Kārlis Auzāns ir čella virtuozs, daudzu godalgotu filmu un izrāžu mūzikas autors, LaIPA padomes loceklis, grupu "Melo-M" un "Autobuss debesīs" dalībnieks. Intervijā runājām par un ap mūziķa ikdienu, radošumu, šī brīža pandēmijas apstākļiem, kā arī par to, cik svarīgs ir intelektuālais īpašums.

Ar radošumu nekad neko nevar zināt, apmēram tā, pārfrāzējot Alana Milna varoņa slaveno teicienu par bitēm, varētu teikt par dievišķo dzirksti, kura mīt katrā cilvēkā. Taču vieni ar radošām lietām nodarbojas jau no bērna kājas, citi, labā nozīmē, sāk izpausties vien pusmūža gados, ir arī ļaudis, kuri tam nepievēršas nekad. Bet kas, jūsuprāt, ir radošums un vai tas meklējams tikai daiļo mākslu sfērā?

Radošums ir iedzimts jebkuram cilvēkam, jautājums tikai par to, kā tas tiek izpausts dzīvē, vai radošā darbība ir daļa no cilvēka izvēlētā ceļa. Radošums ir ļoti saistīts ar cilvēka interesēm – gan par dažādām lietām, gan informācijas iegūšanu un izmantošanu, kā arī šīs informācijas “pārstrādi” caur sevi, savu iekšējo filtru, tādējādi veidojot kādu pilnīgi jaunu skatījumu uz pasauli. Un, protams, radošums var izpausties jebkurā dzīves jomā, tam nav obligāti jābūt saistītam tieši ar mūziku, mākslu vai literatūru. Savā būtībā tā ir konkrētam cilvēkam dota dāvana, kura var palīdzēt kā ikdienas dzīvē, tā arī profesionālajā darbībā. Piemēram, man radošums ir nepieciešama profesijas sastāvdaļa.

Kādā intervijā teicāt, ka caur čellu trio “Melo-M” mēģināt runāt ne vairs skaņas, bet emociju valodā. Padalieties noslēpumā – kā jūs raksturotu savu radošā darba procesu? Mūzika atnāk pati, vai tomēr iepriekš veicams kāds “mājasdarbs”?

Bieži rakstu mūziku kino vai teātrim, taču pirms tam man nepieciešams iegūt informāciju, sagatavot to bāzi, ar kuru strādāt. (Kārļa Auzāna svaigākais veikums kino jomā – mūzika vēsturiskajai daudzsēriju filmai "Emīlija. Latvijas preses karaliene" – aut.) Darba procesā klausos mūziku, pats rakstu, iedvesmojos. Lai radītu skaņdarbu, jāiekļūst tādā īpašā prāta un emocionālā stāvoklī, jākoncentrējas uz lietām un procesiem, kas ir svarīgi tieši šim skaņdarbam. Viss sākas ar pāris idejām, kuras apaudzēju ar kaut ko plašāku.

Mūziķi, un ne tikai viņi, nereti iedvesmojas no kolēģu veikuma. Šoreiz nerunāsim par pasaules līmeņa grandiem, bet varbūt ir kāds pašmāju mūziķis vai grupa, kura ietekmējusi jūsu radošo darbību?

Godīgi sakot, vairāk klausos pasaules māksliniekus. Protams, bijuši arī gadījumi, kad sadzirdu asprātīgu ideju Latvijas mūzikā, kas rezonē ar citiem, ar klausītāju. Es to ļoti augsti vērtēju, jo tieši šādu mūziķu sniegums, viņu ideju dažādība ir tā, no kā var iedvesmoties un integrēt tās arī savos darbos.

Jūs savulaik esat teicis: “Teātrim ir ļoti liela nozīme, negribas teikt, cilvēku programmēšanā, tāpēc saku – viedokļa veidošanā.”* Kā ir ar mūziku? Ko nozīmē būt mūziķim Latvijā? Vai arī mūziķis piedalās jūsu minētajā “viedokļa veidošanā”?

Izsakoties gana patētiski, mūziķim Latvijā nozīmē būt sabiedrības kalpam, dot sabiedrībai muzikālu baudījumu, pat to izglītot. Cilvēkiem tas ir nepieciešams. Mūziķim jāmīl tas, ko viņš dara, jādomā par savu klausītāju, un, protams, jābūt darbspējīgam.

Sabiedrībai, vismaz krietni lielai tās daļai, tīk par radošo sfēru domāt kā nemitīgu bohēmu, tādu kā “dzīves svinēšanu”, kuras starplaikos tad mūziķi kāpj uz skatuves… Cik lielā mērā šis priekšstats atbilst patiesībai?

Manuprāt, tā noteikti nav. Varbūt kādā brīdī tā “bohēma” arī parādās, taču tā noteikti nav radošuma iniciators. Radošumu veicina iedvesma, talants un mūzikas radīšanai nepieciešamās informācijas apstrāde. Bohēma ir tāda blakus lieta, kas vairāk piemīt jauniešiem. Tiesa, mūsdienās viņi ir kļuvuši praktiskāki. Ikvienam mūziķim svarīgāk ir sabiedrības uzmanību gūt ar savu veikumu, bet bohēma to nekādā gadījumā neveicina. Mākslinieks nav spiests dzīvot kaut kādā citā pasaulē tikai tādēļ vien, lai būtu iedvesma.

