:format(webp)/nginx/o/2021/04/28/13751552t1h3bbf.jpg)
Vairošanās tiek uzskatīta par vienu no dzīvnieku un cilvēku pamatinstinktiem. Tā ir dziņa, kas nodrošina sugas pašsaglabāšanos. Kad ģimenē ienāk bērns, tas tiek raksturots kā brīnums un pilnīga laime, savukārt ja pāris nevar radīt bērnus, tad viņus pavada žēlas un cilvēku līdzjūtības. Bet kāpēc cilvēki, kas izvēlas neradīt pēcnācējus, tiek uzskatīti par savtīgiem un nenobriedušiem?
Nereti, lai iekļautos sabiedrībā, indivīds ir spējīgs un par rīkojas pretēji savām interesēm. Iespējams cilvēks nevēlas bērnus, tomēr nolemj tādus radīt, lai izvairītos no jau pieminētās nepieciešamības attaisnoties par iemesliem, kāpēc labāk bērnus neradīt. Daļa sabiedrības nevēlas pieņemt bērnu radīšanu kā cilvēku izvēli. Tā vietā tiek argumentēts, ka tas ir dabiski. Daba ir devusi spēju cilvēkiem radīt pēcnācējus, tāpēc to nedarīt nozīmē stāties pretī dabiskajiem likumiem.
Dabiskuma arguments tiek piesaukts visai bieži dažādās diskusijās. Šeit gan jāņem vērā būtiska nianse. Ja indivīds izvēlas apšaubīt sabiedrībā pieņemto un iedibināto dzīves modeli, viņš tādējādi apšauba to cilvēku dzīves skatījumu, kuri konkrēto modeli uzskata par normu. Katra cilvēka pasaules uztvere ir balstīta atšķirīgās vērtību sistēmās, bērni ir tikai viena no šīm vērtībām, tomēr daudzu cilvēku dzīvēs tā nenoliedzami ir viena no svarīgākajām. Tādējādi persona, teikdama, ka nevēlas bērnus, apšauba visu, ko idejas pretinieks līdz šim ir turējis kā pašsaprotamu un vispārzināmu.
Vairāki filozofi un domātāji ir runājuši par cilvēku vērtību sistēmām un kā to nesakritības var novest pie konfliktiem. Piemēram, vācu filozofs Makss Šēlers pauda ideju, ka naids izriet no mūsu kā indivīdu noteiktajām vērtībām. Tāpat arī franču filozofs Mišels Fuko pauda ideju, ka cilvēku, kas izvēlas iet pretrunā ar sabiedrībā vispārpieņemtajām normām, izvēles vienalga kādas tās būs, tiks uzskatītas par nepareizām.