Fliteru pavēlniece jeb Janas Purmales mirdzošais "zero waste"

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Jana Purmale mākslu rada no fliteriem. Nevis vienkārši no materiāliem, ko klāj mirdzošās platmasas zvīņas, bet savu laiku nokalpojušām vakarkleitām, jo viņas māksla nav mākslas pēc - tās centrālā ideja ir mazināt tekstila piesārņojumu. Latvijā viņa ir vienīgā māksliniece, kas darbojas ar spožo un svinīgo materiālu, kas, nonācis vidē, nesadalās gadsimtiem.

Jana Purmale ar ģimeni dzīvo Pārdaugavā - tajā galā, kur drīzāk Vecmārupe, - Ojāra Vācieša ielā un gluži kā viņa dzejolī "Sūrītis Pārdaugavas", kur “Gan sētai,/ gan paksim,/ gan kokam /un puķei, /un guļošam kaķim /nāk klāt kāda gaisma." 

Viņai svarīgi, lai ap māju būtu pagalms ar veciem augļu kokiem, malkas šķūnīšiem un veļas šņori, lai kaimiņus var uzrunāt vārdā un pie vajadzības aizlienēt sīpolus un sāli - kā vecos laikos, kad ikdienai bija rāmāks ritms, bet, saklausot šoseju aiz sētas, var iztēloties jūras šalkas. Un nav jau brīnums, jo Jana nāk no Cēsīm - intelektuālo gardēžu tik mīlētās mazpilsētas.

Lielajā istabā uz grīdas mirdzošas auduma strēmeles - bijušās vakarkleitas - pamazām pārtop jaunā mākslas darbā. Darbs ir gauss un piņķerīgs ne vien tāpēc, ka jātiek galā ar kaprīzajiem un nepakļāvīgajiem spīguļiem, bet arī tāpēc, ka humpalās jāatrod idejai atbilstoši auduma gabali. Bet Janai patīk - ņemšanās ap mirdzošajiem plastmasas gabaliņiem viņai vienlaikus ir terapija un meditācijai. Un vēl tā trakā mirdzēšana!

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kad pietrūkst spožuma

Viss sākās pirms vairākiem gadiem, kad Jana aizbrauca uz ārzemēm, lai piedalītos konferencē par bezatkritumu dzīvesveida tēmu. Toreiz pie mums neko daudz par "zero waste" un tekstila atkritumu piesārņojumu vēl nerunāja. Tekstila industrijas radīto atkritumu tēma viņu tik ļoti aizkustināja, ka jaunā sieviete nolēma: viss, gribu darīt kaut ko, lai to mazinātu. Jana iestājās Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļā un sāka studēt tekstilmākslu. Spožas un spīdīgas lietas viņai tolaik nepatika - fui, tās asociējās ar kaut ko bizantisku, prastu. Jana atceras, kā, gaidot pirmo bērnu, "galvā notika transformācija, panesās, patika viss, kas spīguļo - pērlītes, zeltaini diedziņi, spoži stikliņi".

Vīrs mierināja: "Piedzemdēsi, pāries."

Bet nepārgāja. Regnāram jau pieci gadi, bet mammai Janai vēl aizvien prātā spīguļi. "Fliteri ir interesanti ar to, ka mainās atkarībā no gaismas - tumsā viens efekts, sveču gaismā pavisam cits, tie it kā dzīvo savu dzīvi. Tie man asociējas ar svētkiem, bērnības eglītes zaigojošajiem matiem," viņa pārvelk ar roku fliteru ezim. "Tiem gribas pieskarties, aptaustīt. Šos es saucu par antistresa fliteriem," viņa rāda uz fliteru gleznu pie sienas. Fliteri sabožas un izskatās pavisam savādāk nekā rātni pieglausti. "Fliterus nevar pārstrādāt, jo tie sastāv no plastmasas un krāsas. Turklāt tie piestprināti sintētiskam audumam." Saku, ka īpaši daudz tērpu ar fliteriem esmu redzējusi lietoto apģērbu veikalā "Kilomax". No vienas puses, tie izraisa šausmas, no otras, vilina ar magnētisku spēku.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kad pienāca laiks gatavot maģistra darbu, Janai bija skaidrs, ka tajā izmantos materiālu ar fliteriem. Viņa atnes milzīgu vīstokli. Kad teju trīs metru plato un garo pārklāju atritina, priekšā ir melna, viļņojoša, mazliet biedējoša jūra. Varbūt ar pilnmēness bumbu centrā? Mazliet atkāpjos un ieskatos rūpīgāk. Fliteru segā skaidri iezīmējas Madonnas tēls ar mazuli. Ne popmūzikas karalienes, bet Dievmātes Marijas, kas raksturīgs arī citiem Janas darbiem. "Draugi jautāja, vai man nav lieluma mānija, bet, ja darbs ir liels, tas uzreiz aizpilda telpu," kā radās "dievišķais lielais", stāsta Jana. "Es esmu draudzīga visām konfesijām. Dievs manos darbos ir klātesošs, bez tā nekas nesanāk. Sievietes ikona ir mātišķums, aizgādnība, mīlestība." 

