Kuplā ģimenē iemācāmies dāvināt citiem: Lindas stāsts

Ģimeni Linda nodibināja agri un janvārī ar vīru svinēs jau 23. kāzu jubileju. Kuplā ģimene jau padsmit gadus dzīvo Bauskā. Vecākie četri bērni jau uzsākuši patstāvīgu dzīvi, bet jaunākie četri vēl mācās skolā. Līdz ar pārcelšanos uz pilsētu, Linda iesaistījās Pestīšanas armijas draudzē Bauskā, kas, kā vēlāk izrādījās, bija kā durvju atvēršana daudz jaunām lietām un lielām pārmaiņām, pirmkārt, jau sevī pašā.

Linda atminas, ka sākumā negāja viegli, tomēr dzīvoja saticīgi. Ģimene vienmēr mācējusi priecāties par to, kas tai ir. Par Pestīšanas armiju Linda bija dzirdējusi, jo bērni piedalījās dažādos pasākumos un arī apmeklēja svētdienas skolu, bet pati organizācijas darbā vēl neiesaistījās.

"Pagrieziena punkts bija viens koncerts, kurā uzstājās mani bērni jaunā korpusa atklāšanā. Toreiz kā iegāju, tā arī tur paliku. Es vienmēr biju klusa, noslēgta, baidījos kaut ko jaunu atklāt, bet te es pēkšņi sajutos labi," atceras Linda.

Nebija ilgi jāgaida, kad Bauskas centra vadītāja piedāvāja vadīt svētdienas skolu. Linda piekrita, un tas pavēra iespējas parādīt savus talantus, jo pati sacer dziesmas, pasakas, improvizē ar mūzikas instrumentiem, pat mācījās kopā ar bērniem spēlēt džambu.

Pārliecību var iegūt tikai darot

"Brīvprātīgajā darbā svētdienas skolā es sajutu, ka varu iet un darīt, runāt un dziedāt, uzstāties citu cilvēku priekšā – es guvu stingru pamatu, kas līdz tam man grīļojās. Šajā laikā sāku strādāt arī algotu darbu bērnudārzā, kur strādāju par palīgu. Kad iepriekšējais līgums beidzās, vadītāja piedāvāja man auklītes vietu. Biju guvusi ticību sev, atbalstu ģimenē un no Pestīšanas armijas cilvēkiem. Man pat radās doma pabeigt vidusskolu, un savos jau 33 gados es uzsāku mācības un divu gadu laikā tās arī pabeidzu," stāsta Linda.

Vidusskolas izglītība pavēra iespējas Lindai strādāt bērnudārzā grupiņā ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Jau nepilnus divus gadus viņa strādā par asistenti šādā grupiņā. Vēl vairāk – savas kolēģes pamudināta, Linda iestājās augstskolā, un šobrīd pēc nelielas pauzes ir atsākusi studijas.

Tomēr atskatoties Linda atzīst, ka pašiem vien ir bijis jāgrib darīt. "Tāpēc arī bērniem ģimenē mācām, ka paši esam, paši darām un paši sasniedzam. Lūgt palīdzību ir ļoti grūti, tomēr jāprot novērtēt un pieņemt to. Pestīšanas armija ir ļoti daudz palīdzējusi, kaut piešķirot stipendiju un atrodot veidu, kā mēs kā ģimene ar bērniem varam piedalīties attīstošās vasaras nometnēs," uzsver Linda.

Satikšanās ar jūru tikai 35 gadu vecumā

Linda nekautrējas atzīt, ka tikai pieaugušā vecumā pirmo reizi ieraudzīja Baltijas jūru. Sajūtas bijušas tik spēcīgas un emocionālas, ka saraudināja ne tikai Lindu, bet arī visus pārējos, kas bija devušies uz vasaras nometni Pestīšanas armijas atpūtas vietā Ģirtos, netālu no Liepājas. "Pats interesantākais, ka manī bija tāda sajūta, ka jūra ir kas biedējošs, dziļš, nezināms. Es biju satraukta. Vispirms es to dzirdēju – jūru jau var iztālēm sadzirdēt. Tad es tai tuvojos, ieraudzīju, un tiešām mani pārņēma neaprakstāmas emocijas – es biju kā mazs bērns konfekšu veikalā. Es biju laimīga. Es raudāju. Gāju pie jūras un raudāju, kā kaut kas liels būtu piepildījies," savas sajūtas vārdos mēģina aprakstīt Linda.

