Ekskluzīvi TVNET ⟩ Ukrainas vēstnieks Latvijā: Krieviski runājošie nav problēma, problēma ir "krieviski domājošie"

Pēc Miščenko vārdiem, šobrīd primārais vēstniecības uzdevums ir atrisināt bruņojuma jautājumu un nogādāt visu nepieciešamo uz Kijivu. Jau pirms Krievijas iebrukuma tas bija galvenais mērķis. Vienlaikus vēstnieks augstu novērtē  Latvijas ieguldījumu. “Prezidents Levits Kijivā sacīja, ka Latvija, nododot ieročus Ukrainai, ir izsmēlusi savus aizsardzības resursus par trešdaļu. [Vladimirs] Zelenskis, uzrunājot NATO, teica: “Dodiet mums vienu procentu no savām spējām.” Lūk, te ir atbilde par Latvijas lomu. Tā deva 33 procentus, kad mēs prasām [vismaz] vienu.

Ja visa pasaule rīkotos kā Latvija, tad, manuprāt, karš jau būtu beidzies.

Diemžēl pasaule ir tāda, kāda ir. Tā nereaģē uz reālām problēmām. Taču šajā gadījumā man šķiet, ka Latvijas rīcība ir stimuls citām valstīm. [Tā parāda], ka tas nav lokāls konflikts, ka tas draud ne tikai Ukrainai, bet visai pasaules sabiedrībai. Tāpēc tai ir jāatbild agresoram, kurš šodien izaicina visu civilizēto pasauli.

Uz jautājumu, kā karš ietekmējis vēstniecības darbu, Miščenko atbild, ka tagad viņš un komanda strādā visu diennakti, septiņas dienas nedēļā. Vēstnieks atzīmē, ka tikšanās notiek gan vēlu vakarā, gan agri no rīta.

Konsulārā nodaļa strādā tādā pašā režīmā. Pēc 24. februāra Latvijā ieradās 23 000 Ukrainas pilsoņu. “Runa ir par tiem, kuri pieteikušies vai jau saņēmuši vīzu. Turklāt aptuveni 3000–4000 cilvēku to vēl nav izdarījuši. Viņi šeit dzīvo pie draugiem vai radiem. Protams, [bēgļiem] ir jautājumi par dokumentiem, par bērniem, tāpēc konsulāts ir pārslogots,” stāsta vēstnieks.

Pārsvarā uz Latviju brauc tie, kuriem jau ir kontakti šeit, skaidro Miščenko. Tomēr viņš arī atzīmē, ka šeit ir augsts dzīves līmenis, labi izturas pret cilvēkiem, tiek ievērotas viņu tiesības.

“Šeit ir laipna, atsaucīga attieksme pret Ukrainu kā valsti.”

Tiesa, ukraiņi atstāj ne tikai karadarbības vietas. Bieži vien viņi vienkārši cenšas nokļūt ārzemēs, dažreiz viņiem pat nav izvēles, kur doties. Tāpēc daži cilvēki ierodoties ne vienmēr zina, kur atbraukuši. Vēstnieks stāsta, ka reiz saticies ar bēgļu grupu un viens no jautājumiem, ko viņi uzdevuši, bijis: “Kādā valstī mēs atrodamies?”

Populārākais galamērķis joprojām ir Polija un valstis, kas robežojas ar Ukrainu, piemēram, Ungārija. Vienlaikus diplomāts stāsta, ka bijuši gadījumi, kad uz Latviju pārcēlušies bēgļi no Polijas un pat Vācijas.

Uz jautājumu, vai Latvijā iebraukušo bēgļu skaits pieaugs, Miščenko atbild, ka kara otrajā fāzē tas varētu sasniegt 40000.

Tajā pašā laikā vairākums, pēc viņa teiktā, ir gatavi atgriezties dzimtenē pie pirmās izdevības. Daļa var palikt, piemēram, tie, kuri nevarēja atrast darbu Ukrainā, bet atraduši to šeit. “Vai, piemēram, viņu mājas iznīcinātas. Cilvēkam burtiski nav kur atgriezties, viņam neviena nav. Bet šeit viņš atradis darbu, tāpēc, visticamāk, arī paliks.”

