Jana ierodas ar dārgumu kasti - pilnu ar fliteriem. Nojaušu, ka viņa tos nav pirkusi. Tā arī ir - kāda draudzene atdevusi. "Fliteri mēdz būt kantaini, kā puķītes, sirsniņas, lāsītes formas. Kad sāc pētīt, uzzini tik daudz pārsteidzoša. Havajieši taisa karogus no fliteru auduma. Tā gan ir tautas māksla."
Kad ir iedvesma, Jana glezno. Bet... Viņai ir kāda nerealizēta ideja. Atmiņu kolāžas!
Kad nomira vecaistēvs, man palika viņa krekli, no kuriem uzšuvu kleitu, ko velku, kad jūtos nepārliecināta vai man vajadzīgs atbalsts kādā svarīgā lietā. Tā man ir kā sargeņģelis.
"Tāpēc man ienāca prātā ideja, ka lietas, kas palikušas no tuviem cilvēkiem, - piemēram, vecmammas zaļo kleitu, ko viņa vilka tikai svētkos, - var pārvērst mākslas darbā, kurā ir gan dizainisks elements, gan atmiņas." Plus - arī tā var mazināt tekstila industrijas radīto piesārņojumu, jo nereti vecās lietas, gadiem nostāvējušas skapī, tiek izmestas atkritumos.
Kad Jana saka, ka ir vadījusi lāpīšanas meistarklases, man jāsmejas. Ko, ko? Vai tad mūsdienās kāds ko lāpa? "Es lāpu," ar lepnumu nosaka māksliniece. Nu, ko teiksi... Bezgala stilīgi. Jana piemetina, ka ielāpu var uzlikt nevis šādu tādu, bet no cauruma radīt detaļu, kas tērpu izceļ starp līdzīgiem. Arī ieplēstas, sasmērētas vai citādi bojātas lietas nav jāizmet - tās var salabot, reizēm padarot foršākas par unificētām mantām veikalu plauktos.
Stāstot par Janu Purmali, jāpiemin "Brīvbode" - vieta, kurā vari paņemt sev visu vajadzīgo - apģērbu, traukus, bērnu rotaļlietas vai grāmatas - nemaksājot pilnīgi neko, bet apmaiņā pret kādu lietu, kas ir laba, bet tev vairs nav vajadzīga. Ja tev nav nekā, ko atstāt bodē, der arī naudas ziedojums. Rīgā ir divi šādi mantu apmaiņas punkti, kas strādā divas dienas nedēļā, - Maskavas forštatē jeb Lastādijā, Turgeņeva ielā 13 un Čiekurkalnā, Viskaļu ielā 36 - "Free Riga" telpās. Tāpat kā citi, Jana te strādā kā brīvprātīgā, jo viņai, kā zaļi domājošam cilvēkam, ir svarīgi iesaistīties nekomerciālā bezpeļņas iniciatīvā.
"Kad strādā šādā vietā, saproti, ka tev pietiek ar trim kleitām," saka Jana.
Kārtot apģērbu pēc izmēra un krāsām, izpētīt, sajust auduma faktūru - šāda darbošanās Janai ir kā meditācija, kas "iedvesmo un sakārto domas". Un tad vienā brīdī apjaut, ka nav vajadzības savu skapi piepildīt ar drēbēm. Jana ir strādājusi arī labdarības veikalā "Otrā elpa" un tirgojusi "Humana" lietotās preces.
Lai atrastu Čiekurkalna "Brīvbodi", ir jābūt motivētam, jo bode atrodas milzīgas, pamestas, "Free Riga" iniciatīvu apdzīvotas teritorijas vidū, Ķīšezera krastā. Padomju laikos te bijusi vissavienības nozīmes augstākā kara aviācijas inženieru skola. Centrālā ēka šķiet nebeidzami gara, ar koridoru labirintiem un impērijas varenības auru.
Pirmā stāva gaitenī pie vienas no durvīm plāksne "Brīvbode".
Šķiet, ka, neraugoties uz tās neparasto atrašanās vietu vai arī "pateicoties" tai, "Brīvbode" kalpo ne tikai kā mantu, bet arī domu apmaiņas vieta, kurā tikties un vienkārši forši pavadīt laiku.
Visplašākajā klāstā te ir lietas bērniem - patiešām labas un kvalitatīvas. Grāmatu plaukts pilns ar nostalģiskām atmiņām - grāmatām, ko mūsu vecāki un vecvecāki reiz dabūja "pa blatu" vai stāvot garās rindās. Tajos laikos grāmata bija vērtība, tāpēc nav šaubu, tās aizvien ir labā kārtībā. Alise Ziemule-Zariņa, iniciatīvas autore un iedvesmotāja, pastāsta, ka labas gribas pasākums darbojas kopš 2018. gada. Pandēmija mazliet izļodzījusi arī "Brīvbodes" pamatus, tomēr padoties tā negrasās, ticot, ka iniciatīva uzņems apgriezienus un brīvā bode būs ne vien katrā Rīgas apkaimē, bet arī reģionos. Šobrīd vienīgā mazpilsēta, kurā atvērts mantu apmaiņas punkts, ir Alūksne.
Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu