Stāmerienas pilī nule kā atklāta jaunas, talantīgas mākslinieces Dārtas Dikmanes-Stūriškas gleznu izstāde "Paradīzes dārzos". Dārtas darbi ir ļoti krāsām sulīgi un daudzveidīgi - vietām sajūtams spēks un pamatīgums, bet līdzās plaukst maigums un aizsargājams trauslums. Kāda ir Dārta? Kāda ir sieviete, kura uzdrīkstas uzgleznot Paradīzes dārzu! 

Kāpēc Dārtai ir rokās ota, nevis grāmatveža bilanču mape vai ķīmiķa kolba?

Patiesībā es gribētu teikt, ka pašlaik man rokās ir visas šīs lietas, jo es šobrīd strādāju dažādos virzienos. Es mēģinu sadalīt savu laiku starp gleznošanu, starp stalli, starp dažādām lietām, kas ir saistītas ar stalli un kurās ietilpst gan finanšu aprēķini, gan ekonomiskais pamats, gan dažādi jautājumi par dzīvniekiem, par apkārtnes sakārtošanu. Tā kā manās rokās noteikti nav tikai ota.

FOTO: TVNET

Kā tad tavs ceļš saistījās ar mākslas pasauli?

Es ar mākslas pasauli esmu pazīstama jau kopš bērnības, jo man mamma ir ar māksliniecisku ievirzi. Es esmu augusi tādā ģimenē, kurā māksla vienmēr ir bijusi cieņā. Mēs no agras bērnības esam apmeklējuši muzejus, skatījušies dažādus mākslas darbus. Vēlāk braukājuši arī pasaulē uz dažādiem mākslas muzejiem. Tā ir vienmēr bijusi pamata dzīves sastāvdaļa. Gleznošana man ļoti patīk. Un es to atklāju mākslas skolā, kur man bija ļoti laba pirmā skolotāja Silvija Šķipsna, kurai arī es gribētu pateikt lielu paldies, jo viņa jau agrā vecumā pamanīja manu talantu un iepazīstināja mani krāšņo pasauli, ko paver eļļas glezniecība. Eļļas glezniecība kā priekšmets mākslas skolā bija paredzēts tikai pēdējā klasē, tie parasti bija jau gados vecāki bērni, bet mani ārpus kārtas uzņēma jau 12 gadu vecumā. S.Šķipsna man ļāva izpausties. Pirmie darbi, ko es gleznoju, bija zirgi, kas man līdz šai dienai ir tāda tēma, ko es šad un tad gleznoju, jo man viņi ir ļoti, ļoti personīgi tuvi. Šīs lietas, kas tiek parādītas arī izstādē, tās ir man pašai dzīvē svarīgas – gan ziedi, gan līdzsvara un miera meklējumi, gan arī sievišķā enerģija, kas caurstrāvo visu izstādi. Tās ir lietas, kas man ir iekšā, un man tam īpaša iedvesma nav jāmeklē.

Kā tu izlem, ko vēlies radīt uz audekla? Kur dzimst iedvesma?

Citreiz ir kaut kāda doma, ko tu nevari izdomāt, un tā doma ir jāiznēsā arīdzan pat mēnesi reizēm vēl ilgāk. Domā, domā, domā, un tad tu nevari izdomāt, ko tieši tev vajadzētu. Citreiz ir pasūtījuma darbi, tur ir ciešāki rāmīši, bet tos reizēm ir pat grūtāk realizēt, jo tad ir jārēķinās ar kāda cita cilvēka vēlmi. Tas ir gan labi, gan slikti, jo viņi dod ierosmi, bet viņi arī ierobežo. Un tajā brīdī, kad es radu darbu pati priekš sevis, parasti kaut kāda ierosme ir radusies, jau strādājot pie iepriekšējā darba, kur tu saskaries ar kaut kādu jaunu jautājumu, jo

nav vienas matemātiskas formulas mākslā, kas atrisina visus jautājumus, kas saistīti ar radošo procesu. Katru gleznu gleznojot, ir tāds periods, kad viss notiek viegli, ātri un kad es baudu mirkli, nedomājot neko, bet ļauju rokai kustēties.

Un ir tāds mirklis, kad tā glezna ir jāsavāc kopā, viņa ir jāpabeidz, tad ir tomēr jāsakoncentrējas un jānolemj precīzi, ko es darīšu un ko es nedarīšu, lai tas darbs būtu izdevies. Ir jāizlemj un jāsaprot, kā atrisināt, kā savilkt visu to esošo, kas ir uzgleznots, kopā, lai viņš iegūtu pilnīgu veidolu. Tajā brīdī parasti ir kaut kādas grūtības, jo katrs darbs ir atšķirīgs. Cik man ir gadījies runāt arī ar citiem māksliniekiem, tas nav atkarīgs no tā cik, bieži mēz gleznojam vai cik liela ir pieredze.

Katrā darbā ir kaut kas jāatrisina un jāpilnveido sevi.

