Sniedzot bērnam it kā to labāko, mēs nevēlamies, lai bērns šādi justos un interpretētu savu būtību,” stāsta Rimi Bērniem emocionālās veselības eksperte.
Pediatrs Donalds Vudss Vinnikots (Donald Woods Winnicott) 1953. gadā iepazīstināja pasauli ar terminu gana labs vecāks (good enough parent). Ārsts fokusējās uz mammas un bērna attiecībām. Gadiem ilgā darbā ar ģimenēm Dr. Vinnikots novēroja, ka mamma nav nedz laba, nedz slikta. “Vecāki kopā un katrs par sevi ir atsevišķa un neatkarība vienība.
Gana labi vecāki spēj identificēt bērna vajadzības un tad, ņemot vērā bērna spējas pārvarēt neveiksmes, grūtības un nepatīkamas izjūtas, arvien mazāk un mazāk pielāgojas bērna iegribām.
Vecāku arvien mazāka pielāgošanās bērna iegribām palīdz bērnam adaptēties reālajā pasaulē un kļūt neatkarīgam,” gana labs vecāks konceptu skaidro psihoterapeite.
Ko nozīmē gana labs vecāks?
1. Gana labs vecāks nav perfekts. Gana labs vecāks atļauj sev nezināt, nemācēt, kļūdīties. Dažās jomās ir prasīgāks, bet dažās jomās neiespringst. Piemēram, rūpīgi piedomā pie uztura, bet neiespringst uz istabas kārtošanu. Vai rūpīgāk piedomā pie emocionālajām vajadzībām, bet atļauj našķoties ar saldumiem. Saprot, ka varētu vairāk piestrādāt pie kāda konkrēta aspekta, bet nevaino sevi, jo apzinās, ka nevar paspēt itin visu. Vadās pēc saviem principiem un vērtībām un spēj izturēt sekas, kas rodas no nedarīšanas.
2. Gana labs vecāks lielākoties ir labs vecāks. Zinot, kas bērnam ir nepieciešams, lielākoties to arī dara, piemēram, liek bērnam katru dienu mazgāt zobus, rūpējas par veselīgu ēdienu, ieplāno laiku fiziskajām aktivitātēm, vakarā velta laiku spēlēm un sarunām ar bērnu, interesējas par bērna ikdienu utt. Tomēr reizēm to arī neizdara. Ir labs vecāks 60–70% situāciju.
3. Kļūdās. Un par kļūdām runā. Vecāki bieži cenšas izvairīties no it kā nepareizām darbībām un lēmumiem, jo negrib, lai bērns justos nepatīkami, piemēram, dusmīgs, bēdīgs, skumjš, vīlies. Ir arī situācijas, ka vecākiem ir bail izrādīt savas nepatīkamās emocijas bērnam, piemēram, vecāks ir dusmīgs uz bērnu, bet cenšas to neizrādīt, lai it kā nenodarītu pāri bērnam. Un, ja tomēr neiztur un sadusmojas, tad vaino sevi un uzskata savu reakciju par neizdošanos un kļūdīšanos. Kļūdoties un pēc tam par šīm situācijām runājot un, iespējams, atvainojoties, jūs bērnam sniedzat divu veidu pieredzi: pirmkārt, bērns nonāk kontaktā ar skarbo dzīves realitāti, ka dzīve var būt netaisnīga un ik pa laikam būs sāpīgas pieredzes; otrkārt, par šīm pieredzēm var runāt, var mācīties empātiju un saprast citu cilvēku rīcības iemeslus, var saņemt atvainošanos par pāridarījumu un kopumā salabot plaisu, kas rodas attiecībās.
Kādēļ būt gana labam vecākam?
“No vecāku skatpunkta raugoties, jūs noņemat sev slogu. Paliek vieglāk, apzinoties savas reālās spējas, – te es varu pacensties, bet šim man šobrīd nav kapacitātes, un tas ir normāli. Jā, bērnam tas varbūt nepatiks, bet visu var pārrunāt un paskaidrot. Jums
jāpaļaujas, ka esat izaudzinājis tik stipru bērnu, kurš tiks galā arī ar nepatīkamām izjūtām.
Svarīgi, ka es varu būt es pats attiecībās ar bērnu. Savukārt, no bērna skatpunkta, ir svarīgi parādīt, ka
vecāks var kļūdīties, tātad arī bērns var kļūdīties!
Tas palīdzēs bērnam saprast, ka viņš reizēm var atslābt, bet reizēm vajag pacensties. Bērns var paļauties uz savām sajūtām, ja šodien kaut ko negribas, un nevajag vienmēr visu darīt tikai tāpēc, ka jādara,” gana laba vecāka lomu savstarpējās attiecībās ar bērnu skaidro Laura Valaine.