2022. gadā šos samezglojumus palēnām šķetināsim vaļā, bet joprojām lielu daļu gada nāksies sadzīvot ar augstu inflāciju. Galvenie globālie izaicinājumi 2022. gadā būs saistīti ar to, ka gan monetārajā, gan fiskālajā politikā esam “iebraukuši” nepazīstamā teritorijā. Līdz ar to maz ticams, ka ātri (vai pat – jebkad) atgriezīsimies pie iestaigātajām makroekonomikas taciņām.
Augsta nenoteiktība neveicina biznesa attīstību un investīcijas, taču diemžēl izskatās, ka neskaidrība ir mūsu jaunā ikdiena. Uzņēmumiem un iedzīvotājiem jāiemācās pielāgoties šiem apstākļiem, nevis gaidīt “mierīgākus laikus”, jo gaidot varam nokavēt pasaules biznesa cikla dotās iespējas.
1. scenārijs: Zelta vidusceļš
Šogad ekonomikas izaugsme pasaulē pierims, salīdzinot ar pērno gadu, tomēr saglabāsies spēcīga uz iepriekšējās desmitgades fona. Pērn vērotais milzu pieprasījums pēc precēm 2022. gadā kļūs mērenāks. Vīrusa laika mājsēdes, plašā valsts atbalsta un pat helikoptera naudas lietus rezultāts bija mājsaimniecību uzkrājumu pieaugums. Tas vainagojās ar preču patēriņa vilni, tajā iesaistoties arī mazāk turīgajai sabiedrības daļai.
Augsti kopējie mājsaimniecību uzkrājumi saglabāsies arī 2022. gadā, bet kā Latvijā, tā pasaulē tie koncentrēti tieši turīgo iedzīvotāju pusē, kuri uzkrājumus drīzāk iegulda aktīvos, nekā tos izlieto patēriņam. Tādēļ turpmāk nevaram paļauties uz to, ka globālo pieprasījumu uz priekšu dzīs neredzēti lielie uzkrājumi. Pieprasījuma spēku arvien vairāk noteiks ekonomikas “klasiskās vērtības” – bezdarba līmenis un algu kāpuma straujums.
Preču pieprasījumu ierobežos arī tas, ka liela daļa iedzīvotāju būs jau apmierinājuši vēlmi pēc kārotajām mantām un, pieņemot, ka ierobežojumi to ļaus, sāks patērēt arvien vairāk pakalpojumu.
Visā pasaulē tiek veiktas investīcijas piedāvājuma pusē, lai audzētu jaudas, saražotu un spētu piegādāt visu nepieciešamo. Tādēļ uzņēmumu noliktavas būs pilnākas nekā 2021. gadā.
Arī darbaspēka trūkuma problēmai redzēsim kaut nelielu atspaidu – liela daļa cilvēku, kas darba tirgu pameta Covid laikā, atkal tajā atgriezīsies. Līdz ar to gaidāms zināms piesātinājums preču pieprasījumā un uzlabojums piedāvājuma pusē, kas palīdzēs mazināt šobrīd redzamo deficīta problēmu un spiedienu uz cenām. Tomēr visdrīzāk pie pirmspandēmijas līdzsvara stāvokļa mēs neatgriezīsimies.
Valdību un centrālo banku atbalsts ekonomikai šogad būtiski mazināsies, taču tas joprojām saglabāsies neredzēti apjomīgs, ja salīdzinām ar pirmskrīzes laiku un šī brīža biznesa cikla fāzi. Joprojām stimulējoša monetārā politika un publiskās investīcijas komplektā ar šobrīd redzamo globālo cenu kāpumu un darbaspēka trūkumu var mūs ievest augstākas inflācijas laikmetā. Centrālo banku galvenais uzdevums tuvākajos gados būs nobalansēt atbalsta mazināšanu ekonomikai tā, lai no vienas puses ierobežotu inflāciju, bet no otras puses - neapturētu izaugsmi, turklāt vēl paturot prātā monetārās politikas ietekmi uz valstu aizņemšanās izmaksām un aktīvu vērtību.
Piemēram, ASV jau samērā zemais bezdarba līmenis un straujais algu kāpums zemāko algu galā liek domāt, ka inflācija arī tuvākajos gados būs augstāka nekā ierasts. Līdz ar to ASV Federālo rezervju banka signalizē, ka inflācijas draudus uztver nopietni, un jau pirmajā pusgadā varētu sākt celt procentu likmes. Savukārt eiro zonā, lai gan šobrīd inflācija ir augsta, īpaši strauju algu kāpumu, un līdz ar to – noturīgas inflācijas riskus – nemana. Tā kā 2023. un 2024. gadam ECB prognozē inflāciju, kas joprojām ir zem 2% mērķa, tad nav gaidāms, ka ECB šogad vai nākamgad cels procentu likmes.