Uz robežas ⟩ Garīgās veselības akas vāks ir noņemts

FOTO: Ekrānšāviņš

Ziņu medijs TVNET turpina psihiskajai veselībai veltīto projektu "Uz robežas: psihiskā veselība šodienas acīm". Šajā epizodē apskatīsim jautājumu par psihiskās veselības pakalpojumu pieejamību reģionos un uzklausīsim gan bijušās veselības ministres Ilzes Viņķeles, gan Pusaudžu resursu centra valdes locekles Lienes Dambiņas teikto.

Raidījuma vadītājs Mārtiņš Daugulis uzklausīja:

  • psihiatri un ārsti Lieni Sīli;
  • bijušo veselības ministri Ilzi Viņķeli;
  • Pusaudžu resursu centra valdes locekli Lieni Dambiņu

Raidījuma sākumā tika atskaņots iepriekšējā raidījuma viešņas, ārstes Lienes Sīles teiktais saistībā ar psihiskās veselības pakalpojumu pieejamību reģionos. Sīle aicināja kā topošos, tā esošos ārstus nebaidīties no darba ārpus Rīgas, jo arī reģionos ir gana daudz attīstības iespēju, turklāt pacientu attieksme nereti ir daudz sirsnīgāka un pozitīvāka nekā galvaspilsētā. Taču ārste arī pacientu vidū ir novērojusi zināmus stereotipus par ārsta profesionalitāti pilsētu un reģionu griezumā, proti, ir gadījies, ka viens un tas pats cilvēks ir pie viņas pierakstījies gan Rīgā, gan Daugavpilī.

"Vajag uzticēties arī dakteriem reģionos! Daudz ārsti strādā kā galvaspilsētā, tā ārpus tās,” norāda Sīle, piebilstot, ka ārsti konkrētus gadījumos savā starpā pārrunā un konsultējas viens ar otru, “dakteris reģionā ir tikpat gudrs kā dakteris Rīgā!” Ārste gan atzīst, ka Rīga salīdzinājumā ar citām pilsētām ir “solīti priekšā”, piemēram, saistībā ar dienas centru attīstību un asistentu nodrošināšanu, taču arī reģionos ir vietas, kas var piedāvāt tieši tādu pašu pakalpojumu spektru. ​

Bijusī veselības ministre Ilze Viņķele gan norāda, ka viņa apšaubītu tēzi, ka pakalpojumu pieejamības un kvalitātes ziņā "Latvija ir viens liels reģions".

"Šī, pirmkārt, ir turīgu rīdzinieku un lielāko pilsētu iedzīvotāju priekšrocība, jo, jā, tiem cilvēkiem, kam ir pietiekami daudz naudas un laika, un zināšanu, patiešām nav problēmas, piemēram, no Liepājas vai Rēzeknes izbraukāt uz Rīgu vai sagādāt savam bērnam konsultācijas. Taču cilvēkam, kurš strādā maiņu darbu veikalā un dzīvo ar ļoti ierobežotu rocību, pat 50 kilometru var būt nepārvarama distance," norāda Viņķele, "otra lieta, uz ko vēlētos vērst uzmanību, ir tas, ka mazākās apdzīvotās apdzīvotās vietās aizvien psihiskās veselības jautājumus apvij spēcīga stigma. Tas arī ir nozīmīgs aspekts, kas var padarīt šo psihiskās veselības pakalpojumu par nepieejamu."