Iespēja strādāt ir tikai viens no Latvijas valsts radītajiem labvēlīgajiem nosacījumiem bēgļiem, uzsver Miščenko. Tas, pēc vēstnieka teiktā, pašreizējā situācijā ir vissvarīgākais. “Runa ir par [..] pamatvajadzību nodrošināšanu: tiesības uzturēties, atrast darbu, mācīties latviešu valodu, kā arī iespēja sūtīt bērnus bērnudārzā vai skolā.

Piemēram, Rīgas Ukraiņu vidusskolā jau uzņemti ap 200 skolēnu un 10–15 skolotāju. Daļa devušies uz latviešu izglītības iestādēm, kur uzreiz sākuši apgūt jaunu valodu. To sākuši darīt arī pieaugušie. «Vienu meiteni pieņēma Spīdolas skola Jelgavā, un viņas vecāmāte devās uz latviešu valodas kursiem, jo ​​vēlas atrast darbu,» stāsta diplomāts. Tomēr lielākā daļa izvēlas tālmācību.

Vispār tagad daudzi bēgļi sāk mobilizēties, saka Miščenko. “Viņi cenšas būt noderīgi darba devējiem. Kad es tiekos ar mūsu kopienas pārstāvjiem, vienmēr ir kāds Izglītības ministrijas un Nodarbinātības valsts aģentūras pārstāvis.” Tomēr daži ne tikai iegūst darbu, bet arī cenšas atvērt uzņēmumu. Jau izskanējuši priekšlikumi atvērt ukraiņu virtuves restorānu, atzīmē vēstnieks.

Protams, daudz kas ir atkarīgs no cilvēka. Kāds čaklāks izmantos visas sniegtās iespējas, bet kāds sēdēs uz pabalstiem, uzsver Miščenko. “Bet es joprojām ceru, ka lielākā daļa ukraiņu izmantos radītos nosacījumus.” Vēstnieks arī uzsver, ka ciena  un pateicas vietējiem iedzīvotājiem.

“Es apbrīnoju viņu pacietību pret bēgļiem un to, kā viņi draudzīgi izturas pret ukraiņiem.”

Tajā pašā laikā viņš neizjūt nekādas negatīvas emocijas pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. “Krievu valodā runājošie man nav problēma. Man problēma ir “krieviski domājošie”. Kāpēc? Puse no mūsu karavīriem frontes līnijā ir krievvalodīgie. Viņi mirst par Ukrainu, par Eiropas vērtībām. Es negribu vērtēt, kāpēc cilvēki 30 gadu laikā nav iemācījušies latviešu valodu. Man šķiet, ka uz Latviju atbraukušie ukraiņi to iemācīsies ātrāk.

Ukraiņi saņēma šo palīdzību, un viņi ir pateicīgi. "Krieviski domājošie" Latvijas pilsoņi to saņēma dāvanā. Latvijas pilsonība, Eiropas valsts dzīves līmenis, visas privilēģijas vienkārši ir kritušas uz galvas. Un tad viņi sāka cīnīties par komfortablu vidi, lai latviski runājošajā sabiedrībā viss būtu krieviski. Bet tā lietas nenotiek!

Situācija Ukrainā ir parādījusi, kas slēpjas aiz “krievu pasaules”. Tā ir propaganda caur uztveri. [..] Man šķiet, ka ir jāatslēdz propagandas kanālu tikls, kas sēj naidu un grauj Eiropas ģimenes vienotību.

Putins saka, ka aizsargā krievvalodīgos Ukrainas iedzīvotājus. Man ir jautājums: kā viņš tos aizsargā — iznīcinot Mariupoli? Paskaidrojiet, vai jūs tiešām domājat, ka mēs esam fašisti, ka mēs esam hunta? Ja jūs to nevarat izskaidrot, tad tā nav taisnība. Putins melo, kā vienmēr, kā jebkura diktatoriska valsts.

Ko viņš sauc par fašismu? To, kas neatbilst padomju ideoloģijai. Tas viņa acīs ir fašisms. Ja mēs negribam būt Krievijas piedēklis, bet gribam būt neatkarīga valsts, tad jau esam fašisti. Vai vismaz nacionālisti. Kā arī Latvija. Latvija nevēlas būt daļa no kaut kādas iedomātas "Lielās Krievijas impērijas". Tāpēc, nonākot pie saknes, mēs parādām, ka Putina slimajā galvā kaut kas nav kārtībā.