Visi zina, ka Marijai bija dēls Jēzus, bet tas, ka viņai bija septiņi bērni, tikpat kā netiek pieminēts. 

Jana atceras, kā pie diplomdarba strādāja laikā, kad valstī bija noteikta komandantstunda - veikali slēgti, vakarā uz ielas rādīties nedrīkst, ballītēm pielikts punkts. Tad nu mirguļojošie fliteri viņai vienlaikus gan atgādināja, gan aizstāja svētku svinēšanu kopā ar draugiem. Lai tiktu pie materiāla, ar ko darboties, Jana sociālajos tīklos vērsās pie draugiem ar lūgumu ziedot tērpus ar fliteriem.

Drīz bija skaidrs: Latvijā sievietes nēsā melnas kleitas.

"Ap Ziemassvētkiem ātrās modes veikalos parādās tērpi ar fliteriem, kas pēc svētkiem kaut kur nozūd un nākamajā gadā mazliet citā izpildījumā uzrodas no jauna," turpina māksliniece. Tāpēc viņai radās ideja sadarboties ar veikaliem. Tomēr Jana nobijās: "Sapratu, ka netikšu galā, ja man pēkšņi būs divas tonnas - kalns ar tērpiem no fliteriem. Man nebūtu kur to uzglabāt un kā lietot. Tāpēc lietas atrodu "Brīvbodē" un "second hand" veikalos. Mīnuss - uzreiz nevaru atlasīt vajadzīgo, tāpēc darbi top pamazām."

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kā kaktusā!

Pirms fliteriem bija pērlītes - mirdzošas stikla bumbiņas, ar kurām pārklāt audumu bija sarežģīts uzdevums, tāpēc tērpi nemaksāja lēti. Lai spožie svētku tērpi kļūtu pieejamāki, tā sakot, tautai, modes industrija meklēja veidus, kā vienkāršot procesu un samazināt izmaksas. Un atrada... Tā pienāca fliteru ēra. Tērpā no fliteriem sieviete izskatās kā nāra mirdzošās zvīņās.

Tikai realitāte ir pretēja tam, kā izskatās.

Zvīņas sastāv no poliestera, polietilēna pārklājuma un plastmasas. Kleitā kā plastmasas pudelē.

Jana stāsta, ka viņa izmēģinājusi visādas, arī trakas tehnikas, piemēram, no plastmasas pudelēm izgriezusi mazus aplīšus un piešuvusi audumam. Tomēr izrādījās, ka nekas labs nesanāk - aplīši saliecas un neturas kā nākas. Kad Jana sāka darboties ar fliteriem, viņa internetā meklēja kādu, kam prasīt padomu un dalīties pieredzē, lai "ritenis nav jāizgudro no jauna." Atbildi viņa nesaņēma. "Paradoksāli, bet, šķiet, ka Latvijā neviens mākslinieks nestrādā ar fliteriem. Es brīnos, kāpēc, jo materiāls ir foršs. Ar to gan nav viegli strādāt, jo viss jādara ar rokām. Ar šujmašīnu šujot vienu metru, desmit adatas var sabeigt." Ja ieskatās, fliteri tiešām uz auduma "sēž" viens virs otra lielā burzmā. "Ja aizķer aiz pareizā diedziņa, vari visu kleitu izārdīt," smejas Jana.

Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc fliteru kleitas pēc balles nonāk pa taisno atkritumos.

Pa gabalu efektīgi, bet, uzvilkti mugurā, flitertērpi nav ne ērti, ne patīkami. "Kā kaktusā," raksturo Jana. "Duras padusēs un ķeras." Saku, ka man nekad nav bijusi kleita ar fliteriem, bet Janai, protams, ir. Nē, viņa to nav, ne šuvusi, ne pirkusi. Tikusi pie tās draudzeņu mantu maiņas ballītē. Jana atnes zeltainu fliteru bildi, kas nēsājama kā jaka, bet tikpat labi var kalpot kā dizaina elements, ko pielikt pie sienas.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Dizainēt atmiņas

Apmetot skatu istabai, kurā lielākā daļa lietu dzīvo otro dzīvi, pamanu dažus fliteriem klātus spilvenus, kas te tomēr iesprukuši pa taisno no lielveikala. Jana nav varējusi paiet garām, neraugoties uz to, ka ģimenes dzīvesstilā konsekventi tiek ievēroti "zero waste" principi - bez vajadzības neradīt liekus atkritumus.

Jana ierodas ar dārgumu kasti - pilnu ar fliteriem. Nojaušu, ka viņa tos nav pirkusi. Tā arī ir - kāda draudzene atdevusi. "Fliteri mēdz būt kantaini, kā puķītes, sirsniņas, lāsītes formas. Kad sāc pētīt, uzzini tik daudz pārsteidzoša. Havajieši taisa karogus no fliteru auduma. Tā gan ir tautas māksla."