Vaicāta par Pusaudžu resursu centra pieredzi reģionos, Dambiņa sākumā norāda, ka piekrīt Viņķeles teiktajam, ka palīdzības pieejamība Rīgā un reģionos ir stipri atšķirīga. Tamdēļ Pusaudžu resursu centrs ir atvēris vairākas filiāles reģionos, un pieprasījums pēc centra pakalpojumiem ir bijis ļoti liels. "Visos reģionālajos centros ir izveidojušās rindas. Šī iemesla dēļ mēs ar kolēģiem sadarbībā ar Veselības ministriju un Nacionālo veselības dienestu jau šogad decembrī plānojam atvērt vēl divas reģionālās filiāles, kas atradīsies Jelgavā un Rēzeknē. Kopumā pie mums palīdzību ir saņēmuši jau vairāk nekā 1800 jauniešu," stāsta Dambiņa, "Pusaudžu resursu centra lielākā priekšrocība, protams, ir šī multidisciplinārā komanda, kurā šobrīd ir vairāk nekā 66 darbinieku. Tie ir ļoti dažādi speciālisti, tostarp tie, kuri katastrofāli trūkst gan Rīgā, gan reģionos: bērnu psihiatri, pusaudžu narkologi, ģimenes terapijas speciālisti, ārsti psihoterapeiti u.c. Tādējādi caur centru un tā filiālēm šie būtiskie pakalpojumi tiek nodrošināti."

Vaicāta par sadarbību starp Veselības ministriju, nevalstisko sektoru un pašvaldībām psihiskās veselības pakalpojumu jomā, Viņķele norāda, ka ir vairāki labi piemēri, kuros redzama institūciju sadarbība: Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra dienas stacionāri "Veldre" un "Pārdaugava", kas ir "mūsdienīgu pakalpojumu salas", kā arī Pusaudžu resursu centrs. Tiesa, priekšā vēl daudz darba, lai pakalpojumu pieejamību veicinātu un uzlabotu, kā arī reorganizētu visu psihiskās veselības aprūpes sistēmu un sakārtotu virkni neatrisinātu jautājumu. "Darba tur pietiek mūžam un vēl vairāk," rezumē bijusī veselības ministre.

Lūgta komentēt, kā tika izvēlētas Pusaudžu resursu centra filiāļu atrašanās vietas, Dambiņa stāsta, ka bija svarīgi, lai katrā reģionālajā pilsētā būtu šāds centrs. Tāpat ir svarīgi vadīties pēc datiem par pašvaldībām, kur visbiežāk norit vēršanās pēc palīdzības psihiskās veselības jautājumos. Tāpat tiek pievērsta uzmanība attiecībā uz vietējiem cilvēkresursiem. "Nevar izveidot centru, ja uz vietas nav neviena speciālista," tā Dambiņa, "runājot par iepriekš minēto stigmas aspektu, Pusaudžu resursu centrs ir apzināti veidots kā sabiedrībā balstīts pakalpojums, kas atrodas ārpus šīs institucionālās vides. Tāpat arī telpu iekārtojums ir veidots tā, lai tas ne pusaudzim, ne viņa vecākiem automātiski neveidotu asociācijas ar psihisko saslimšanu. Vairums jauniešu, kas pie mums vēršas, vienkārši saskaras ar sava vecumposma grūtībām, no kurām dažas ir smagākas un kam nepieciešama profesionāļu iesaiste." 

Dambiņa norāda, ka arī valsts institūciju līmenī rodas aizvien labāka izpratne par psihiskās veselības jautājumiem, kā ar pakalpojumu sniedzēju līmenī sadarbība kļūst aizvien labāka.

"Piemēram, nesen mums bija situācija, kur pusaudzim bija augsts pašnāvības risks.  Mūsu [Pusaudžu resursu centra] kolēģi sazinājās ar Bērnu slimnīcu, jo konkrētajam jaunietim tobrīd visdrošāk bija atrasties stacionārā. Kad stacionārais posms noslēdzās, kolēģi no Bērnu slimnīcas informēja mūs, un tad jau mēs tālāk pārņēmām rūpes par šo pusaudzi, lai viņš varētu atgriezties sev pierastajā vidē, novēršot potenciālos riskus, kas var parādīties pēcstacionāra posmā," stāsta eksperte, piebilstot, ka vēl ir daudz darba, lai palīdzība būtu pēctecība un lai pusaudži neizkristu cauri pakalpojumu sietam.

