“Šobrīd man kā psihologam daudzi jautā, kā nomierināties,” teic krīzes centra “Skalbes” psiholoģe, biedrības "Skalbes" padomes locekle Marija Ābeltiņa, sniedzot plašāku skaidrojumu par emocijām krīzes situācijā un to, kā saglabāt mieru paaugstināta stresa apstākļos.
Mēs ikdienā esam pieraduši dažas emocijas saukt par “negatīvām”, un tas atstāj iespaidu uz to, kā mēs pret tām attiecamies. Rodas sajūta, ka bailes, skumjas un dusmas ir kaut kas tāds, ko labāk ātrāk neitralizēt. Taču tā nav tiesa. “Emocijām ir svarīga signālfunkcija,” skaidro psiholoģe. “Jā, mums subjektīvi vienas patīk (prieks, iedvesma) un citas nepatīk (šaubas, sēras), bet tas nemaina visu emociju lietderīgumu. Es gribētu šobrīd izdarīt to lietu, ko mēs reti darām ar emocijām ikdienas dzīvē, - tās pieņemt un izdzīvot. Mēs gribam ātri un racionāli rīkoties, bet emocijas - tai skaitā arī negatīvās - nereti prasa normalizēšanu.
Es arī agrāk nevarēju saprast, ko nozīmē “pabūt ar emocijām”. Tā nav ārējā darbība, tā ir iekšējā rīcība, kad mēs esam empātiski un saprātīgi paši pret sevi. Un paradoksāli, bet tas mūs nomierina. Ir normāli justies nenormāli (neikdienišķi) nenormālos apstākļos.”
Bailes
Bailes mums liek būt modriem un rūpēties par drošību. Pat pandēmijas sākumā pētījumi rādīja, ka tie, kas baidījās, vairāk ievēroja epidemioloģiskos ieteikumus un mazāk saslima. Arī šobrīd bailes liek domāt, kā rīkoties: ko es darīšu X stundā, vai manā mājas aptieciņā vispār ir zāles ar atbilstošu derīguma termiņu, kā pasargāt bērnus?
“Domāt par šiem jautājumiem ir normāli šajā nenormālajā situācijā.
Ir normāli baidīties no kara un nāves, un šīs bailes nereti mums liek pārvērtēt prioritātes un veltīt laiku tām pārdomām, kam līdz šim laika nepietika,”
norāda speciāliste.
Skumjas
“Atceros sava profesora Praško lekcijas, kad viņš stāstīja, ka skumjas pavada tāds hormons kā oksitocīns. Tam ir liela nozīme intimitātē un sociālo attiecību veidošanā. Tas mums liek meklēt citus cilvēkus, lai pārdzīvotu zaudējumus. Lai dalītu bēdu un tā paliktu par pusbēdu. Un
ir normāli raudāt, redzot ziņas no Ukrainas, un ne tikai ar sprādzienu bildēm,”
stāsta Marija Ābeltiņa. “Ja mums ir empātija, tad mēs nevaram bez acīs saskrējušām asarām lasīt par notiekošo: jaunās māmiņas raud par jaundzimušiem metro, dzīvnieku īpašnieki par kaķiem un suņiem, ar kuriem cilvēki skrien uz patvērumiem, par bērniem, sievietēm, vīriešiem, kas šobrīd skatās nāvei tieši acīs. Un šīs skumjas un empātija liek mums domāt, kā palīdzēt, kā izmitināt bēgļus, kur var pārskaitīt naudu palīdzības organizācijām vai armijai. Tas liek mums lieku reizi samīļot savus mīļos, tuvos, dārgos.”
Dusmas
Psiholoģe skaidro, ka dusmām faktiski ir sargsuņa loma: “Tās rej, ja kāds pēc mūsu sajūtām pārkāpj robežas. Tās mūs reāli aktivizē, lai sevi aizstāvētu. Un tās atkal liek mums rīkoties - domāt par iestāšanos Zemessardzē, neklusēt par savu viedokli, iet piketos, uzstājīgi prasīt valdībai rīkoties, lai ieviestu sankcijas u.c.” Viņa precizē, ka
dusmas nebūt nav tas pats, kas agresija: “Agresija ir nepieņemama uzvedība. Dusmas ir tikai emocija, kuru mēs varam paust arī civilizēti.”
Kā saglabāt mieru
Dusmas, skumjas un bailes – šīs emocijas krīzes apstākļos ir normālas un var sākt traucēt normālu rīcību tikai tad, ja to intensitāte kļūst tāda, ka mēs to vairs nespējam izturēt un mums “izsit korķus”. Psihologi to nereti sauc par tolerances logu. “Es gribētu saukt par tolerances koridoru, kas norāda, cik intensīvas emocijas saglabā mūsu rīcībspēju, bet kuras rada paniku vai tieši pretēji - absolūto sastingšanu vai nerealitātes sajūtu. Starp šiem diviem grāvjiem emocijas pilda savu funkciju pat tad, ja mums tās nepatīk. Un katram cilvēkam ir atšķirīgs šis tolerances koridora platums. Viens var izturēt stiprāku intensitāti, cits ne. Mēs esam dažādi.
Ja ir sajūta, ka ir sasniegtas robežas un vairs nejūtaties rīcībspējīgi - nevarat gulēt, domāt, darīt ikdienas lietas, “noraujaties”, izlādējot saspringumu uz tuviniekiem, tad ir vērts domāt par emociju nomierināšanu,”
norāda speciāliste.
Viņa skaidro, ka, lai saglabātu mieru krīzes situācijā, var palīdzēt visvienkāršākās sadzīves lietas:
Emociju savaldīšanai var noderēt arī vingrinājumi no psihologu un psihoterapeitu arsenāla:
Ja visi augšminētie ieteikumi nelīdz, Marija Ābeltiņa iesaka meklēt profesionālu palīdzību: “Atceramies, ka krīzes apstākļi var uzraut augšā vecās mentālās kaites, dažādus trauksmes traucējumus, depresiju u.c. Tāpēc, piemēram, “Skalbēs” (red. Krīzes centrs “Skalbes” ir diennakts atbalsta līnija pieaugušajiem, uz kuru nav jākautrējas zvanīt arī nakts stundās!”
Biedrība “Skalbes” nodrošina vienīgā diennakts Krīzes tālruņa pakalpojumu Latvijā.
Vienotais Krīzes bezmaksas tālrunis: 116123
