Ingars Viļums ir basģitārists, dziesmu autors un producents. Atpazīstamību guvis, muzicējot grupās "Time After Time", "Shake and Bake" un nu jau labu laiku grupā "Prāta vētra". Tas, ka kāds mūziķis pats nedzied savas dziesmas, nenozīmē, ka viņš tās nerada. Ingars Viļums stāsta par to, kā top viņa mūzika un kā to aizsargāt.

Katram mūziķim ir savs ceļš līdz lielajai skatuvei, koncertiem un publikas atzinībai. Arī savu “lauciņu” mūzikā un to instrumentu, kurš aizskar klausītāju “dvēseles stīgas”, katrs atrod citādā veidā. Kā bija ar jums? Vai uzreiz zinājāt, ka jūsējā būs tieši basģitāra?

Varbūt tas skanēs paradoksāli, taču mans ceļš līdz mūzikai bija gan visai sarežģīts, gan tajā pašā laikā vienkāršs. Uz bērnu mūzikas skolu mani aizveda tēvs. Tā kā viņš bija spēlējis akordeonu, arī mani ielika akordeona klasē, tomēr tā īsti līdz galam šis instruments mani neuzrunāja. Jā, es sasniedzu gana labus rezultātus, braukāju pa dažādiem konkursiem savās vecuma grupās, nopelnīju dažādas godalgas, un tomēr īstā mīlestība uz mūziku man parādījās brīdī, kad radās iespēja pamēģināt spēlēt basģitāru. Tieši tad es sapratu, ka tas ir tas, ko vēlos. Ģitāra – jaunietim tas “izskatās” citādāk, zināmā mērā modernāk un arī interesantāk. Pievērsos ģitārspēlei ļoti nopietni – sāku noteikt sev dažādus mērķus, ko vēlos sasniegt, izveidoju savu mācīšanās grafiku, katru dienu pēc skolas aptuveni četras stundas vingrinājos un spēlēju. Man bija arī ģitārspēles skolotājs, kas iemācīja pašus pamatus, bet parasti jau tā arī notiek: skolotājs iedod pamatus, bet tālāk jau jāattīstās katram pašam.

Tā jau saka, ka vajadzīga maza daļa talanta un ļoti liela daļa darba.

Tieši tā! Tas ir ļoti precīzs formulējums, un vēl jo vairāk – attiecībā uz instrumentu spēli. Tas viennozīmīgi un pirmām kārtām ir liels darbs. Citādāk to apgūt nemaz nevar. Kad redzam, ka kāds cilvēks brīvi spēlē vai improvizē, no malas tas it kā neizskatās grūti, tomēr to vieglumu var iegūt, tikai pateicoties milzīgam darbam, un spēle jau notiek automātiski... Līdzīgi kā ar automašīnu, kuru ar pieredzi un iemaņām jau vadām automātiski un vairs nedomājam, kā jāieliek trešajā ātrumā... Tas liecina par zināmu profesionālisma pakāpi. Taču nenoliedzami, katram tas profesionalitātes līmeņa sasniegšanas “ātrums” ir ļoti individuāls.

Mīlestība pret mūziku ir viens no tiem vaļiem, uz kuriem balstās veiksmīga mūziķa karjera. Kā tā palīdz nebūt ne vieglajā ceļā uz skatuvi?

Mans ceļš ir cieši saistīts ar lielisku komandu, ar grupu “Time After Time”, kurā domubiedri aicināja mani spēlēt. Varu bez liekas kautrības teikt, ka savā laikā bijām viena no “top” grupām Latvijā.

Mums visiem bija svarīgs augsts profesionālisms, dinamisms, gatavība nepārtraukti mācīties, trenēties un iet uz augšu.

3

Latvijas mūzikā šos mūziķus redzam joprojām – Kaspars Zemītis, Mārtiņš Linde, Deniss Paškēvičs, Gints Pabērzs, Kārlis Lācis... Visi ir lieliski profesionāļi, joprojām strādā savā jomā un dara to, ko ir darījuši. Viņi no mūzikas nekur nav pazuduši. Jau tas vien liecina, ka mīlestība pret mūziku vai pret savu instrumentu bijusi tik liela, ka nekādi vēji un sprunguļi ceļā nav traucējuši. Ja jebkuram šāda “kalibra” mūziķim pajautātu, vai viņš var dzīvot bez mūzikas, atbilde būtu: nevar. Vismaz es domāju, ka viņi tā atbildētu.

Ingars Viļums FOTO: Artūrs Pavlovs

Cik liela nozīme mūzikā ir radošumam? Vai bez radošā gara mūziķis var iztikt, respektīvi, būt šajā jomā, teiksim tā, savu instrumentu perfekti pārzinošs “tehnisks” cilvēks?