Vēlreiz uzklausot Lienes Sīles komentāru par speciālistu pieejamību, Sīle uzsver, ka  speciālistu trūkuma pamatā, viņasprāt, ir kļūdas plānošanā. “Ārsts nerodas vienā dienā, bet gan aptuveni 10 gadu laikā. Un arī šodien mēs esam atbildīgi par to, lai pēc pieciem vai desmit gadiem mums būtu ārsti, tādēļ cilvēkresursi ir jāplāno laicīgi,” tā Sīle. Tāpat ārste aicina topošos mediķus nebaidīties no darba reģionos. “Dzīve nenotiek tikai Rīgā! Man ir diezgan grūti izprast šos mītus par “reģioniem un galvaspilsētu”. Mums ir jābūt elastīgākiem savā izpratnē, un jāsaprot, ka cilvēki slimo vienādi gan Rīgā, gan reģionos. Līdz ar to rezidentūras praksi topošie ārsti pilnīgi noteikti var iziet arī reģionos,” secina Sīle.

Vaicāta par veidiem, kā valsts varētu palīdzēt uz vietas reģionos noturēt jaunos speciālistus, Viņķele norāda, ka jau šobrīd ir pastāv virkne finansiālu mehānismu, ko slimnīcas izmanto, lai piesaistītu topošos ārstus.

"Taču, bez šaubām, jaunajam censonim ir interesanta nevien sadzīve, piemēram, dzīvesvietas pieejamība, bet gan arī profesionālā izaugsme: prognozējamā prakse, sadarbības iespējas u.c. faktori," norāda Viņķele, piebilstot, ka, viņasprāt, speciālistu resursu trūkumu būtu jāorganizē, veidojot izbraukumus pie pacienta, nevis pašu pacientu trenkājot uz Rīgu vai citām lielākajām pilsētām.

Arī Dambiņa norāda, ka viens no izaicinājumiem ir ekspertu noturēšana izveidotajās komandās reģionos. Papildinot iepriekš teikto, Dambiņa stāsta, ka Pusaudžu resursu centra speciālisti jau piekopj praksi, nosūtot ekspertus izbraukumos uz citu pilsētu, piemēram, Ventspilī praktizējoša bērnu psihiatre regulāri dodas uz Liepāju, kur pēc iepriekš sastādīta grafika konsultē bērnus un pusaudžus. Līdzīga prakse tiks attīstīta arī citās pilsētās.

Tāpat Dambiņa norāda, ka tiek strādāts pie sistēmas izveides, kas palīdzētu jauniešiem, kuri jau pārkāpuši 18 gadu slieksni, turpināt saņemt pakalpojumus un atbalstu cīņā ar garīgās veselības sarežģījumiem. "Šeit runa ir par pakalpojumu pēctecību, lai jaunietis arī turpmāk saņem atbalstu. Ļoti liela loma šajā jautājumā būs tieši pakalpojumu sniedzējiem, esot aktīviem un meklējot labākos risinājumus saviem klientiem tā, lai šī pāreja no pusaudža uz pieaugušo būtu pēc iespējas saudzīgāka un humānāka," skaidro eksperte, piemetinot, ka 18 gadu robežlīnija nav ierasta citu valstu prakse; virknē valstu šie vecuma griesti ir 23 vai 24 gadi.

Uz efektīvu pakalpojumu pēctecības izveides nepieciešamību norāda arī Viņķele, piebilstot, ka "plūdenas sadarbības nodrošināšana ir viena no Latvijas hroniskajām vainām". 

"Varu apliecināt, ka šis jautājums ir ierakstīts rīcībpolitikas veidotāju nebeidzamo problēmu listē (..) Ir jāpatur prātā, ka savas dzīves 19. gada pirmajā dienā vajadzības pusaudzim jau īpaši nemainās," piebilst bijusī veselības ministre, norādot, ka nereti veidojas situācijas, kad vienā klasē mācās gan 18, gan 20 gadus veci pusaudži, taču pakalpojumu pieejamība viņiem atšķiras vecuma dēļ, tomēr garīgās veselības sarežģījumi un problēmas, ar ko viņi saskaras, ir vienas un tās pašas.

