Dibens galvā, kabatas uz muguras, bikšu staras rokās. Tieši tādi "kājām gaisā" ir Aivas Zīles no lietotiem džinsiem un vīriešu krekliem radītie tērpi - tik neparasti, ka, vienreiz ieraudzīti, uzreiz iespiežas atmiņā. Septiņu gadu laikā Aiva dizaina tērpos pāršuvusi gandrīz pusotru tonnu lietota apģērba, kas būtu nonācis atkritumos.
Mazo modes revolūciju Aiva pirms gadiem sarīkoja nevis "ātrās modes" pārsātinātā lielpilsētā, bet īstos laukos, kur nav ne vilinošu modes zīmolu, ne lielveikalu džungļu un pat kurpes ar papēžiem tā īsti nav kur uzvilkt.
Pa baltu ceļu dodamies cauri Vidzemei uz vienu no Latvijas mazākajām pilsētām - Api. Skaties, kur gribi, - ainavas kā Purvīša gleznās. Nesaprotu, kā Ape vispār ieguvusi pilsētas statusu: dažas ielas, necilas privātmājas, viens lielāks veikals - tas arī viss. Pilsētiņā ir tikai nedaudz vairāk par 800 iedzīvotājiem, kuriem par tīru, dabisku vidi būtu grēks sūdzēties. Lokālā problēma droši vien ir no Igaunijas ieklīdušie lāči, nevis globālā patēriņa kulta mazināšana.
Tomēr tieši te par darbnīcu pārbūvētos privātmājas bēniņos top ilgstpējīgās modes zīmola "Zīle" kleitas un mēteļi - tik savdabīgi un dulli, ka sajaukt ar citu dizaineru radīto nav iespējams. Turklāt viss notiek pa īstam - tērpus Aiva šuj pati, ar rokām.
Modes domāšanas evolūcija
Sniega pumpas izraibina pelēko ziemas ainavu aiz loga - tur, aiz priedēm jau Igaunija, bet šajā pusē Aivas darbnīcā džinsu piramīda, vīriešu kreklu grēda. Fū, lupatas, mēs nodomātu un vienaldzīgi paietu garām, bet Aiva savu laiku nokalpojušās lietās ne vien saredz skaistumu, bet prot arī iepūst jaunu dzīvību - tā, ka atliek noelsties - vou, jā, cik stilīgi!
Aiva saka, ka nāk no "vēl lielākiem laukiem par Api" - Zeltiņiem Alūksnes pusē. Tiesa, Apē viņa dzīvo jau 30 gadus, kopš apprecējās. "Apē bija šūšanas darbnīca. Teicu, ka man apnicis sēdēt mājās ar bērnu - gribu pastrādāt. Tur es iemācījos šūt un kādu laiku - pirms gadiem 20 - mums pilsētā bija sava šūšanas darbnīca un audumu veikals. Toreiz šuvām "kā normāli cilvēki". Bet cilvēku Apē ir tik, cik ir, un puse no tiem radi, draugi, paziņas.
Atnāk draudzene un saka: "Biju pie friziera, kleitai man vairs nesanāk."
Ideja bija šūt cilvēkiem pēc iespējas lētāk, tāpēc bizness ilgi nenoturējās. Nolēmu, ka šūšanai metīšu mieru, bet tā pie manis visu laiku atgriezās. Arī tad, kad centos būt normāla šuvēja, zināju, ka man labāk patīk pāršūt valkātu apģērbu."
Bet tā pa īstam viss sākās pirms gadiem astoņiem, kad māsīca Aivai atveda kaudzīti nolietotu džinsu, sak, varbūt noder, dari, ko gribi. Par ātrās modes radīto kaitējumu planētai Aiva toreiz neprātoja, un tādi jēdzieni kā redesign un upcycling viņai bija sveši, bet skaistos džinsus ar kabatām, aizdarēm un nošuvēm bija žēl izmest. Tā radās pirmie pārdizainētie mēteļi no lietotiem džinsiem, kas nonāca labdarības veikala "Otrā elpa" dizaina stendā. Nepamanīti tie nepalika
Tagad Aiva ir viena no nedaudzajām Latvijas upcycling dizainerēm ar savu oriģinālo rokrakstu un atpazīstamību arī ārpus Latvijas. Jāteic: lai gan ekoloģiskā mode ir prestiža un kļūst aizvien pieprasītāka, tādu īstu ekoloģiskās modes dizaineru pie mums nav daudz. Bez Aivas vēl Kristīne Kalēja (zīmols "Pārtapis" un Velga Krukovska ("VelgaCode").