Kad ir iedvesma, Jana glezno. Bet... Viņai ir kāda nerealizēta ideja. Atmiņu kolāžas! 

Kad nomira vecaistēvs, man palika viņa krekli, no kuriem uzšuvu kleitu, ko velku, kad jūtos nepārliecināta vai man vajadzīgs atbalsts kādā svarīgā lietā. Tā man ir kā sargeņģelis.

"Tāpēc man ienāca prātā ideja, ka lietas, kas palikušas no tuviem cilvēkiem, - piemēram, vecmammas zaļo kleitu, ko viņa vilka tikai svētkos, - var pārvērst mākslas darbā, kurā ir gan dizainisks elements, gan atmiņas." Plus - arī tā var mazināt tekstila industrijas radīto piesārņojumu, jo nereti vecās lietas, gadiem nostāvējušas skapī, tiek izmestas atkritumos. 

Kad Jana saka, ka ir vadījusi lāpīšanas meistarklases, man jāsmejas. Ko, ko? Vai tad mūsdienās kāds ko lāpa?  "Es lāpu," ar lepnumu nosaka māksliniece. Nu, ko teiksi... Bezgala stilīgi. Jana piemetina, ka ielāpu var uzlikt nevis šādu tādu, bet no cauruma radīt detaļu, kas tērpu izceļ starp līdzīgiem. Arī ieplēstas, sasmērētas vai citādi bojātas lietas nav jāizmet - tās var salabot, reizēm padarot foršākas par unificētām mantām veikalu plauktos.

FOTO: Jānis Škapars

Bode brīviem cilvēkiem

Stāstot par Janu Purmali, jāpiemin "Brīvbode" - vieta, kurā vari paņemt sev visu vajadzīgo - apģērbu, traukus, bērnu rotaļlietas vai grāmatas - nemaksājot pilnīgi neko, bet apmaiņā pret kādu lietu, kas ir laba, bet tev vairs nav vajadzīga. Ja tev nav nekā, ko atstāt bodē, der arī naudas ziedojums. Rīgā ir divi šādi mantu apmaiņas punkti, kas strādā divas dienas nedēļā, - Maskavas forštatē jeb Lastādijā, Turgeņeva ielā 13 un Čiekurkalnā, Viskaļu ielā 36 - "Free Riga" telpās. Tāpat kā citi, Jana te strādā kā brīvprātīgā, jo viņai, kā zaļi domājošam cilvēkam, ir svarīgi iesaistīties nekomerciālā bezpeļņas iniciatīvā.

"Kad strādā šādā vietā, saproti, ka tev pietiek ar trim kleitām," saka Jana.

Kārtot apģērbu pēc izmēra un krāsām, izpētīt, sajust auduma faktūru - šāda darbošanās Janai ir kā meditācija, kas "iedvesmo un sakārto domas". Un tad vienā brīdī apjaut, ka nav vajadzības savu skapi piepildīt ar drēbēm. Jana ir strādājusi arī labdarības veikalā "Otrā elpa" un tirgojusi "Humana" lietotās preces.

Lai atrastu Čiekurkalna "Brīvbodi", ir jābūt motivētam, jo bode atrodas milzīgas, pamestas, "Free Riga" iniciatīvu apdzīvotas teritorijas vidū, Ķīšezera krastā. Padomju laikos te bijusi vissavienības nozīmes augstākā kara aviācijas inženieru skola. Centrālā ēka šķiet nebeidzami gara, ar koridoru labirintiem un impērijas varenības auru.

Pirmā stāva gaitenī pie vienas no durvīm plāksne "Brīvbode".

Šķiet, ka, neraugoties uz tās neparasto atrašanās vietu vai arī "pateicoties" tai, "Brīvbode" kalpo ne tikai kā mantu, bet arī domu apmaiņas vieta, kurā tikties un vienkārši forši pavadīt laiku.

Visplašākajā klāstā te ir lietas bērniem - patiešām labas un kvalitatīvas. Grāmatu plaukts pilns ar nostalģiskām atmiņām - grāmatām, ko mūsu vecāki un vecvecāki reiz dabūja "pa blatu" vai stāvot garās rindās.  Tajos laikos grāmata bija vērtība, tāpēc nav šaubu, tās aizvien ir labā kārtībā. Alise Ziemule-Zariņa, iniciatīvas autore un iedvesmotāja, pastāsta, ka labas gribas pasākums darbojas kopš 2018. gada. Pandēmija mazliet izļodzījusi arī "Brīvbodes" pamatus, tomēr padoties tā negrasās, ticot, ka iniciatīva uzņems apgriezienus un brīvā bode būs ne vien katrā Rīgas apkaimē, bet arī reģionos. Šobrīd vienīgā mazpilsēta, kurā atvērts mantu apmaiņas punkts, ir Alūksne.

LVAF FOTO: logo

Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu

Uz augšu
Back