Raugoties uz citiem mūziķiem, arī uz man tuvākajiem amata brāļiem – ģitāristiem –, varu teikt, ka ne visi mūziķi vēlas būt arī dziesmu radītāji. Tas ir ļoti individuāli. Ir lieliski instrumentālisti, profesionāli ģitāristi... Taču ne visi vēlas izteikties radoši, ne visi vēlas uzrakstīt kaut ko savu. Ļoti daudzi spēlē to, ko uzrakstījuši citi. Varbūt atšķirība ir tā, ka man jau no mazotnes bez instrumenta spēles bija interese arī kaut ko radīt. Līdzko parādījās tehnoloģijas un iespējas to darīt – datori, skaņas tehnika, “cipari”, ar attiecīgām zināšanām un izpratni var mācīties visu dzīvi, jo visu laiku mainās tendences, skanējuma stili. Var izpausties bezgalīgi, un man ir šī vēlme radīt kaut ko, kas paliktu pēc manis. Tāpēc arī sadarbojos ar daudziem dziedātājiem Latvijā, un pēdējā laikā pat sanācis to darīt aktīvāk nekā agrāk. Ir gandarījums, ja dziesma skan radio, ja dzirdu, ka tā iekļuvusi topā... Tas ir papildu prieks, bez tā instrumentālista prieka, kas, protams, tomēr ir visam pamatā.

Kā jūsu darbību un ikdienu ietekmē ārkārtas situācija un pandēmija?

Īsā atbildes versija būtu: protams, negatīvi. Mākslinieks, mūziķis ir radoša būtne. Mūsu radošums ir atkarīgs no tā, ko mēs izjūtam, pārdzīvojam, tās ir emocijas, kuras pēc tam tiek pārvērstas radošā darbā. Personīgi man šis laiks emocionālā ziņā paiet kā pa viļņiem. Vienubrīd esi lejā, tad saņemies, tiec līdz pacēlumam, priekam, un tad nāk “lokdauns”... Tā tas cikls turpinās no jauna, atkal un atkal. Neziņa par nākotni ir tas, kas nomāc visvairāk. Mūziķu darbs ir saistīts ar uzstāšanos, kur publika ir neatņemama sastāvdaļa. Esmu pat aizdomājies, kā mainītos dzīve, ja tādi plaši publiski pasākumi vairs nepastāvētu, tomēr ceru, ka līdz tam nekad nenonāks. Cilvēki ir emocionālas būtnes, un viņi nevar iztikt tikai ar Maslova piramīdas apakšējo līmeni. Ir jāceļ vibrācijas, jābaro arī gars un dvēsele. Par politisko nolaidību, meliem un pretrunām valdības lēmumos un rīkojumos es neizteikšos, tas nav mans profils, lai gan šis tas pa šo laiku ir sakrājies.

Kā, jūsuprāt, ir, vai sabiedrība apzinās, kam īsti pieder dziesmas, ko cilvēki klausās?

Sabiedrība nemaz tik labi neapzinās dziesmu radītājus. Tā ir globāla problēma, jo šī “neapzināšanās” ir raksturīga cilvēkiem visā pasaulē. Klausītāji redz mūzikas izpildītājus – grupu vai arī grupas “frontmenu”, kas skaņdarbu iznes, un viņiem attiecīgā dziesma saistās ar izpildītājiem, kas ļoti bieži nemaz nav tie īstie skaņdarba radītāji, kuri izauklējuši šo bērnu cauri negulētām naktīm un dažādiem dvēseles stāvokļiem. Jo jebkurai dziesmai ir ne tikai izpildītājs, bet arī mūzikas un vārdu autors...

Jums noteikti bijusi saskare ar intelektuālā īpašuma aizsardzību un blakustiesībām. Varbūt jums ir kāds ieteikums, kā ar šiem “jēdzieniem” jārīkojas jaunajiem mūziķiem? Kādi ir tie instrumenti, kas var palīdzēt aizsargāt savu radīto darbu?

Es ļoti bieži rakstu gan vārdus, gan mūziku, arī iespēlēju daudzus instrumentus, un labi zinu, ka mūzikas autoru pārzināšana ne tuvu nav mūzikas patērētāju stiprā puse. Tāpēc intelektuālā īpašuma aizstāvības organizācijas ir lielisks veids, kā reģistrēt dziesmu “piederību” juridiskā veidā. Protams, cilvēku zināšanas par attiecīgo darbu autoriem no tā lielākas nekļūs, toties vismaz autortiesības būs sakārtotas. Kāds cits vairs nevarēs šo darbu tā vienkārši paņemt un lietot. Jaunajiem mūziķiem es viennozīmīgi ieteiktu izmantot iespēju un iesaistīties, kā angliski teiktu, “in advance”. Mums ir uzdāvināta iespēja juridiski aizsargāt savu intelektuālo īpašumu, un tā noteikti jāizmanto. Ir ļoti daudz radošu profesiju pārstāvju, kuriem šādas sistēmas nav, un līdz ar to nav arī skaidrības, kā savu intelektuālo īpašumu aizsargāt. Bet mums, mūziķiem, ir lieliski izveidota sistēma: par autortiesībām atbild AKKA/LAA, par blakustiesībām, izpildītāju un producentu tiesībām, atbild LaIPA. Vēl vairāk: LaIPA administrē šīs lietas, vāc informāciju par darbu izmantošanu un pēc tam veic izmaksas, tātad arī finansiālā veidā tas autoram, izpildītājam un producentam nāk tikai par labu.

