Aizbēgušie no kara: Dēls joprojām slēpj maizi, baidoties, ka rīt nebūs, ko ēst...

Pirmā lieta, ko viņi izdarīja, - nopirka maizi, desu un ūdeni. Nadija Deņisenko un viņas bērni bija pametuši Ukrainu pēc trim Mariupolē aplenkumā un pastāvīgos uzbrukumos pavadītām nedēļām, mitinoties aukstā dzīvoklī, kur tuvumā notikušā sprādzienā bija izsisti logi. Dienām viņiem bija ļoti maz ēdamā un gandrīz nekā, ko dzert.

"Mēs bijām tik priecīgi saliet pudelēs ūdeni. Mēs to izdzērām pāris sekundēs," sacīja Nadija, atceroties brīdi, kad viņa beidzot atradās relatīvā drošībā ar 14 un piecus gadus vecajiem dēliem un 12 gadus veco meitu. "Kad sākās karš, mans jaunākais dēls teica: "Mammu, es labprāt apēstu gabaliņu maizes...""

Šis ir vēl viens stāsts par neticamu drosmi šīs prātam neaptveramās traģēdijas laikā. Mariupolē viņi dienas vadīja slēpjoties. Naktis bija jāpavada pagrabā. Viņi modās pulksten piecos. Skaļie sprādzieni - dažreiz tālu, dažreiz tuvu - neļāva gulēt nevienam.

"Tā bija elle. Vienkārši elle," saka 39 gadus Nadija, kura agrāk strādāja pilsētas lielveikalā. "Dienu pēc dienas nezini, vai no rīta maz pamodīsies dzīvs."

Mariupole ir piedzīvojusi visbriesmīgāko Krievijas agresiju pret Ukrainu. Tūkstošiem cilvēku ir gājuši bojā, kad iebrucēji ielenca pilsētu, nežēlīgi uzbrūkot tai kā no gaisa, tā arī no zemes un jūras. Daudzi tiek apglabāti masu kapos bez ceremonijām un neatpazīti. Iela pēc ielas, ēka pēc ēkas - lielākā daļa Mariupoles tagad atrodas drupās.

"Mūs smagi apšaudīja. Viņiem nekas nerūpēja... Mans dēls visu laiku jautāja: "Kāpēc sprādzieni?"" sacīja Nadija. "Es viņam teicu: "Neuztraucies, dēliņ. Tas ir tikai salūts."

Aplenktajā pilsētā kaimiņi no nedaudzajiem atlikušajiem produktiem maltīti gatavoja lauka virtuvē uz ielas. "Mēs bieži palikām ārā, jo tur bija siltāks nekā iekšā," sacīja Nadija.

Pēdējās divās pilsētā pavadītajās dienās viņiem ēdiena vairs nebija. Pat ne putraimu vai auzu pārslu. Un nebija svarīgi, vai jums ir nauda vai nav. Pilsētā pārtikas vairs nebija.

Vienā no saviem bēgšanas mēģinājumiem Nadijas ģimene devās uz vietu, kur bija pulcējušās automašīnas, uzskatot, ka tas būs evakuācijas punkts. Viņi nonāca uzbrukuma epicentrā. "Tas bija ar nolūku," viņa teica. Viņi izdzīvoja tikai tāpēc, ka kāds vīrietis viņu un bērnus iegrūda bojātā ēkā, kas viņus pasargāja.

"Kad gājām prom, mēs kļuvām par lieciniekiem kaut kam briesmīgam," atminas Nadija. Tieši automašīnā ietriecās raķete. Šoferis - karavīrs, kurš mēģināja izvest ģimeni no pilsētas, tika ievainots galvā. Nadija ar citu cilvēku palīdzību viņu ieveda pagrabā, kur kāda meitene, kura nebija ārste, ar parastu adatu un diegu uzlika viņam dažas šuves.

"Pēc tam, kad to visu redzējām, mēs atgriezāmies mājās, un jaunākais dēls jautāja: "Mammu, kāpēc viņi mēģina mūs nogalināt?"" atceras Nadija. "Ko gan es viņam varēju pateikt? Es nezinu."

Dažas dienas vēlāk, 17. martā, viņiem beidzot izdevās izbraukt no pilsētas privāto transportlīdzekļu karavānas sastāvā. Vispirms viņi sasniedza Mangušas ciematu. Pēc tam devās uz Berdjansku, ko ieņēmis Krievijas karaspēks. No turienes viņi iekāpa autobusā, kas veda uz Zaporižju. Ceļš bijis pilns ar Krievijas karavīru vai Krievijas atbalstītu separātistu kontrolpunktiem.

"Viņi pārbaudīja mūs, bet jo īpaši vīriešus un mūsu telefonus," sacīja Nadija. Zinot, ka tas varētu notikt, viņa jau bija izdzēsusi visas bildes, kas viņai bija saglabājušās no Mariupoles.

"Kad izgājām no pilsētas, es biju galīgi netīra. Es nebiju mazgājusies. Kad tev nav ko dzert, tu nedomā par dušu."

Viņiem bija nepieciešamas piecas dienas, lai no Zaporižjas nonāktu Ļvivā Ukrainas rietumos - reģionā, kas lielākoties no Krievijas uzbrukumiem ir pasaudzēts. Viena no retajām lietām, kas šeit liecina, ka valstī karo, ir sirēnas, kas var ieslēgties pat vairākas reizes dienā.

"Mēs esam drošībā un varam nopirkt pārtiku, bet dēls joprojām slēpj ēdienu, piemēram, maizi un konfektes. Viņš to slēpj dažādās dzīvokļa vietās," viņa sacīja.

Nadija jautājusi, kāpēc puisēns to dara, uz ko viņš atbildējis: "Tā man rīt būs ko ēst."

Nadija domā, ka viņas bērni spēs pārdzīvot piedzīvoto. Meita, kura nevēlējās piedalīties intervijā ar BBC žurnālistiem, ir komunikabla, taču joprojām neesot ieguvusi draugus savā jaunajā pilsētā.

Viņa cer, ka kādu dienu varētu atgriezties Mariupolē - kad karš būs beidzies un pilsēta tiks atjaunota.

"No tās nekas nav palicis pāri... Pilsēta ziedēja un attīstījās. Tā bija vienkārši ideāla," viņa sacīja. Vienīgais, kā tur trūka, Nadija sacīja, bija "McDonald's".

"Es vienkārši nesaprotu, kāpēc tas viss notiek. Kāpēc viņi to dara?"