Diāna no Harkivas: viņi nogalina visus, viņiem ir vienalga...

Ilustratīvs foto FOTO: shutterstock.com

Diāna Sveženceva (31) ar meitiņu Sofiju Ševčenko (3) ieradušās Rīgā, lai patvērumu gūtu pie bērnības draudzenes. "Kāpēc šāva uz mums, nevis uz kādu militāru objektu?" jautā bēgļu gaitās nomocītā sieviete. 

Diānas un Sofijas dzimtā pilsēta Harkiva ir Ukrainas pirmais bastions Krievijas pierobežā, tāpēc tā saņēma pirmos un spēcīgākos triecienus. "Līdz pēdējam neticējām, ka kaut kas tāds iespējams 21. gadsimtā," izdevumā "Ir" intervijā skumji saka Diāna.

Diāna, kura strādā IT sfērā, stāsta, ka jau divas dienas pirms kara sākuma bija nervozitāte un radās doma, ka jādodas projām, bet vēl nākamajā dienā viņas vīrs, kurš ir šefpavārs, nostrādājis dienu restorānā. 24. februārī piecos no rīta viss sākās.

"Mūsu māja Harkivā turklāt atrodas tieši tajā pilsētas stūrī, kur sākās apšaude," izdevumā "Ir" stāsta Diāna. "Lai arī visu laiku runājām par karu, mēs tam nebijām gatavojušies. Domāju — es taču drīz atgriezīšos!»

Diāna ar mammu, kurai vēzis pēdējā stadijā un diabēts, vīru un meitu bēguši pie māsas. Pa ceļam šķitis, ka mašīnai pārsista riepa. "Sasodīts, laikam riepa ir caura, klab! Nolaiduši mašīnas logu, lai paskatītos. Nē, tā nav riepa, ārā šauj!" atceras Sofija. "Dzīvnieciskās bailēs spiedām gāzes pedāli — aizbrauksim vai ne... Līdz šim brīdim nesaprotu, kāpēc viņi atnāca mūs nogalināt. Mēs neesam neko izdarījuši! [..] Viņi nogalina visus, viņiem ir vienalga..."

Par nākotni runāt grūti. "Bet tagad nezinām, kas būs rīt. Es nezinu, vai mans vīrs vēl būs dzīvs. Vai manam bērnam vēl būs tētis. Vai es redzēšu savus mīļos?

Par sevi esmu spējusi parūpēties, bet viņiem nekā nevaru palīdzēt. Man tiešām nevajag nekādas Ukrainā palikušās mantas. Tās ir tikai mantas. Bet atdodiet manu vīru!"

Smeldzīgo interviju ar Diānu lasi šīs nedēļas izdevumā "IR"!

Uz augšu
Back