Skaidrs ir tas, ka joprojām nekas nav īsti skaidrs – nenoteiktība nekur nav pazudusi, jo Covid-19 seku apkarošanai izvēlētās metodes radījušas milzu viļņošanos pasaules ekonomikas okeānā. 2022. gadā potenciālo virzienu, kādos notikumi varētu attīstīties, ir daudz, tāpēc šajā rakstā "Swedbank" ekonomiste Līva Zorgenfreija apskatīs vienu bāzes scenāriju un divus visai ekstrēmus scenārijus, kas iezīmēs iespējamos riskus.
Taisnība kā allaž, būs kaut kur pa vidu. Augsta neskaidrība turpmāk būs jaunā realitāte, tomēr ne uzņēmējiem, ne iedzīvotājiem tādēļ nevajadzētu kļūt paralizētiem. Jāsaprot, ka arī iespēju netrūkst. Bet, lai tās izmantotu, jāizprot dažādie virzieni, kuros notikumi var attīstīties, un jāpieņem tāda stratēģija, kas būs dzīvotspējīga virknē dažādu potenciālo realitāšu.
2020. gada nogalē viss šķita vienkārši – esam uz pozitīvu notikumu viļņa, jo atklātas vakcīnas, Džo Baidens uzvarējis ASV vēlēšanās un panākta Brexit vienošanās.
Izskatījās, ka 2021. gadu raksturos vīrusa atkāpšanās, globālās sadarbības atjaunošanās un ekonomiskā izaugsme – vienkāršāk sakot, skats nākotnē kļūs skaidrāks un ekonomika kļūs “garlaicīgāka”.
Lai arī vīrusa ietekme uz pasaules un Latvijas ekonomiku patiešām mazinājās un visus pārsteidza straujā 2021. gada izaugsme, tomēr ģeopolitisko saspīlējumu netrūka un ekonomikā parādījās jauni izaicinājumi – par garlaicību nudien nevarējām sūdzēties. Pērn atgriezāmies pie tādas sen neredzētas problēmas kā deficīts – trūkst izejmateriālu, energoresursu, komponenšu, preču un daudzviet arī darbaspēka. Sekas šim ir straujš pasaules cenu kāpums.
2022. gadā šos samezglojumus palēnām šķetināsim vaļā, bet joprojām lielu daļu gada nāksies sadzīvot ar augstu inflāciju. Galvenie globālie izaicinājumi 2022. gadā būs saistīti ar to, ka gan monetārajā, gan fiskālajā politikā esam “iebraukuši” nepazīstamā teritorijā. Līdz ar to maz ticams, ka ātri (vai pat – jebkad) atgriezīsimies pie iestaigātajām makroekonomikas taciņām.
Augsta nenoteiktība neveicina biznesa attīstību un investīcijas, taču diemžēl izskatās, ka neskaidrība ir mūsu jaunā ikdiena. Uzņēmumiem un iedzīvotājiem jāiemācās pielāgoties šiem apstākļiem, nevis gaidīt “mierīgākus laikus”, jo gaidot varam nokavēt pasaules biznesa cikla dotās iespējas.
Šogad ekonomikas izaugsme pasaulē pierims, salīdzinot ar pērno gadu, tomēr saglabāsies spēcīga uz iepriekšējās desmitgades fona. Pērn vērotais milzu pieprasījums pēc precēm 2022. gadā kļūs mērenāks. Vīrusa laika mājsēdes, plašā valsts atbalsta un pat helikoptera naudas lietus rezultāts bija mājsaimniecību uzkrājumu pieaugums. Tas vainagojās ar preču patēriņa vilni, tajā iesaistoties arī mazāk turīgajai sabiedrības daļai.
Augsti kopējie mājsaimniecību uzkrājumi saglabāsies arī 2022. gadā, bet kā Latvijā, tā pasaulē tie koncentrēti tieši turīgo iedzīvotāju pusē, kuri uzkrājumus drīzāk iegulda aktīvos, nekā tos izlieto patēriņam. Tādēļ turpmāk nevaram paļauties uz to, ka globālo pieprasījumu uz priekšu dzīs neredzēti lielie uzkrājumi. Pieprasījuma spēku arvien vairāk noteiks ekonomikas “klasiskās vērtības” – bezdarba līmenis un algu kāpuma straujums.
Visā pasaulē tiek veiktas investīcijas piedāvājuma pusē, lai audzētu jaudas, saražotu un spētu piegādāt visu nepieciešamo. Tādēļ uzņēmumu noliktavas būs pilnākas nekā 2021. gadā.
Arī darbaspēka trūkuma problēmai redzēsim kaut nelielu atspaidu – liela daļa cilvēku, kas darba tirgu pameta Covid laikā, atkal tajā atgriezīsies. Līdz ar to gaidāms zināms piesātinājums preču pieprasījumā un uzlabojums piedāvājuma pusē, kas palīdzēs mazināt šobrīd redzamo deficīta problēmu un spiedienu uz cenām. Tomēr visdrīzāk pie pirmspandēmijas līdzsvara stāvokļa mēs neatgriezīsimies.