Rietumos cilvēki vidēji nēsā tikai 25% no savas garderobes, bet jauns apģērbs tiek ražots tādā daudzumā, ka to nepaspēj izpirkt. Tiek lēsts, ka katru gadu 85% no visām nopirktajām lietām nonāk atkritumos.
Vidēji mūsu garderobē lieta tiek uzglabāta trīs gadus. Ja paildzinām apģērba dzīvi tikai par 9 mēnešiem, par 30% samazinās ūdens piesārņojums, ko rada apģērba ražošana.
Mīlēt vīriešu kreklus
Videi draudzīgi ir ne tikai Aivas tērpi, bet arī viņas dzīvesveids. "Esmu Apes vienīgais vegāns," viņa smejas un cienā mūs ar vegānisku saldo ēdienu no kokosriekstu piena. Garšo fantastiski! Aiva jau labu laiku bija veģetāriete - ilgi neuzdrīkstējās spert soli tālāk, jo kā tu mazpilsētā, kur visi "cilvēki kā cilvēki", ar savu zaļēšanu kaitināsi radus un draugus, kas galdā liek rasolu, karbonādes un putukrējuma torti.
Plauktā starp apģērba gabaliem balta, pūkaina cepure. Nav cepure: kamolā saritinājies kaķis! Viens no diviem Aivas kaķiem - Minna pieklīda pirms dažiem gadiem un projām vairs negāja. Minna ir rūpju kaķis. "Vienu dienu viņa apgūlās un necēlās, pār vaigu ritēja asiņaina asara. Aizvedām pie vetārsta, un izrādījās, ka viņai ir kaķu AIDS. Regulāri jāved uz injekcijām," stāsta Aiva. Toties Munks Tīģeris Zīle vāļājas pa grīdu kā pūkains dekoratīvais elements un vairāk izskatās pēc jenota, nevis kaķa.
Skaidrs, ka "Zīles" bizness nav orientēts uz vietējo publiku.
"Vispār jau smieklīgi to saukt par biznesu," saka Aiva.
"Tas nav peļņas pasākums, bet idejas. Lai ko tādu šūtu, jābūt citādai domāšanai." Ja pirms gadiem likās - lai nēsātu "Zīles" kleitas un jakas, tevī jābūt "mākslinieka gēnam" vai vismaz labai humora izjūtai, tad tagad starp kreklkleitām var atrast klasiskus modeļus, kas iederas, gan ofisā, gan valdības sēdē.
Pirms diviem gadiem "Zīles" stāstā bija izrāviens - Rīgā, Avotu ielā Aiva atvēra konceptveikalu "Zīle". Lai modes gardēži var apskatīt, aptaustīt, pielaikot tērpus un, jā, lai aizdomājas par to, ka reciklēts apģērbs ir kas vairāk par lupatu deķi - tam var būt dizaina pievienotā vērtība. Bet tad nāca kovids un pārvilka svītru veiksmīgi sāktajai iniciatīvai - pandēmijas pirmo vilni veikals izturēja, otro vairs ne. Izrādās, kovidkrīze pielikusi punktu arī daudz "ejošākai" lietai par modes smalkumiem - pierobežas alkohola biznesam: aizvēries Apes Alko veikals. Šobrīd "Zīles" apģērbu kolekcija gandrīz pilnīgi pārcēlusies uz virtuālo vidi un nopērkama "Zīles" interneta veikalā. Aiva saka, ka pateicoties vecākajai meitai Agnesei, kas šobrīd dzīvo Norvēģijā un tur rūpi par zīmola atpazīstamību, viņa nav tikai "provinces šuvēja, kas uzšuvusi dažas kleitas".
Katru dienu pasaulē tiek izmesti 200 tūkstoši tonnu tekstila. Tikai ASV vairāk nekā 13 miljoni tonnu apģērba katru gadu tiek izmests atkritumos.
Mēs ne tikai radām tekstila atkritumus, bet tērējam milzu resursus apģērba ražošanai. Vidēji apģērba ražošanai vienam gadam vienai ģimenei tiek iztērētas 1000 vannas ūdens.
40% no saražotā apģērba nenonāk veikalos, bet uzreiz tiek izmesti, jo gadījies brāķis.
