Žanete Drone: ja mums liekas, ka esam tumsā un nomirušas, mēs, iespējams, esam iestādītas!

"Pasaules lielās vieduma tradīcijas un pētnieki, kuri pēta to, kas mēs esam un pēc kā mēs tiecamies, kā mēs domājam un rīkojamies, saka, ka

mūsu vislielākais piepildījums mīt mazajā punktiņā, kur sastopas manas dabas dotās dāvanas, kuras es, iespējams,  savas dzīves laikā esmu izpulējusi un attīstījusi, kad tās sastopas ar pasaules vislielākajām slāpēm!

Vai to, kas pasaulei visvairāk ir vajadzīgs, mūsuprāt. Un tur mīt tas mūsu piepildījums, vislielākā laime...

Man ir 45 gadi, un es esmu viens no tiem laimīgajiem un piepildītajiem cilvēkiem pasaulē, kurš vismaz šobrīd ir atradis to, kas sniedz milzīgu gandarījumu. Bet tā nav sena sajūta manā dzīvē. Mans ceļš ilga vairāk nekā 10 gadus. 38 gadu vecumā es varēju savā dienasgrāmatā ierakstīt - man šķiet, es esmu atradusi un es esmu tik laimīga. Ceļš sākās 25 gadu vecumā, kad pēc visiem kritērijiem es jau biju sasniegusi ļoti daudz -  2 maģistra grādi, sākusi veidot spožu karjeru kooperatīvajā pasaulē, pastrādāt valdības gaiteņos, izveidot pati savu uzņēmumu. Es varēju pirkt tādas kurpes, kādas vēlos, ceļot, kur gribu, iegādāties sev dzīvokli un auto.

Bet tajā pašā laikā pie šīm zilajām debesīm ik pa brīdim parādījās šaubu mākoņi. Radās nevainīgi jautājumi, kurus es pati neuzdevu... 

Vai tas ir tas, kā paies mana dzīve? Es sāku just, ka tam nav nekādas jēgas.

Laiks gāja, es aizvien biju rotaļīga attiecībā pret šiem jautājumiem. Man šķita, tā atbilde nāks, dzīves laikā. Pagāja vairāki gadi, līdz mana dienasgrāmata bija pilna ar izmisuma pilnām lūgšanām un pārdomām.

Šie dvēseles meklējumi nav depresija, jo ārēji tu turpini funkcionēt un citiem nav pat aizdomu par tumsu, kurai tu ej cauri. 

Es darīju visu - man bija manas garīgās prakses, meditācijas, lūgšanas. Darīju brīvprātīgās darbu. Gāju pilnveidošanās kursos. Apmeklēju padomdevējus, man bija brīnišķīgi skolotāji. Iepazinu savu personību. Bet tukšums kā palika, tā palika.

Tā bija briesmīga sajūta, it kā Dievs mani ir pametis un es būšu tā, kas neatradīs to, kas man šajā dzīvē ir jādara...

Un ar iekšējo sajūta, kas ir tāds stāvošs dīķis un strupceļš, man vienkārši būs jānodzīvo. 

"Kaut kas mainījās pēc gada, kad es iepazinos ar savu brīnišķīgo dzīvesbiedru. Kaut kas mainījās, bet tukšums palika, jo attiecībām, lai cik tās brīnišķīgas, nav jāaizpilda tas tukšums, kas ir par manu jēgu. Tajā laikā es arī dienasgrāmatā biju ierakstījusi vārdus "es padodos".

Lielākais trieciens nāca pēc laika - mana dēliņa zaudējums. Tikai tad es biju spējīga patiešām ļauties, jo tas trieciens izsita jebkādas kontroles pogas.

Ja man šķita, ka es ļaujos, es neļāvos... es tāpat turpināju cīnīties, bet šajā laikā man vairs nebija ko zaudēt un es ļāvos... Un tas viss sāka notikt..."

"Lekcijā reiz es izdzirdēju divus vārdus un man viss saslēdzās. Visi puzles gabali, kas bija uz galda nekārtībā, - viņi salikās vienā bildē!

Sapratu, ka tie nav šie amati, kas mani darīja laimīgu, bet būtība: palīdzēt citiem, palīdzēt sev.

Man vienmēr ir šķitis, ka pasaule būtu daudz labāka, ja tajā būtu daudz mazāk cilvēku, kas vaino citus, bet ir nobrieduši, iniciēti, pieņem atbildīgus lēmumus.

Tās divas lietas kopā - mana dāvana un tas, ko vajag pasaulei! Man prātā nebija ienācis, ka strādāšu spožākajā biznesa skolā un trenēšu globālu organizāciju līderus, lai viņi kļūst jēdzīgāki vadītāji un pasaule kļūst labāka.

Bet es arī sapratu, ka viss, kam gāju cauri, ko piedzīvoju un izcietu, - tas viss mani gatavoja tam mirklim. 

"Neej mežā, un nekas nenotiks," Žanete citē grāmatu "Sievietes, kuras skrien ar vilkiem"."Tu vari nosēdēt saulainajā, drošajā noriņā, bet tā arī neatklāt savu, vislielāko potenciālu. Kā Bils Plotkins saka,

mums rokās ir zīle un tā glabā visu informāciju, visu melnrakstu, lai taptu tas ozols. Kas ir vajadzīgs, lai būtu ozols? Zīle ir jāieliek vienā tumšā vietā un tai jāļauj augt. Tas nozīmē, ka zīlei ir jāiet bojā,

bet būs kaut kas miljonkārtīgi lielāks un jaudīgāks par to. Tāpēc, ja mums liekas, ka esam pilnīgā tumsā un nomirušas, mēs, iespējams esam iestādītas, lai augtu!" lekcijā uzsver Žanete Drone.

Vairāk skaties video!

Foto: "Līdere 2021" 

Foto: "Līdere 2020"