Komentējot apgalvojumu, ka "mūsdienās par daudz tiek runāts par garīgo veselību", bijusī veselības ministre norāda, ka psihiskās veselības jautājumi ilgstoši ir bijis absolūts tabu sabiedrībā, bet nu šai tēmai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, un ir tikai saprotami, ka sabiedrībā aizvien vairāk par to tiek diskutēts. "Ir tikai dabiski, ka, tad kad vāks šai akai ir noņemts, mēs redzam, cik daudz tajā ir sakrājies un ka tā plūst pāri malām," norāda Viņķele, "vēl ir svarīgi apzināties - līdzīgi kā tas ir ar citām slimībām - ka mēs neviens neesam pasargāti [no garīgās veselības traucējumiem] un ka jau rītdien tas var notikt ar mums pašiem." Bijusī veselības ministre norāda, ka ir būtiski, ka mēs spējam atpazīt, definēt un runāt par to, kas mūs skar, tādējādi izglītojot sabiedrību.

Runājot par garīgās veselības stigmu, Dambiņa norāda, ka pusaudžu vidū aizspriedumi valda krietni mazāk nekā citās sabiedrības grupās. "Pusaudži šajā jautājumā ir daudz brīvāki un atvērtāki, gan par to runājot, gan arī vēršoties pēc palīdzības, un es ļoti ceru, ka tas viņiem arī dzīvē atmaksāsies jo, ja mēs savlaicīgi varam palīdzēt sniegt šo palīdzību, tad arī šīs problēmas visbiežāk nesamilst (..) situāciju nevajag dramatizēt, bet gan konkrēti un bez liekvārdības un emocijām pasniegt informāciju, kā rīkoties garīgās veselības traucējumu gadījumā," skaidro eksperte, "tam ir milzīga nozīme: atpazīt, palīdzēt un ieraudzīt. Tāpat es priecājos par katru pusaudzi, kurš piezvana mums savu draugu vārdā. Tas vienkārši liecina par lielu briedumu jau pusaudža gados."

Noslēdzot sarunu, diskusijas moderators Mārtiņš Daugulis aicināja abas viešņas paust novēlējumu kā valdībai, tā esošajam veselības ministram Danielam Pavļutam saistībā ar garīgās veselības aprūpes jautājumu risināšanu Latvijā. 

"Manuprāt, ir ļoti lietderīgi izmantot teicienu, ko izmanto ārsti, - ja nevar palīdzēt, tad galvenais uzdevums ir nekaitēt. Pašlaik Veselības ministrijai ir darba pilnas rokas Covid-19 sakarā (..) Un jāsaka, paldies Dievam, ka pirms pandēmijas bija tā tālredzība un spēks izkustināt psihiskās veselības programmu, jo, ja tas nebūtu izdarīts, man bail iedomāties, kur mēs būtu tagad," rezumē Viņķele, piebilstot, ka pandēmija skar ne tikai fizisko veselību, bet arī garīgo, tādēļ ir svarīgi to apzināties un "ieplānot dzīvi pēc Covid-19".

Dambiņa norāda, ka attiecībā uz bērnu un pusaudžu psihisko veselību no valsts puses nekad nav bijis tik daudz atbalsta. "Tā ir tāda laimīga sagadīšanās, ka uz Covid-19 krīzes sākumu pusaudžu resursu centrs bija jau iestrādājies un uzkrājis pieredzi, un varēja operatīvi to sniegt un paplašināt. Vienkārši ir jāturpina tās labās iesāktās lietas, kuras patiešām ir aktuālas, paturot prātā, ka pandēmijas sekas mēs vēl redzēsim ilgtermiņā. To nu arī novēlētu - turpināt darīt labi iesāktās un veiksmīgās lietas!" saka eksperte.

Visus projekta "Uz robežas" rakstus meklē ŠEIT

MAF logo FOTO: MAF

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Uz robežas" saturu atbild TVNET GRUPA.

Uz augšu
Back