/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)
Ikvienam, kurš kaut mazliet deldējis augstskolas solu, ir zināma līdzība par to, vai pusizdzertā ūdens glāze ir gandrīz pilna vai gandrīz jau tukša. Optimisti principā redz gandrīz pilnu glāzi, pesimistiem tā vienmēr rādās pustukša vai tukša. Nezin kādēļ pēc Latvijas izlases pirmā treniņa tās vadonim Harijam Vītoliņam kāds bija atnesis… tukšo glāzi. Kam es principā nevaru piekrist.
Jā, ne visiem Latvijas izlases kandidātiem ir bijusi labākā sezona karjerā, taču mēs kopā ar bezkaislīgo skaitļu māti statistiku nekādi nevaram piekrist, ka "lielākajai daļai hokejistu sezona aizgāja negatīvā gultnē." Negatīva tā bijusi diviem izlases uzbrukuma līderiem – Mikam Indrašim un Kasparam Daugaviņam, Andrim Džeriņam, vārtsargam Ivaram Punnenovam, varbūt aizsargiem Artūram Kuldam un Ralfam Freibergam, taču kopumā lielākā daļa spēlētāju aizvadījuši labu sezonu vai mūsu gadījumā – savu spēju līmenī.
Ņemsim kaut vai Jāni Kalniņu. Nu neaizgāja viņam kaut kas Zviedrijas čempionvienībā Vēkšē - 17 spēlēs tikai 88,7% atvairīto metienu (22. vieta SHL), vidēji spēlē ielaižot 2,84 ripas, un nu Jānis atgriezies savā veiksmes zemē Somijā, kur ar Tamperes "Tappara" cīnīsies par Somijas zeltu. Vārtos pagaidām ticis divās regulārā čempionāta spēlēs, tie ir 92,5% atvairīto metienu un tikai 1,53 ripas, kā arī vienā "play-off" mačā (94,4%, 1,12).