Līdz ar to katru reizi ir kaut kāds jautājums, kurš rodas. Reizēm mēs to atbildi gūstam, reizēm ne, bet ļoti bieži tajā brīdī rodas jauna iedvesma, ko es vēl gribu pamēģināt. Reizēm iedvesmu rada kādi jauni materiāli, notikumi kas ir ieraudzīti. Parasti ir kaut kāds viens elements, ko mēs izvēlamies, un tad tālāk tiek būvēts viss. Tas nav tikai gleznā. Tas ir arī, ja mēs būvētu māju un ieliktu grīdu. Mēs pirmo izvēlētos grīdas toni, un tālāk jau viss notiek sinerģijā, kad mēs izvēlamies toni, tad tālāk atlasām iespējas, kas būs pie šī toņa, pie faktūras, kas varētu piestāvēt, un tālāk tas namiņš būvējas pats.

FOTO: TVNET

Tu sievieti raksturo kā “intuitīvu būtni, kurai nav konkrētu, nemainīgu īpašību, bet tikai emocionāli dvēseles stāvokļi, kas mainās kā hameleons” – kā tev šķiet, kāpēc Dievs tādu ir radījis Ādama dzīvesbiedri – tik neparedzamu, noslēpumainu un sarežģītu?

Es domāju, ka pasaulē ir jābūt iņ-jaņ principam, jābūt šai harmonijai. Un, tā kā Ādams ir radīts tāds iekšēji stabilāks, vairumā gadījumu vismaz, tad tās lomas tomēr ir sadalītas. Katram no cilvēkiem ir iedalīta loma. Sievietei emocionālā, vīrietim vairāk praktiskā un spēcīgās, lielās lietas gan sagādāt, gan izdarīt.

Sievietei ir tāda sievietes loma - noturēt to visu kopā, radīt skaistu kopā būšanu.

Es domāju, ka tas arī ir tas pamats, pasaulē ir jābūt dažādībai. Un pretstati arī pievelkas. Mēs katrs meklējam tādu dzīvesbiedru, ar ko mums būtu interesanti pavadīt visu mūžu, nevis tikai gadu vai divus. Tāpēc, es domāju, tie cilvēki ir atšķirīgi radīti, jo mēs varam parunāt arī paši ar sevi, bet, lai mēs attīstītos un mainītos, ir labi, ka kāds ir pretī tāds, kas nav tieši tāds pats kā mēs.

Sievietei ir jābūt kā hameleonam, lai spētu aizpildīt pasaulē to otru pusi, kas nesaistās tikai ar praktiskām lietām.

Vai tu tici sapņiem? Kāpēc mēs sapņojam? Vai ir cilvēki, kuriem nav sapņu?

Jā, es noteikti ticu sapņiem. Es uzskatu, ka cilvēkam ir jāsapņo. Viņam ir jāgrib dzīvē kaut ko sasniegt. Cilvēks ir radīts tāds, kāds viņš ir, lai viņš sasniegtu vairāk, jo mēs tomēr esam tādas būtnes, kurām ir dota iespēja domāt un analizēt, un vēlēties.

Sapņi ir tāds dzinējspēks, kas mums palīdz piepildīt skaistas lietas. To noteikti vajag darīt. Sapņi dod arī tādu cerību dzīvē, un dod enerģiju iekšēju vēlēties, sasniegt, izdarīt.

Tas noteikti ir vajadzīgs. Bet, ja mēs paskatāmies tādā aspektā, kādā es piedāvāju sapņot, tā ir iespēja pašam radīt sev skaistus mirkļus, emocionāli sevi pabarot, iegūt sev pozitīvas emocijas, kuras reizēm mums ļoti, ļoti pietrūkst. Es domāju, ka tas arī motivē cilvēku darboties tālāk, saņemties un tikt laukā no visām sarežģītajām situācijām, kādās mēs reizēm esam. Par tiem cilvēkiem, kuriem nav sapņu, es domāju, ka katram tomēr ir sapņi, tikai varbūt cilvēki reizēm netic saviem spēkiem, netic tam, ka viņiem var izdoties. Un tāpēc viņi pozicionē, ka viņiem nav sapņu.

FOTO: TVNET

Tavās gleznās ir attēlota iedomātā sapņu pasaule – kāda tā ir? Vai katrai mums ir savējā?

Manās gleznās tas ir tāds paradīzes stūris, kur vītero putni un čalo ūdens strautiņi, un viss ir zaļš un skaistām puķēm un ziediem un augiem pilns. Tā ir tāda vieta, kas manu dvēseli veldzē. Tas ir tas, ko es piedāvāju. Bet es savos darbos negleznoju tieši šo ideālo pasauli, vismaz ne apkārt figūrām, es ļauju skatītājam pašam izvēlēties, kas tad īsti ir viņa ideālā pasaule. Katrai sievietei noteikti tā ir sava. Un vajag priecāties par to, kas sagādā mums katram individuāli prieku.

Es nevēlētos ieslodzīt skatītāju savā personīgajā ideālajā pasaulē. Būtu labi, ja katrs varētu iztēloties savējo. Tā tam vajadzētu būt. Mana izstāde un manas gleznas ir tikai ierosinājums par to aizdomāties, kas ir tas, kas mums katram ir svarīgs.