Čamdu, bužinu, grozu, pētu Aivas tērpus. No vīriešu krekliem radītās kleitas glabā vīrišķi skarbu romantiku, bet vispār tajās ir stāsts par brīvību, ļaušanos un to, ko nozīmē mīlēt dzīvi, nepakļaujoties globālai patēriņa histērijai un modes diktātam. Kleitu kolekcijām ir seriālu varoņu vārdi - piemēram, "Leija" no "Zvaigžņu kariem", "Ārvena" no "Gredzenu pavēlnieka", "Makbīla" no "Alijas Makbīlas". Dizaina maģija! Taisns vīriešu krekla siluets pārtapis kuplā kleitā ar rišām un volāniem. "Mūsu dibeni vīriešu krekliem ir par platu, tāpēc radās "Leija". "Ārvena" ir siltāka, ar samta detaļām. Tām, kam rišas nepatīk, ir klasisks, pagarināts krekls," stāsta Aiva. Lai radītu vienu kleitu, Aiva "sapāro" divus, trīs kreklus.
Kas to būtu domājis, ka volāni platu vīriešu žaketi pārvērš ekscentriskā, švītīgā mētelī.
Pāris iešuves, un depresiju uzdzenošajām, pelēkajām vestēm, kas reiz kalpojušas kā bankas darbinieku formas tērps, jau ir pilnīgi cits vēstījums.
Aivas kolekcijā pārsvarā ir apģērbs sievietēm, vīriešu līnija pavisam neliela - drosmīgajiem un māksliniekiem. Nē, vīrs gan viņas darinātos mēteļus nevalkā, spējot sabojāt pašu labāko - tik ļoti nepiestāv viņa būtībai. Toties Aivas brālis viens no pirmajiem bijis ar mieru uzšaut mugurā māsas darinātās jakas.
Vīriešu krekli un žaketes Aivai liekas skaistāki nekā sieviešu.
"Lūk, kā nostrādāta iekšpuse, cik daudz kabatu un detaļu, cik smalks audums. Vai vīrieši paši novērtē savus apģērbus? Un tādu mest ārā?!" Ja ieskatās, tā patiešām ir.
Kas ir mūsu galvās?
Kā tas notiek? Šņik, šņak - Aiva griež ar lielām šķērēm bez lineāla un krīta. "Kad esi šuvusi 20 gadus, kādu vēl lineālu! Ja es šūtu kāzu kleitu, būtu citādi, bet šis ir stāsts par brīvību." Ir kleitas, kas rodas kā uz burvja mājienu - dažu stundu laikā, pie citām jāstrādā nedēļa. "Gadās, kreklam ir defekts, kas jāizgriež, vai gatavā kleitā iepriekš nepamanīts pleķis. Tad kleitai parādās kāda kabata vai volāns. No tādām sanāk visforšākās kleitas." Kleitas no vīriešu krekliem maksā 50 līdz 70 eiro. Jā, nav lēti, bet tur jau tas āķis!
"Cena nozīmē atbildīgu iepirkšanos - nevajag, lai kāds "pa lēto" nopērk kaudzi kleitu un pēc tam tikpat vieglu roku tās izmet."
Turklāt katra kleita ir roku darbs vienā eksemplārā. "Saka, ka cilvēki Latvijā nevar atļauties nopirkt dārgu apģērbu, bet tā nav taisnība." Mēs kā apdulluši viendienīši pērkam masu modes apģērbu, pavalkājam - izmetam, pavalkājam - izmetam, un patēriņa sansāras rats griežas aizvien straujāk. Toties Aivas plāns ir, lai sieviete satiek savu kleitu un jūtas tajā skaista. Jo "Zīles" kleitas jau nav parastas - tās ir trīspusēja sadarbība. "Dizainers, kas radījis kreklu, es un valkātāja. Ja visiem saskan, rezultāts ir lielisks." Tie, kas izvēlas pārdizainētus tērpus, uzsver savu individualitāti un zaļo domāšanu, vienlaikus paužot nicinājumu "fast fashion".
Trīs vīriešu džinsu bikses evolucinējušas mētelī. Uzlaikoju džinsu mēteli ar silto oderi, kas uzšūta no segas. Mīksts, silts, ērts! "Siltajiem mēteļiem ir viena nelaime - tie ir nenovalkājami," saka Aiva. Džinss ir apģērbs, ko var nēsāt gadiem, pat desmitiem gadu. Ar laiku džinss izdilst, bet nezaudē savu pievilcību. Tomēr ātrā mode pieprasa aizvien jaunus džinsu apģērba modeļus, ar ko piesātināt tirgu.