Nokļūšana pie jūras varēja notikt, jo Lindai ar ģimeni bija dāvāta iespēja doties uz Pestīšanas armijas organizēto vasaras nometni ģimenēm ar bērniem. "Iepriekš jau bērni bija bijuši, bet man ar vīru tas bija iespējams, jo kāds labdaris bija devis savu atbalstu nometņu organizēšanai. Man kā mammai būt kopā ar bērniem šādā nometnē nozīmēja ļoti daudz – beidzot es varēju nedomāt par ikdienas rūpēm, bet būt patiesi kopā ar bērniem, viņu interesēm un talantiem. Jā, var teikt, ka šī pirmā nometne pie jūras bija kā jauns pavērsiens, kas deva spēku," atceras Linda.

Dzīves vērtības iedzīvina arī bērnos

Linda kopā ar bērniem aktīvi iesaistās arī citos pasākumos, ko organizē Pestīšanas armija. Piemēram, pirms Ziemassvētkiem ir sarkanā katliņa tradīcija, kad tiek vākti līdzekļi svētku pusdienām. Linda skaidro: "Mēs ar īpašu sarkano ziedojumu katliņu Bauskā stāvam pie veikaliem, un parasti man palīgā nāk arī jaunākā meita. Interesanti ir vērot garāmgājējus – redzu, ka cilvēks smaida, un varu atbildēt, kam tas ir domāts. Es stāstu, ka par saziedoto naudu tiks sagādāta maltīte tiem, kuriem nav nekā, piemēram, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ir tik patīkami redzēt, ka cilvēki atveras – pamazām atmet tādus kā izveidojušos stereotipus, jo it kā atskārst – tagad es saprotu, kam tas ir domāts."

Šie Ziemassvētku pasākumi nav tikai ēdiens, bet tie ir ar savu programmu. Pirms pandēmijas Vecgada vakariņās bija iespēja izrādīt kopā ar bērniem iestudēto lugu. Bērni iesaistās arī mūzikla izveidē, kas arī ir ļoti saviļņojošs un bērniem saistošs pasākums," stāsta Linda.

Linda uzskata, ka šādās situācijas mēs mācāmies pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, nenosodīt citus, neaprunāt. Šīs ir vērtības, ko iemācās bērni.

Ziemassvētku prieks mīt mūsos

Linda ir uzdrošinājusies piepildīt savus sapņus arī radošā ziņā. Viņai mājās ir radošo lietu skapis, kur atrodas vesela bagātība – pērlītes, trauku lauskas, krāsainas lentītes un miljons citu sīku lietu. Lindu aizrauj vainagu un dekoru veidošana dažādiem svētkiem. Bet Ziemassvētkos nu jau vairākus gadus ir izveidojusies tradīcija, kad svētku vakarā visi sanāk kopā un gatavo dāvanu – īpašu apsveikumu. Linda stāsta, ka cepurē ieliek lapiņas ar visu vārdiem, katrs izvelk vienu un dodas pie lielā galda, uz kura atrodas visa viņas dekoru skapja bagātība. Interesantākais šajā procesā ir tas, ka visi redz, kas top, bet neviens nezina, kurš tieši apsveikums būs viņam. Kad darbi pabeigti, katrs pie eglītes saka apsveikuma runu, atklāj, kuram šī dāvana pagatavota, un iekar to eglītē.

Runājot par palīdzības sniegšanu un pieņemšanu, Lindas novēlējums ir īss un patiess – vissvarīgākais ir gribēt un atrast sevī šo gribu. Darīt, nevis tāpēc, ka vajag, nevis tāpēc, ka kāds uzspiež, vai tāpēc, ka tā pieņemts, bet darīt tāpēc, ka tā gribi.

Palīdzot un darot labu citiem, cilvēks atrod šo iekšējo motivāciju. Linda stāsta, ka tieši decembra sākumā ar bērniem bērnudārzā pārrunājuši labo darbu tēmu. Jautājot, kāpēc jādara labie darbi, viens no zēniem teicis – jo es tad jūtos labi un priecīgi. "Tā ir, jo labs vairo labo. Izdari labu darbu un pretī saņem prieku. Tas nemaz nav sarežģīti," sarunas noslēgumā aicina Linda.