Valdību un centrālo banku atbalsts ekonomikai šogad būtiski mazināsies, taču tas joprojām saglabāsies neredzēti apjomīgs, ja salīdzinām ar pirmskrīzes laiku un šī brīža biznesa cikla fāzi. Joprojām stimulējoša monetārā politika un publiskās investīcijas komplektā ar šobrīd redzamo globālo cenu kāpumu un darbaspēka trūkumu var mūs ievest augstākas inflācijas laikmetā. Centrālo banku galvenais uzdevums tuvākajos gados būs nobalansēt atbalsta mazināšanu ekonomikai tā, lai no vienas puses ierobežotu inflāciju, bet no otras puses - neapturētu izaugsmi, turklāt vēl paturot prātā monetārās politikas ietekmi uz valstu aizņemšanās izmaksām un aktīvu vērtību.
Piemēram, ASV jau samērā zemais bezdarba līmenis un straujais algu kāpums zemāko algu galā liek domāt, ka inflācija arī tuvākajos gados būs augstāka nekā ierasts. Līdz ar to ASV Federālo rezervju banka signalizē, ka inflācijas draudus uztver nopietni, un jau pirmajā pusgadā varētu sākt celt procentu likmes. Savukārt eiro zonā, lai gan šobrīd inflācija ir augsta, īpaši strauju algu kāpumu, un līdz ar to – noturīgas inflācijas riskus – nemana. Tā kā 2023. un 2024. gadam ECB prognozē inflāciju, kas joprojām ir zem 2% mērķa, tad nav gaidāms, ka ECB šogad vai nākamgad cels procentu likmes.
Latvijai “zelta vidusceļa” scenārijs nozīmēs ekonomikas izaugsmi virs potenciālās, bet līdzīgi kā pasaulē – tempi būs zem pērn redzētajiem.
Turklāt būtisks stimuls izaugsmei, īpaši gada otrajā pusē, nāks no ES fondiem.
Piedzīvosim augstu inflāciju gada sākumā, kas atkāpsies gada laikā. Pasaules cenas, īpaši energoresursu izmaksas, no Latvijas inflāciju virzoša faktora kļūs par to bremzējošu faktoru. Tomēr preču cenās vēl kādu laiku turpināsim redzēt globālo cenu kāpuma otrreizējos efektus, arī pārtikas cenas kāps, savukārt darbaspēka izmaksu pieaugums pamazām kļūs par galveno inflācijas veicinātāju.
Tas nozīmē, ka inflācija Latvijā šogad un arī nākotnē būs krietni virs eiro zonas līmeņa un saglabāsies augstāka, nekā bijām pieraduši redzēt pirmspandēmijas gados. Eiro zonas stimulējošā monetārā politika Latvijas situācijai būs arvien mazāk piemērota.
Otrajā scenārijā “pudeles kakli” piedāvājuma pusē var ieilgt vai pat sašaurināties, kavējot ekonomikas attīstību un saasinot inflācijas problēmu – citiem vārdiem sakot, 2022. gads var būt līdzīgs kā 2021.gads, tikai sliktāks.
Piemēram, energoresursu krīze vai pusvadītāju trūkums var ieilgt vai kļūt pat akūtāks ekstrēmu laikapstākļu vai ģeopolitisku iemeslu dēļ. Nevar izslēgt konfliktus Krievijas un Ukrainas, Izraēlas un Irānas, Ķīnas un ASV vai Ķīnas un Taivānas attiecībās. Daudz straujāku pārtikas cenu kāpumu nekā mēs prognozējam bāzes scenārijā var gaidīt, ja novērotajam minerālmēslu cenu kāpumam vēl pievienojas slikta raža. Omikrona vai citu bīstamāku mutāciju dēļ var nākties atkal slēgt rūpnīcas, ostas, vai Ķīnas “nulles-Covid” pieejas gadījumā – pat veselas pilsētas. Tas saasinās problēmas ražošanas un piegādes pusē.
Vīrusa ierobežojumi, protams, arī attālinātu pakalpojumu sektora atkopšanos – fokuss uz preču patēriņu saglabātos, īpaši, ja valdības atkal plaši atbalsta ekonomiku. Investīcijas, kas tiek šobrīd veiktas piedāvājuma puses kapacitātes palielināšanai ir ievērojamas, taču mazākas nekā milzu pieprasījuma apjoms paģēr, jo šis pieprasījuma vilnis uzņēmēju ieskatā ir pārejošs.