Mums jāturas pie vispārpieņemtās pozīcijas. Katrai tautai ir tiesības uz savu valsti, savu valodu, savām tradīcijām, savu kultūru. Putins to noliedz. Tas nozīmē, ka viņš ir svešķermenis, kas ir jāizslēdz no starptautiskās sabiedrības, lai tas neinficētu un nenogalinātu visus. Kā to izdarīt? Ir jāiznīcina Putina diktatūras impērija. Jaunā Krievija būs cita Krievija.”

Uz jautājumu, kā sagraut šo diktatūru, vēstnieks saka: “Pirmkārt, [nodrošiniet] Ukrainas uzvaru šajā karā. Par uzvaru uzskatāma valsts, tostarp uz laiku okupētā Donbasa un Krimas, atbrīvošana no agresora karaspēka. Putina sakāve automātiski radīs priekšnoteikumus popularitātes zaudēšanai Krievijas iedzīvotāju vidū. Viņi uzreiz redzēs, ka diktators nav diktators, ka kaut kas ir nogājis greizi. Tikmēr sankcijas darbosies. Mums ir jāliek iedzīvotājiem aizdomāties, un, lai to izdarītu, ir nepieciešams iztukšot viņu ledusskapi.

Miščenko uzsver arī atšķirības starp krievu un ukraiņu tautām. “Krievijā joprojām pastāv baraku vergu filozofija, staļiniskais gulags. Ukrainā tā nav. Maidans ir demokrātijas forma, kas ir pret totalitāru valsti vai tās elementiem. [..] Krievijā caram vienmēr bija taisnība. Ukrainā — kazaku demokrātija. Kazaki ievēlēja atamanu Zaporižjas sečā, bet nepielūdza viņu; atbalstīja tik ilgi, kamēr redzēja, ka viņš dara kaut ko labu, [strādā] godīgi, tautas labā. Ja viņi redzēja, ka atamans sāk darboties par labu sev, tad nekavējoties ievēlēja citu. Vēl jo vairāk, iepriekšējo varēja tūdaļ nogalināt. Tāpēc katrs [Ukrainas] valdnieks vienmēr raudzījās uz tautu. Krievijā tā nebija.

Krievijā galvenais ir kāpt tronī. Kad esi uzkāpis, iznīcināt  apkārtējos. Un viss! Lai tagad tik kāds pamēģina jūs aizstāt!

Ja cilvēki redzēs, ka Putina diktatūras modelis viņus ir novedis līdz nabadzībai, izolācijai, naidam pret visu krievisko, NATO paplašināšanai, viņi teiks, ka šis valdnieks dara kaut ko nepareizi. Tā ir Putina Krievijas iznīcināšana. [..] Šī iznīcināšana skars arī “krieviski domājošos” cilvēkus Latvijā,” rezumē vēstnieks.

Tomēr izmaiņas ir redzamas jau tagad, viņš piebilst. Kad agrāk Rīgas dome, piemēram, vāca palīdzību Ukrainai, sociālajos tīklos komentētāji izteicās — tā vietā labāk būtu ceļus atjaunojuši! “Taču pēc tam, kad [visi redzēja] zvērības Bučā un citur, šādu komentāru kļuvis daudz mazāk.

Cilvēki sāk saprast, ka šī [agresija] nav kaut kāds izgudrojums [konkrēti] pret Ukrainu. Ukraina ir tikai vieta, kur Krievija var rīkoties un nebaidīties, ka NATO kaut ko darīs. Viņi baidās šeit [Latvijā] ierasties, jo šeit ir NATO. Viņi baidās no redzamā iebrukuma, bet neredzamais jau notiek. Tā ir propaganda, tie ir kanāli, tās ir krievu partijas.

Runājot par Ukrainas atjaunošanu pēc kara un Latvijas lomu šajā procesā, Miščenko min, ka galvenais uzdevums un iespēja, kas ir Latvijai, — runāt par Ukrainas problēmām platformās, kurās tā nav pārstāvēta. “Piemēram, Levita kungs, atrodoties Kijivā, teica, ka Ukrainai jāsaņem Māršala atjaunošanas plāns.

Tāpēc tas, ko dara Latvija, mums ir nenovērtējams. Tā atklāti runā par tēmām, no kurām daudzi baidās vai ko ir neērti skart.”