpīgi, un jautājums “ko darīt tālāk?” bija vairāk biedējošs nekā iedvesmojošs.
Vecāku mājās tētis uztaisīja trofeju skapi, kur esam salikuši gan manas, gan manu māsu un brāļa medaļas, apbalvojumus un citas godalgas. Ir ļoti patīkami, gadiem ejot, uz to paskatīties un pakavēties atmiņās, bet vissiltāk paliek tieši no visiem mazajiem brīžiem, kad ar komandu braucām autobusā pēc spēlēm vai sarunājāmies lidostā trijos naktī, gaidot lidmašīnu, kas jau kuro stundu kavējas, kopā raudājām un dusmojāmies par sliktajām spēlēm, uzmundrinājām viena otru, kad negāja tā, kā gribētos, un kopā priecājāmies par uzvarām un par pavisam ikdienišķiem priekiem. Kādreiz domāju - kad nāks ilgi gaidītie panākumi, tas dos kaut kādu īpašu sajūtu un piepildījumu. Pat nezinu, ko īsti gaidīju, bet, ja tā pavisam godīgi, tad piepildījuma sajūta man bija vien uz pavisam, pavisam īsu brīdi.
Viens gan - esmu ļoti pateicīga Dievam par to visu. Zinu arī to, ka darbs un nepadošanās vienmēr nes augļus.
Man bija liels prieks būt daļai no Latvijas sieviešu basketbola un spēlēt ar tik lieliskām sportistēm kā Aneti Jēkabsoni-Žogotu, Ievu Kubliņu, Guntu Baško, Lieni Jansoni, Elīnu Babkinu, Aneti Šteinbergu un tik daudzām citām profesionālēm, kuras ir ne vien sevi pierādījušas un turpina pierādīt sporta laukumā, bet ir arī ļoti jauki un sirsnīgi cilvēki.
Šobrīd tava ikdiena galvenokārt paiet citā, ar sportu nesaistītā darbā un amatā. Kādi ir tavi pienākumi un kā nonāci līdz šādam lēmumam iemainīt profesionālo sportu pret biroja darba dzīvi? Vai pieņemtais lēmums ir attaisnojis savas cerības?
Zane Teilāne: Nu jau vairāk nekā divus gadus esmu kopā ar pašmāju pasūtījuma apdrukas uzņēmuma Printify komandu. Pēc tam, kad beidzu spēlēt, ļoti ilgu laiku ceļoju pa pasauli un sapratu, ka tomēr vēlos palikt Latvijā. Man šeit ir jauka ģimene un draugi. Toreiz gan nebiju pārliecināta, vai vēlos būt basketbola trenere un arī turpmāko saistīt dzīvi ar basketbolu, tāpēc
iestājos LU, lai apgūtu vēl vienu profesiju, ko jau sen vēlējos, un paralēli sāku meklēt darbu tepat, Latvijā.
Man ļoti patika tas, ka mans darbs ir starptautisks uzņēmums, un man noderēja mans ASV iegūtais diploms un valodas prasmes. Sāku klientu apkalpošanas nodaļā par klientu apkalpošanas speciālistu. Tajā laikā es biju 89. darbinieks, bet šogad mūsu ir jau vairāk nekā 500. Pēc gada man piedāvāja vadīt klientu apkalpošanas komandu, ko šobrīd daru jau vairāk nekā gadu. Šogad arī sāku vadīt pirmās darba intervijas uzņēmumā un apmācīt jaunos darbiniekus, kas pievienojas mūsu kolektīvam.
Pāriet uz pilnīgi citu nozari nebija viegli, īpaši tāpēc, ka man nebija pieredzes ar tehnoloģijām saistītā jomā, kas sākotnēji bija liels izaicinājums. Šī ir arī nozare, kas vēl ir pavisam jauna, taču ļoti strauji attīstās. Protams, tikt tam visam līdzi prasīja vairāk resursu un laika, kā jau visas jaunās lietas, tomēr tas, ko uzņēmuma dibinātāji ir paveikuši, ir patiesi liels veiksmes stāsts, un varam lepoties, ka Latvijā ir tik mūsdienīgi domājoši un talantīgi cilvēki.
Dzīve ir ļoti interesanta, jo manas nodaļas vadītāja ir Valeria Kast, kura kādreiz arī bija profesionāla basketboliste un spēlēja Igaunijas izlasē. Mums pat ir sanācis spēlēt vienai pret otru ar Latvijas un Igaunijas izlasēm.