Mēs izmetam vecos džinsus, lai vietā nopirktu mākslīgi izbalinātus un sacaurumotus. Stulbums!
Lai radītu vajadzīgo efektu, ražotājs džinsu audumu apmētā ar dubļiem un akmeņiem. "Kas mums ir galvās, ka nesam uz savas nodilušās bikses uz labdarības veikalu un pērkam vietā jaunas - vēl izdilušākas."
Rozā krekli un 50 pelēkā nokrāsas
Lielākā daļa vīriešu kreklu un džinsu, kas nonāk pie Aivas, ir "Otrajā elpā" nenopirktais apģērbs. Aiva tikpat kā neko neizmet. No krekliem, kas ir sliktā stāvoklī, top karodziņu virtenes. Aiva stāsta, ka melnā un zaļā krāsa ir visnedraudzīgākās videi, jo, lai tās iegūtu, tiek patērēts visvairāk ķīmisku vielu. Viņas kolekcijā dominē pelēkais - visas 50 nokrāsas. "Es visu šūtu pelēku, jo viss, kas ir pelēks, man liekas skaists," smejas Aiva. Toties oranžu, zaļu un brūnu tērpu ir gaužām maz. Izrādās, ka Latvijas vīriešu vidū populāri ir maigi rozā krekli. Tieši šādi dominē labdarībai "Otrajā elpā" atdoto vidū.
Toties zaļi krekli ir liels retums.
Aiva pārsvarā kleitas šuj no kokvilnas krekliem, tomēr gadās, ka uz etiķetes minēta 100% kokvilna, bet pieredzējušās šuvējas pirksti saka, ka nē - nav vis.
Vēl Aivai patīk lins, bet, uzzinājusi, cik kaitīga ir auduma krāsošana, viņai vairs "roka neceļas" pirkt krāsainu lina audumu, lai šūtu kleitas. "Kad sāc interesēties un uzzini, cik piesārņojošs ir tekstils, paliek bēdīgi. Turīga neesmu kļuvusi, bet priecājos, ka man ir "Zīle", kas ir kā piliens okeānā, tomēr man ir apziņa, ka es kaut ko daru, lai pasargātu planētu." Tā ir: "Zīle" ir neliels, tomēr spieķis patēriņa sansāras ritenī.
Gadā "Zīle" pāršuj apmēram 600 kreklu un 100 džinsu bikses.
Kopumā šajos gados mazais uzņēmums pārstrādājis vairāk nekā tonnu lietotu apģērbu, kas būtu nonākuši atkritumos.
"Kamēr ražošanas rādītāji nekritīsies, daudz nekas nemainīsies, lai gan eksperti saka, ka pasaulei ir palikuši vien 50 ražas gadi, jo lauksaimniecības zeme ir noplicināta un mūžameži tiek izcirsti," turpina Aiva. "Arī kovids mums neko nav iemācījis.
Cik gadi ir pagājuši, kopš apzināmies plastmasas kaitīgumu, bet veikalā pārdevējs tik un tā tavu salātu trauciņu cenšas ielikt maisiņā un, ja neizdodas, kasiere to mēģina izdarīt vēlreiz.
Tu atnāc no veikala un redzi, ka viss - maize, siers ir plastikātā. Visi mēs pāršūtās drēbēs nestaigāsim un par vegāniem nekļūsim, bet, ja katrs izdarītu kaut mazliet, lai mainītu sabiedrības domāšanu, arī tas būtu daudz. Viens brauktu ar riteni, otrs ietu uz veikalu ar savu maisiņu, trešais neēstu gaļu."
No Aivas atvadāmies ar apņemšanos kaut mazliet parevidēt sava skapja saturu un iepirkšanās paradumus. Apmetuši līkumu Apei, atceļā iegriežamies Aumeisteros - ir tāda vieta ar senām muižas celtnēm. Pa radio stāsta, ka kaut kas noticis "Origo" tunelī, bet īstā dzīve ir te - meža vidū, kur krēslo un pa priekšu skrien putenis.
Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
/nginx/o/2018/07/19/10919070t1hd6c4.jpg){kind=small}