Tava glezna sievietei kalpos kā miera osta vai enerģijas lādiņš?

Manas gleznas kalpos gan kā miera osta, gan arī kā enerģijas lādiņš. To nevar tā atdalīt, jo viss ir tāds ļoti mainīgs. Un arī sieviete bieži vien ir ārēji ļoti rāma un mierīga, tikai acīs var redzēt, ka kaut kas iekšā dzirksteļo un kustas. Līdz ar to es domāju, ka manas gleznas sniegs abas šīs lietas.

Tad, kad mēs sasniedzam iekšēju mieru, tad arī mums pieplūst papildu spēki. Tad, kad mēs jūtamies harmoniski, mēs ārkārtīgi daudz varam izdarīt.

FOTO: TVNET

Pastāsti par savu kaislību - zirgiem…

Zirgi ir tāda kaislība un mīlestība man kopš bērnības. Patiesībā zirgi vai nu ļoti cilvēkiem patīk, vai neveidojas kontakts, bet tādu vidējo, kam tā kā drusciņ, tādu ir ļoti maz. Mana pieredze rāda, ka zirgi, ja viņi ir mīļi cilvēkam, tad viņi ir mīļi visu mūžu.

Zirga dvēsele kaut kādā ziņā ir līdzīga sievietes dvēselei, jo viņš arī ir tik trausls, it kā stiprs, bet tomēr trausls, mīļš, straujš, bet viņš ļoti mīl cilvēku.

Tā ir tāda enerģijas bumba, kas gan skrien, gan kustas, gan ir rāma, gan kustīga vienlaikus. Zirgs, tā ir tāda liela mīlestība. Viņš mīl cilvēku, mīl kā mazs bērns patiesi, sirsnīgi, un neko neprasa pretī. Mums pašiem ir zirgi mājās. Un man šis kontakts ar viņiem ir ārkārtīgi svarīgs, jo arī viņi man veldzē dvēseli, bet arī palīdz sakārtot domas. Tas ir vēl viens virziens manā uztverē, kā var atrast emocionālu mieru.

Tu esi tik enerģiska un uzņēmīga, bet kādā intervijā sevi pielīdzini dzīvniekam sliņķim – kā tas nākas?

Principā tas bija tikai tāds joks. Jo tā intervija bija tāds liels joks. Manuprāt, būt asprātīgam ir forši. Man vienmēr ir bijis daudz kas jādara, ir jāvar izdarīt ļoti daudz lietu.

Sliņķis es noteikti neesmu, bet man patīk lietas darīt vienreiz, bet pamatīgi. Man nepatīk izdarīt kaut ko pa roku galam un tad atkārtot.

Kas ir laimīga mūsdienu sieviete?

Laimīga? Tas ir tāds ļoti interesants jēdziens, kuram nav atbildes. Es domāju, ka tā atbilde ir katrā no mums pašiem, jo tas, kas mūs dara laimīgu, tas katram ir kaut kas savs, kas tiešām veldzē dvēseli katram no mums. Es domāju, ka katram pašam personīgi sevī ir jāatbild uz šo jautājumu, tad ir iespēja arī kļūt laimīgam.

Vai sieviete var būt laimīga arī pati par sevi – bez vīrieša un apkārt bērnu pulciņa?

Domāju, ka var. Domāju, ka lielai daļai sieviešu ģimene un bērni ir svarīgi. Bet

sieviete ir arī pati, ne tikai bērnu māte, bet arī sieviete, arī personība, arī cilvēks ar saviem hobijiem, ar savām interesēm, ar savām lietām, kas viņu aizrauj, ar savu temperamentu.

Es domāju, ka ir daļa cilvēku, kas smeļas harmoniju un laimi arī citās lietās. To nevajadzētu attiecināt tikai un vienīgi kā pēcnācēju radīšanas pasākumu obligāti, jo ir cilvēki, kuriem nevajag būt vecākiem. Manuprāt, arī nevajadzētu viņiem to uztiept, jo mēs esam dažādi, cilvēku jau pasaulē pietiek. Varbūt nevajag būt tik ierobežotiem. Cilvēkiem ir jāļauj justies tā, kā viņi jūtas. Ja viņiem tiešām to vajag, ja cilvēks grib būt pat vecāku, ja viņam ir šī misijas sajūta, ja viņš vēlas ģimeni ar mazu bērnu, tad tam ir jābūt tāpēc, ka viņš vēlas šo bērnu, nevis viņš nezina, ko darīs dzīvē vai kā viņš aizpildīs savu ikdienu. Bērnam ir jābūt gaidītam tieši kā bērnam, kā personībai, kā cilvēkam, ko vecāks vēlas izaudzināt, jo viņam ir šī sajūta, ka viņš to tiešām grib, ka viņš atliks citas svarīgas lietas, lai to izdarītu.

Ko tu novēli citām sievietēm?

Es novēlētu atrast sevī mieru, atrast sevī harmoniju, saprast sevi, jo tas arī reizēm nemaz nav tik viegli, tad arī dzīve būs skaista un harmoniska, un piepildīta ar mīlestību.