2021. gada pieturzīmes ⟩ Afganistānas fiasko, Putina huligānisms un Irānas pokers: Gads ASV ārpolitikā (7)

1. Atkāpšanās no Afganistānas

Šā gada augustā ASV pabeidza savu atkāpšanos no kara plosītās Afganistānas. Šis notikums izraisīja ievērojamu pasaules uzmanību, jo piepildījās šķietami pats sliktākais iespējamais iepriekš modelētais nākotnes scenārijs – teroristiskais grupējums «Taliban» pārņēma varu. Lai gan varas pārņemšanas brīdī talibi solīja, ka atteiksies no arhaiska, islāma fundamentālistu kustībām raksturīga pārvaldes stila un veidos iekļaujošu pārvaldi, tā vien izskatās, ka pagaidām ar solījumu turēšanu klājas salīdzinoši grūti.

Euronews savā reportāžā 1. decembrī ziņoja, ka atslēgas posteņus Afganistānas pārvaldē ieņem tikai «Taliban» biedri, sieviešu tiesības tiek zināmā mērā ierobežotas (lai gan salīdzinot ar pirmo «Taliban» režīmu ir vērojami zināmi uzlabojumi) un epizodiski notiek vēršanās pret vecā režīma atbalstītājiem.

Afganistānas nedienas paspilgtina arī bēdīgā ekonomiskā situācija – ir ticis apturēts starptautiskais finansējums un miljardiem dolāru no valsts aktīviem ārvalstīs, galvenokārt ASV, tika iesaldēti pēc tam, kad talibi sagrāba valsti savā kontrolē.

Tas, savukārt, ir traucējis izmaksāt algas valsts sektorā strādājošajiem un daudziem licis celt paniku par draudošo humāno krīzi. Tāpat valdībai arī ir problēmas samaksāt par enerģijas resursu patēriņu un valsts bankām ir atļauts izsniegt ierobežotu skaidras naudas apjomu.

Talibu režīms arī atrodas starptautiskā izolācijā, jo neviena pasaules valdība vēl nav pieņēmusi lēmumu par tā varas atzīšanu.

2. Irānas kodolsarunas

Tuvo Austrumu reģionam vissvarīgākais ASV ārpolitikas jautājums šogad viennozīmīgi bija mēģinājums atjaunot tā saucamo Irānas kodolvienošanos, jeb Kopīgo Visaptverošo Rīcības plānu. Neskatoties uz nu jau 8 sarunu raundiem, iesaistītajām pusēm (ASV, Vācijai, Lielbritānijai, Francijai, Krievijai, Ķīnai un Irānai) tā arī nav izdevies vienoties par atgriešanos pie šī vitāli svarīgā dokumenta.

Būtiska problēma šajā stāstā ir gan Irānas, gan ASV centieni iekļaut 2015. gada vienošanās rāmjos jaunus elementus. Piemēram, Vašingtona ilgstoši ir uzstājusi uz nepieciešamību Irānai iegrožot savu ballistisko raķešu programmu un agresīvo ārpolitiku Tuvo Austrumu reģionā kopumā. Savukārt, Teherāna vēlas, lai ASV garantē atkārtotu neizstāšanos no kodolvienošanās un piekrīt jauniem urāna bagātināšanas griestiem – 60% (daudz augstāk par sākotnējiem nosacījumiem). Tāpat ir pastāvējušas arī sadursmes par to, kādas tieši piemērotās sankcijas ASV ir gatavas atcelt. Piemēram, amerikāņi ir pauduši pretestību atcelt sankcijas, kuras ir saistītas ar Irānas cilvēktiesību pārkāpumiem un konvencionālo ieroču eksportu. Irāna to uzskata par kodolvienošanās gara nodošanu. Visbeidzot, Irāna arī ir pieprasījusi, lai ASV atceļ sankcijas un dod Teherānai laiku minētā soļa verifikācijai pirms tā atgriežas pie kodolvienošanās nosacījumiem. Tomēr Vašingtona ir zināmā mērā tramīga, jo šis laiks var tikt izmantots kodolkapacitātes izveidei.

Kodolsarunu galīgais iznākums ir pagaidām ļoti grūti prognozējams, bet ir skaidrs, ka laika vairs nav palicis daudz.

ASV ir paudusi gatavību izmantot arī citas metodes Irānas kodolprogrammas ierobežošanai un paudusi neapmierinātību par Irānas nepiekāpīgāko pozīciju pēc prezidenta Ibrahima Raisī stāšanās amatā. Kā ir norādījuši vairāki Irānas eksperti, Donalda Trampa lēmums izstāties no kodolvienošanās 2018. gadā ir spēcinājušas tās Irānas lēmumpieņēmēju balsis, kuras uzskata, ka 2015. gada kodoldarījums bija to valstij neizdevīgs. Tāpēc – tagad norisinās zināma pagātnes kļūdu labošana un centieni no Rietumiem iegūt pēc iespējas lielāku piekāpšanos. Tāpat ir mainījusies arī Irānas valdošā režīma uztvere par iekšējo apdraudējumu – tā vien šķiet, ka daudzi uzskata, ka starptautisko sankciju atcelšana nemaz nav tik vitāli svarīga iekšējo protestu apslāpēšanai un līdz ar to – politiskajai izdzīvošanai. Galu galā – Irānas flirts ar Āziju ir nesis zināmus augļus un arī naftas cenas pagaidām ir salīdzinoši augstas.