Tātad var teikt, ka Latvijā sistēma ar mūziķu autortiesībām ir lielā mērā sakārtota un saprotama?

Personīgi man nekādu neskaidru jautājumu par LaIPA darbību nav. Nepilnus divus termiņus esmu bijis arī LaIPA padomes loceklis. Varbūt man ir šis tas neskaidrs attiecībā uz AKKA/LAA autortiesību jomu, bet kopumā arī tur pēdējā laikā diezgan skrupulozi tiek izskaidrots – kur, par ko un cik.

Domāju, ka savām tiesībām ir jāpievērš liela uzmanība, jo mūzikas tirgus visu laiku mainās, attīstās.

3

Piemēram, deviņdesmitajos gados daudzi pelnīja ar albumiem, ar to pārdošanas apjomiem, jo, vienkāršoti sakot, diski bija fiziskā veidā. Tagad viss notiek pilnīgi citādāk, kaut gan, ja mūzika tiek izmantota, autortiesības un blakustiesības tāpat ir jāaizsargā. Tādēļ ir labi, ka ir tādas organizācijas.

Pēdējos pāris gadus mūziķiem pandēmijas dēļ nācies strādāt diezgan ekstrēmos apstākļos. Vienu brīdi uzstāties publikas priekšā nav atļauts, tad atkal ir, pēc tam seko nākamie ierobežojumi... Kā šajā situācijā palīdz sadarbība ar LaIPA un citām mūziķus pārstāvošām organizācijām?

Ja mūziķim šīs ārkārtas situācijas rezultātā nav iespējas koncertēt publiski, tad vēl paliek iespēja radīt ko jaunu, darbojoties studijā! Arī es to izmantoju. Sadarbojoties ar dziedātājiem, galarezultātā rodas dziesma, kuras ceļš tālāk ir atvērts plašajai pasaulei caur radio, TV, dažādām citām platformām, un LaIPA kā kolektīvā pārvaldījuma organizācija rūpējas, lai dziesmas radītāji (producents, izpildītāji) par to saņemtu viņiem pienākošos atlīdzību par darba izmantošanu. Domāju, man piekritīs visi kolēģi, ka brīdis vasarā, kad kontā ieripo LaIPA administrētā “naudiņa”, ir patīkams, it sevišķi šajā laikā. Tas pats attiecas arī uz AKKA/LAA. Pateicoties šīm organizācijām, mēs varam tīt savu radošās darbības ieņēmumu kamolīti, vai, citiem vārdiem sakot, likt centu pie centa, kas ilgākā periodā izveido kaut ko lielāku.

Ingars Viļums FOTO: Edgars Kalmēns

Mūziķu dzīve brīžam ir pārsteigumu pilna, tajā netrūkst arī kuriozu vai vienkārši interesantu atgadījumu. Varbūt pastāstīsiet par kādu šādu atgadījumu?

Varu minēt vienu nedaudz kuriozu, bet tajā pašā laikā arī pamācošu gadījumu. Tas bija tālajā 2002. vai 2003. gadā. Uzrakstīju dziesmu, kuru izpildīja tajā laikā Latvijā diezgan populāri dziedātāji. Dziesma bija angļu valodā, un viens diezgan zināms cilvēks tai piekoriģēja tekstu. Tā kā viņam, dzīvojot angliski runājošā valstī, bija pieredze un prakse angļu valodas lietošanā, viņš dažas vietas tekstā nedaudz izmainīja. Pēcāk es līgumā ieraugu, ka šis cilvēks vēlas saņemt 50% no tekstuālām tiesībām, jo dziesmas tekstā viņš ir izmainījis trīs, četrus vārdus. Kaut arī biju galīgi jauns, man iekšā bija lepnums. Saņēmu drosmi, zvanīju viņam un jautāju: “Vai tiešām jūs uzskatāt, ka jums pienākas tik liela daļa no atlīdzības, ja jūs vienkārši izlabojāt dažus vārdus? Es esmu izdzīvojis visas tās sajūtas, radot šos vārdus. Jūs tiešām to uzskatāt kā savu adekvātu pienesumu?” Uz ko tad viņš man tā raupji atteica: “Labi, es varu piekrist arī 25%.” Jācīnās par savām tiesībām, jo, ja pats necīnīsies, visi gribēs kaut ko vairāk, cilvēki ir nežēlīgi. Aizvien vairāk nākas secināt, ka cilvēki ir gatavi vai nu apčakarēt, vai arī darīt lietas, kuru apzīmēšanai izmantot var arī citus sinonīmus. Un dara to kāda sava labuma dēļ. Mākslinieki ir ļoti miermīlīgi, mēs strādājam ar nedaudz citām vibrācijām, mums nav tā praktiskā, piezemētā – tik ļoti kā citiem cilvēkiem, kuri izdomā, izskaitļo. Bet tas nenozīmē, ka mūs var apmuļķot, mēs saprotam šo nozari.