Kārlis Auzāns FOTO: publicitātes

Par iedvesmu runājot – jums ir kādi īpaši rituāli, vietas vai dvēseles stāvoklis tās pievilināšanai?

Es nesāku rakstīt, kamēr neesmu nokļuvis tādā zināmā psiholoģiskā vai apziņas stāvoklī, lai saprastu, ka tagad var kaut ko laist ārā. Ļoti bieži pats nezinu, kas notiks tālāk, bet šī psiholoģiskā sagatavošanās ir vajadzīga. Varbūt to var nosaukt arī par rituālu.

Kas jūs pamudināja pievērsties mūziķa darbam, bet varbūt aicinājumam? Kā atradāt savu skanējumu?

Šī vilināšana sākās gana agri, jo pirms tam mācījos mūzikas skolā. Tā nu sanāca, ka izvēlējos to, kas sanāk visvieglāk. Teiksim, ar ķīmiju nodarboties man galīgi nepatika, bet ar mūziku gan. Ar to nodarbojos nu jau 30 gadus.

Pandēmijas laiks nevienam nav bijis viegls, bet mūziķiem šis laiks bija īpaši smags. Atcelti koncerti, epidemioloģisko ierobežojumu dēļ pustukšas zāles, neziņa par tuvāko nākotni… Kā dzīve ārkārtas situācijā ietekmēja jūsu darbību?

Kā jau visus aktierus un koncertējošus mūziķus. Pirmkārt, ir faktiski apturēta koncertdzīve un praktiski nekas nenotiek.

Līdz ar to mūzikas biznesā ir ļoti jūtams finansiālais kritums. Tā laikam ir lielākā trauma no pandēmijas.

Vai un kā pandēmijas seku mīkstināšanai mūziķiem var līdzēt sadarbība ar LaIPA un citām mūziķus pārstāvošām organizācijām?

Mēs LaIPA padomē daudz domājam, kā mūziķiem šajā situācijā palīdzēt. Piemēram, tika īstenota atbalsta programma divās kārtās – LaIPA stipendiju konkurss, kurš ar finansējuma piešķiršanu jaunu mūzikas ierakstu radīšanai ļāva atbalstīt izpildītāju un producentu radošo darbību. Domāju arī, ka visi LaIPA darbinieki skrupulozāk ievāc un izvērtē visus nepieciešamos datus, lai precīzi saprastu, kur aiziet nauda un vai tā nonāk pareizajās rokās.

Atgriezīsimies uz gaišākas nots. Mūziķu dzīvē netrūkst interesantu, jautru un amizantu atgadījumu. Vai arī jūsu karjerā kas tāds ir gadījies?

Pašos pirmsākumos, kad esi vēl jauns mūziķis, tādu ir daudz. Pietiek arī kļūdu, no kurām mācīties. Atceros, kā kopā ar “Autobuss debesīs” savulaik uz koncertu devāmies vecā autobusā. Cik bākā palicis benzīna, šis braucamais nerādīja, turklāt tam vēl izkrita durvis. Nācās domāt, kā tikt atpakaļ uz Rīgu...

“Autobuss debesīs” FOTO: Jānis Deinats

Bet kā ir ar katra mūziķa uzticamāko auditoriju – faniem?

Ir cilvēki, kuri jau kādus 20 gadus katrā koncertā ir pirmajās rindās. Man šķiet, ka starp viņiem ir arī tādi, kuri bijuši klāt pilnīgi visos koncertos. Tā ir vārdos neizsakāma, fantastiska sajūta, kad, kāpjot uz skatuves, tu zini – o, viņi atkal ir kopā ar mums!

Atgriezīsimies pie zemes lietām. Un viens no būtiskākajiem jautājumiem ir intelektuālais īpašums. Vai, jūsuprāt, tas Latvijā tiek novērtēts?

Lai arī Latvijā ir diezgan augsts intelektuālo tiesību novērtējums, tas nekad nav pilnīgs. Sabiedrība par šiem jautājumiem ir jāinformē un jāaudzina visu laiku.

Diemžēl cilvēki nekad simtprocentīgi neiemācīsies, ka arī intelektuālais īpašums kādam pieder, jo autortiesības, blakustiesības tomēr nav nekas tāds, ko var fiziski sataustīt, pagaršot vai nolikt plauktā. Sabiedrībai visu laiku jāatgādina, ka kaut kas no nekā nerodas.

Ir jāatgādina un jāskaidro, ka kāds tajā ieguldījis laiku, līdzekļus, zināšanas un talantu. Ja cilvēks nenodarbojas ar mūziku, viņam varētu šķist, ka tas viss ir nokritis no gaisa, kā lietus uz galvas. Bet tā nav.