Liela ietekme šajā stāstā varētu būt Ķīnai – tā varētu izmantot savas ekonomiskās ietekmes sviras, lai nogludinātu Irānas pozīcijas «asumus». Tomēr neizskatās, ka Pekinai būtu liela apetīte to darīt – it īpaši tāpēc, ka Baidens ir bijis kritisks pret Ķīnu tās cilvēktiesību jautājumos. Turklāt Irānas kodolvienošanās atjaunošana arī sniegtu ASV lielāku manevrētspēju pretoties Ķīnas mestajam izaicinājumam Austrumāzijas reģionā. Līdzīgi zināma ietekme arī varētu būt Krievijai, bet arī šeit neizskatās, ka Putinam būtu vēlme atvieglot ASV problēmu.

3. Baidena un Putina videosamits

Austrumeiropas reģionam aktuālākais notikums noteikti bija gada otrajā pusē notikušais Putina un Baidena video samits, kurš tika sarīkots pēc Krievijas provokācijām Ukrainas robežas tuvumā. Lai gan saruna notika slepenā formātā, plašākai sabiedrībai tika ziņots, ka papildus Ukrainai, dialogs noticis arī par kodolieroču jautājumiem, kibertelpu un situāciju ar Irānas kodolvienošanos.

Baltais nams ziņoja, ka ASV prezidents Džo Baidens sarunā esot izteicis ASV un ES bažas par notikumiem Ukrainas tuvumā un brīdinājis, ka agresijas gadījumā viņa režīmu gaida stingras atbildes sankcijas. Savukārt, Putins esot lūdzis sniegt konkrētas juridiskas garantijas, ka NATO neturpinās paplašināties uz Austrumiem un Ukrainā netiks izvietots ofensīviem mērķiem paredzēts uzbrukums. Abas puses vienojās turpināt sarunu amatpersonu līmenī. Savukārt, 10. janvārī notiks jaunas ASV un Krievijas sarunas par kodolieroču kontroli un saspīlējumu saistībā ar Ukrainu.

Kā ir norādījuši eksperti, Putins ar provokācijas palīdzību jau atkal panāca augsta līmeņa tikšanos un piespieda pasaules vienīgo superlielvalsti ieklausīties Krievijas nostājā. Iespējams, ka tas pat nav slikti, jo abām lielvalstīm ir daudz par ko runāt un ir pozitīvi, ka Ukrainas jautājums tiek skatīts tandēmā ar kodolbruņošanos. Galu galā – masu iznīcināšanas ieroču kontrole var ievērojami mazināt pārrēķināšanās risku konfrontācijas gadījumā. Vai Rietumi varētu piekrist Putina prasībām? Maz ticams.

4. AUKUS izveide

Šā gada 15. septembrī ASV, Lielbritānija un Austrālija paziņoja par jauna trīspusēja drošības pakta izveidi, kura ietvaros Austrālija tiks apbruņota ar kodolzemūdenēm. Tāpat šis sadarbības formāts aptver arī lielāku koordināciju mākslīgā intelekta, kiberspēju, kvantu tehnoloģiju un citu zemūdens militāro spēju jautājumos. AUKUS mērķis, visticamāk, ir Ķīnas ietekmes iegrožošana Klusā okeāna reģionā.

Zīmīgi, ka AUKUS izveidi pavadīja arī politisks skandāls starp Franciju un Austrāliju. Respektīvi – sākotnēji Austrālija bija plānojusi pirkt zemūdenes no Francijas, bet beigu beigās tā vienojās iegādāties tās iegādāties no saviem anglosakšu draugiem.

Minētais notikums lika Francijai «noiet gar degunu» 55.6 miljardiem eiro un savā ziņā simbolizēja, ka Eiropa ir «atstāta aiz durvīm». Francija uz to reaģēja asi, jo tas zināmā izaicināja arī tās prestižu kā pasaules līmeņa lielvalstij un Eiropas Savienības politiskajam centram. Par laimi šim skandālam nebija tālāk ejošas sekas un situācija ātri vien tika nogludināta.

5. Demokrātijas samits

Gada beigās ASV rīkoja tā saucamo «Demokrātijas samitu», kura galvenais mērķis bija stiprināt demokrātiskas valsts pārvaldes iekārtas pozīcijas pasaulē. Samita trīs galvenās tēmas bija – 1) cīņa pret autoritārismu, 2) cīņa pret korupciju un 3) cieņas veicināšana pret cilvēktiesībām.

Samits izpelnījās salīdzinoši lielu kritiku par ASV uzaicināto valstu sarakstu, kurš šķietami tika veidots pamatojoties uz politiskām interesēm, nevis demokrātiskas valsts pārvaldes iekārtas esamību. Kā norāda Time, vairāk nekā 30% no sarakstā iekļautajām valstīm, nevalstiskā organizācija Freedom House ir klasificējusi kā tikai daļēji brīvas. Savukārt, trīs no tām nav brīvas vispār – Angola, Kongo Demokrātiskā Republika un Irāka. Dažās no tām ir arī tā saucamie elektorālie autoritārie režīmi – Filipīnas, Indija un Kenija.

Tomēr šādu ASV pieeju varētu izskaidrot ar citātu no filmas Krusttēvs – «turi draugus sev tuvu, bet ienaidniekus vēl tuvāk». Augstāk minēto valstu dalība samitā var potenciāli veidot uz tām spiedienu paust kādus ar demokrātiskiem ideāliem vairāk saistītus paziņojumus. Tie tad, savukārt, var tikt vēlāk izmantoti kā atskaites punkts tālākam spiedienam pēc samita. Respektīvi – jūs taču iepriekš teicāt, ka rīkosieties tā. Kāpēc tagad nerīkojaties?