Ja centrālās bankas pārāk ilgi kavējas ar monetārās politikas ierobežošanu, tad šāda ieilgusi inflācija liks tām pēkšņi un ļoti asi reaģēt, lai mēģinātu izvairīties no straujas algu-cenu spirāles veidošanās. Nāktos daudz agresīvāk ierobežot monetāro stimulu ekonomikai, ceļot bāzes procentu likmes un samazinot aktīvu pirkšanas programmu apjomus.
Centrālo banku straujā kursa maiņa uz daudz stingrāku politiku nozīmēs spēju aizņēmumu sadārdzināšanos un arī riska aktīvu cenu, kas daudzu ieskatā ir jau burbuļa teritorijā, kritumu. Rezultātā – gaidīto augstāku privāto un valsts investīciju un straujākas izaugsmes gadu vietā mēs redzētu nedrošību un stagnāciju. Gadījumā ja centrālo banku rīcība nāk daudz par vēlu, tās var zaudēt savu līdz šim stabilo inflācijas sargu reputāciju un izlaist inflācijas džinu no pudeles.
Sliktākajā (taču ļoti maz ticamā) gadījumā varam pat saskarties ar ekonomikas izaugsmes apstāšanos komplektā ar augstu inflāciju jeb – stagflāciju.
Vēlēšanu gadā politiķiem ļoti izdevīgi, protams, ir ar vērienu investēt, celt algas un plaši atbalstīt visus iedzīvotājus un uzņēmumus – neatkarīgi no tā, vai tas patiešām nepieciešams. Taču ne valsts finanšu, ne ekonomikas ilgtermiņa stabilitātes ziņā diemžēl tā nav pareizākā stratēģija. Īpaši ņemot vērā to, ka, esot eiro zonā, fiskālā politika ir vienīgais spēcīgais ierocis, ko ekonomikas cikla vadīšanai (lasīt – piebremzēšanai) varam izmantot. Diemžēl risks, ka jau tā uzsilstošo ekonomiku un augošo inflāciju vēl vairāk uzkarsēs valdības rīcība, ir samērā augsts.
Iespējams arī “iebraukt otrā grāvī” – pēc augstas ekonomikas aktivitātes un inflācijas perioda attapties izaugsmes trūkuma un zemas globālās inflācijas vai pat deflācijas zīmē.
Pieprasījums pēc izejvielām var strauji sarukt, ja pasaules izejvielu lielākajā patērētājā – Ķīnā – pērnā gada otrajā pusē vērotā bremzēšanās ieilgst. Galaprodukta cenām saglabājoties augstām vai pat turpinot augt, globālais pieprasījums pēc patēriņa un investīciju precēm var kristies daudz straujāk nekā tiek prognozēts.
Pieprasījumu var bremzēt arī pārlieku drīza valsts un centrālo banku atbalsta mazināšana ekonomikām. Piemēram, ASV budžeta deficīts nākamgad strauji saruks, bet Baidena “Build back better” sociālā atbalsta un klimata investīciju paka joprojām “karājas gaisā”. Ir risks: ja šī paka netiek pieņemta arī mainītā veidolā, tad komplektā ar paātrinātu monetārās politikas atbalsta mazināšanu ASV ekonomikas izaugsme var būt daudz lēnāka nekā prognozēts.
Eiro zonā pārreaģēšana uz šā brīža inflācijas rādītājiem un pārāk steidzīga monetārās politikas atbalsta mazināšana var īpaši negatīvi atspēlēties. Ņemot vērā atsevišķu valstu augsto valdības parādu slogu, ECB aktīvu pirkšanas programmu ierobežošana var vairākās valstīs nozīmēt nepieciešamību strauji samazināt fiskālo atbalstu vai pat atgriezties pie taupības politikas.
Ja jau minēto vai citu iemeslu dēļ pieprasījums strauji sarūk, savukārt jau veiktās uzņēmēju investīcijas ražotnēs un loģistikā būtiski ceļ preču piedāvājumu, tad varam attapties situācijā, kad cenas krīt. Tā var nākt kā vēlama atelpa, pēc kuras pieprasījums un piedāvājums atkal līdzsvarojas.
Taču iespējams arī scenārijs, kad privātās investīcijas ražošanas jaudu pārpilnības dēļ atkal tiek būtiski mazinātas, bet publiskās investīcijas nav pietiekamas, lai šo kompensētu. Investīciju trūkuma apstākļos nākotnes izaugsmes prognozes atkal sarūk, un esam atpakaļ ļoti zemas inflācijas un niecīga produktivitātes kāpuma laikmetā, kurā bijām iestiguši pirms Covid krīzes.
Lai gan nevar izslēgt, ka šogad realizējas arī atsevišķi elementi no otrā un trešā scenārija vai citi riski, kas šajā rakstā nav apskatīti, tomēr
Citiem vārdiem – gaidāms neskaidrības ieskauts, tomēr caurmērā labvēlīgs gads tālākai Latvijas ekonomikas attīstībai.
/nginx/o/2022/07/01/14663586t1hc528.jpg)