Mūziķiem, tāpat kā citiem radošo jomu pārstāvjiem, ļoti būtiska ir viņu tiesību juridiskā aizsardzība dažādās mūzikas jomas strīdus situācijās. Piemēram, kāds vienkārši tāpat paņēmis un izmantojis jūsu skaņdarbu. Vai autortiesības un autortiesību regulējums šādos gadījumos palīdz?

Daži šādi gadījumi manā karjerā ir bijuši. Ja kāds aizmirsis pajautāt darba īpašniekam, vai drīkst izmantot autora darbu sava labuma gūšanai, tad tas jāatgādina, jo tā mūzika taču kādam pieder! Arī man pašam bijusi pieredze, kad jāsazinās ar izmantotāju un jāskatās, vai varam kaut kā vienoties. Nav patīkami TV ieraudzīt reklāmu, kurā skan tava mūzika, un saprast, ka neviens nav paprasījis atļauju tās izmantošanai. Risinājums parasti tiek rasts, vienkārši komunicējot un noskaidrojot, kā tā mūzika tur nokļuvusi, izskaidrojot situāciju, un, protams, vienojoties par to, kurš uzņemsies finansiālu atbildību... Bet gadījumi ir bijuši ļoti dažādi.

Jūs pats esat LaIPA biedrs un arī tās padomes loceklis. Vai jūs ieteiktu citiem mūziķiem iestāties LaIPA?

Jā, noteikti. Ja mūziķis kaut reizi ir ierakstījis kādu dziesmu vai piedalījies kādā ierakstā, tad noteikti būtu jāiesaistās LaIPA. Jo viens no tās galvenajiem pienākumiem ir nodrošināt, lai mūziķi saņemtu sev pienākošos atlīdzību. LaiPA rūpējas arī par sabiedrības un uzņēmēju informēšanu un izglītošanu. Tas ir būtiski mūsu visu kopējam labumam.

Kā jums šķiet, vai mūziķi saņem pietiekami skaidru un saprotamu informāciju par autortiesību un blakustiesību atlīdzību izmaksu un iegūšanas kārtību? Kā nekā ne jau katrs mūziķis saprot visas šīs juridiskās un grāmatvediskās lietas.

Informācija ir sniegta diezgan daudz un saprotamā veidā. Bet jebkurā gadījumā atkārtošana ir zināšanu pamatā, jo arī mūziķiem ir nemitīgi jāatgādina gan viņu tiesības, gan iespējas. Nepieciešams veidot izpratni par to, kā šīs tiesības veidojas un kā strādā likumdošana intelektuālo tiesību aizsardzības jomā. Tā ir tāda intelektuālo tiesību pārstāvju nemitīga rutīna – būt visu laiku aktīviem un to atgādināt.

Par ārzemju mūziķiem lielākā daļa sabiedrības domā, ka viņi dzīvo kā “nieres taukos”. Kā ir Latvijā? Vai ar mūziku var pelnīt un izdzīvot? Uzdošu netaktisku jautājumu – cik nozīmīgas jums pašam ir autortiesību un blakustiesību atlīdzības?

Tā ir tikai viena daļa no maniem ienākumiem. Es nevarētu apgalvot, ka lielākā, bet, tā kā mani skaņdarbi tiek regulāri atskaņoti, tad šī daļa ir ļoti stabila. Kopumā Latvijā nopelnīt tikai ar mūziku nav tik vienkārši. Vairāk var runāt par izdzīvošanu. Galvenokārt tā notiek tādēļ, ka mūsu valsts nav liela, un līdz ar to arī auditorija nav tik ievērojama, lai ļautu labi pelnīt tikai ar mūziku. Liela daļa latviešu mūziķu dzīvo no kombinētiem ienākumiem, strādājot arī citos darbos.

Jūs minējāt, ka noteikti iesakāt mūziķiem stāties LaIPA. Likumsakarīgs jautājums – kā šī organizācija viņiem var palīdzēt un kādas jūs saredzat LaIPA funkcijas plašākā nozīmē, ārpus atlīdzību izmaksas administrēšanas?

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir mūziķu informēšana par viņu tiesībām. Tāpat LaIPA ir dibinājusi arī fondu, kura mērķis ir palīdzēt tiem mūziķiem, kas ir nonākuši tiešām smagās situācijās, piemēram, saskaroties ar veselības problēmām. Bet gribu uzsvērt: LaIPA aktivitātes ir tikai pašu biedru lēmums, tādēļ biedriem pašiem jāsaprot, ko mēs vēlamies sniegt viens otram. Domāju, ka LaIPA ir viena no atvērtākajām organizācijām Eiropā. Esmu LaIPA jau no pašiem pirmsākumiem un redzu, ka tā kā organizācija ir krietni augusi. Kaut gan ir bijuši dažādi posmi – gan ļoti veiksmīgi, gan arī sarežģītāki.

*NRA, Līga Rušeniece “Komponists Kārlis Auzāns. Apdāvināšana ar skaņu”, 2020.g.31.01.