Viņa spēlēt pārtrauca agrāk nekā es un jau ir ļoti veiksmīgi izveidojusi karjeru vairākos jaunuzņēmumos tieši tehnoloģiju nozarē. Šeit ir ļoti daudz iedvesmojošu kolēģu – ir gan vairāki bijušie sportisti, gan basketbola meitenes, gan arī paliela grupiņa ar bijušajiem airētājiem. Es katru dienu darbā pārliecinos par to, cik mums Latvijā ir daudz potenciāla un talantīgu jauniešu, kas ir motivēti mācīties, augt, attīstīties un iet uz saviem mērķiem. Tā ir ļoti laba zīme, jo tas viennozīmīgi ceļ visas valsts labklājību.
Kādus tālākas karjeras mērķus esi sev šobrīd uzstādījusi?
Zane Teilāne: Pašlaik vēlos savienot darbu ar mācībām universitātē un turpināt doties tajā virzienā, kas man pašai visvairāk patiktu, taču viss vēl ir procesā, un es ļoti novērtēju, ka esmu tieši šeit. Darba vieta man ļoti nāk pretī un atbalsta manas studijas, ļaujot saplānot darba laiku un strādāt attālināti. Vēl aizvien katru dienu daudz mācos par šo strauji augošo nozari, un esmu secinājusi, ka Printify ir uzņēmums, kas piedāvā plašas karjeras izaugsmes iespējas arī cilvēkiem bez priekšzināšanām, bet vēlmi mācīties, kā tas bija manā gadījumā.
Atskatoties uz savu karjeru, ko tu ieteiktu jaunajām sportistēm un ko sievietēm, kuras ir aizgājušas no profesionālā sporta un no jauna meklē savu vietu dzīvē?
Zane Teilāne: Es noteikti ieteiktu pēc sporta karjeras beigām paņemt laiku sev un mēģināt saprast, kas pašām patīk un kas ne. Manuprāt, svarīgi ir dzīvē darīt to, kas interesē un aizrauj. Savu ceļu ne vienmēr izdodas atrast uzreiz, un paši interesantākie cilvēki, ko esmu satikusi, tiešām seko savai iekšējai sajūtai. Arī ejot pa maziem ceļa posmiem, vienmēr tāpat nonākam tur, kur mums jābūt. Jebkuras pārmaiņas nav vieglas, jo līdz ar tām nākas atvadīties no kaut kā ļoti pazīstama un ierasta, un jaunais dažreiz var būt pat ļoti biedējošs, bet,
ja ejam tajā virzienā, kas pašiem patīk, tas var izvērsties par ļoti jauku un neaizmirstamu ceļojumu.
Un noslēgumā - kādi ir tavi skaistuma un labsajūtas rituāli un noslēpumi?
Zane Teilāne: Man, tāpat kā vairākumam, šis pandēmijas laiks ir nācis ar daudzām un dažādām sajūtām. Pats galvenais parasti ir saprast, kas man dotu lielāko miera sajūtu, un to arī darīt, taču ne vienmēr izdodas sevi līdz galam saklausīt. Tas, ko esmu novērojusi -
ja pieceļos no rītiem agrāk, pavingroju, parakstu vai palasu kaut ko dvēselei, tad diena iegūst pavisam citādu kvalitāti, tomēr ne vienmēr spēju sevi tam motivēt. Mācos arī sevi tik daudz par to nenosodīt, ja viss nesanāk kā gribētos un ja vienmēr nevaru būt perfekta.
Man ļoti patīk pirts rituāli, pastaigas, ceļojumi uz neparastām vietām, un pats labākais vienmēr ir sarunas ar mīļiem un sirsnīgiem cilvēkiem. No skaistumkopšanas man jau kādu laiciņu patīk dabīgā kosmētika, tāpēc pārsvarā izmantoju to.
Arī mana interese par dziļākām tēmām ir vedusi pa vēl neaptveramiem dzīves ceļiem, un tieši tagad ar to visu, kas pasaulē notiek, man lielu mieru dod iespēja palasīt Bībeli un citus garīgo meklētāju darbus. Tāpat arī psihoterapija ir palīdzējusi sakārtot domas un sākt sevi vairāk saprast.
