Pozņaks, kurš bijis rallija stūrmanis un Starptautiskās autombiļu federācijas (FIA) komisārs, taču šobrīd strādā sabiedrisko attiecību jomā, lielai daļai tagad pazīstams kā brīvprātīgais palīgs ukraiņiem un "Tvitera konvoja" runasvīrs. Uz jautājumu par to, kā būtu jārunā par ziedošanu – skaļi vai tomēr ziedot klusām, atzīst, ka nesaprot, kāpēc vispār par to ir jādiskutē.

"Ja kāds grib noziedot vienu paku makaronu un piebļaut visu internetu, lai viņš to dara. Vismaz būs paka makaronu ukraiņiem. Ir pilnīgi vienalga: kurš grib un var, dara klusām, kurš negrib – dara skaļi. Kāda tam vispār nozīme?"

Brīvprātīgais palīgs uzskata, ka pats svarīgākais ir rezultāts:

"Ja tā rezultātā tiek palīdzēts ukraiņiem, ir pilnīgi vienalga, kurš var skaļi, kurš nevar neskaļi. Tas ir mums pašiem svarīgi, bet šobrīd mēs neesam tie svarīgākie."

Tāpat viņš stāsta, ka palīdzības organizēšanas komanda saņēmusi pārmetumus par mājas lapas neesamību, kas, visticamāk, būtu nepieciešana, taču tā būtu kā kara taktikas maiņa.

"Tas nozīmē, ka tu atzīsti – tas aiziet garajā (fāzē – aut.), bet mēs joprojām darbojamies ar lielām cerībām, ka tas beigsies ātri un pēkšņi. Un tieši tāpat paši ukraiņi cer, ka šis nebūs tik ilgi, lai mums būtu ukraiņu skolas jātaisa," tā Pozņaks.

Viņš dalās arī kādā epizodē, kad ukraiņu ģimene iegādājusies automašīnu, lai vadātu bērnus uz bērnudārzu, tirgotāji teikuši, ka vajadzīga arī OCTA polise, kuru var iegādāties uz dažādiem termiņiem. Mudināti izvēlēties izdevīgāko variantu – apdrošināšanu uz gadu, ukraiņi sākuši skaļi bļaut: "Nē, nē, kādu gadu? Trīs mēneši maksimums."

Noskaties visu raidījumu "Ar dziesmu par dzīvi".