/nginx/o/2022/05/19/14560880t1h7622.png)
Senās Romas ietekme uz Rietumu civilizāciju ir neapšaubāma. Tās iedzīvotāji bija pazīstami ar savām militārajām, politiskajām un sociālajām institūcijām, viņi iekaroja milzīgas teritorijas Eiropā un Āfrikas ziemeļos, būvēja ceļus un akveduktus.
Sākot no astotā gadsimta pirms mūsu ēras, Senā Roma no mazas pilsētas pie Tibras upes Itālijas vidū izauga par impēriju, kas tās kulminācijā aptvēra lielāko daļu kontinentālās Eiropas, Lielbritāniju, Rietumāzijas, Āfrikas ziemeļus un Vidusjūras salas.
Vēl joprojām vairāki neatklāti noslēpumi apvij to un tās iedzīvotājus. Raidījuma “Romas zudušie dārgumi” pētnieku komanda dosies aizraujošā ceļojumā, kurā atklās dažus no tiem. Pirmizrāde jau svētdien, 22. maijā, plkst. 22.00 kanālā “National Geographic”!
Gaidot raidījumu, “National Geographic” piedāvā ielūkoties Senās Romas leģendārajās vēstures lappusēs un iepazīties ar dažiem jaunākajiem un interesantākajiem atklājumiem.
Nejaušs pirkums Teksasā izrādās Senajā Romā veidots krūšutēls
Amerikānietes Loras Jangas vārds jau vairākas nedēļas gozējas laikrakstu virsrakstos visā pasaulē. Antīko lietu entuziaste kādā labdarības veikalā par 34,99 dolāriem nejauši iegādājās krūšutēlu jeb skulptūru, kas izrādījās sens Romas impērijas mākslas darbs. To apstiprināja arī slavenā izsoles nama “Sotheby’s” speciālisti.
Izpēti par skulptūras izcelsmi Lora sāka pati, bet vēlāk iesaistījās arī eksperti, ar kuru palīdzību viņa atklāja, ka krūšutēlu veidoja pirms aptuveni 2000 gadiem Senajā Romā un to 19. gadsimta sākumā iegādājās Bavārijas karalis Ludvigs, lai izstādītu muzejā tagadējās Vācijas teritorijā. Otrā pasaules kara laikā muzeju izlaupīja, skulptūra pazuda, un kopš tā laika tās atrašanās vēsture joprojām ir noslēpums.
Pašlaik krūšutēls ir izstādīts Sanantonio mākslas muzejā (San Antonio Museum of Art). Tur tas būs apskatāms līdz 2023. gadam un tad, pēc 80 gadu prombūtnes, atgriezīsies Vācijā.
Kas bija Pompeju ēdienkartē?
Viena no leģendārākajām Senās Romas pilsētām ir Pompeji, ko vulkāna Vezuva izvirduma laikā apklāja bieza pelnu kārta. Arheoloģiskie darbi tur aizsākās 18. gadsimta vidū un turpinājās gan visu 19., gan arī 20. gadsimtu, pamazām atklājot savrupmājas, tempļus, pirtis un visbeidzot veselas ielas, kas bija bruģētas ar vulkāniskiem iežiem.
Darbi notiek vēl joprojām, taču, neskatoties uz to, aptuveni trešā daļa senās pilsētas vēl nav izpētīta. Zinātnieki ir vienisprātis - tā ir jāatstāj nākamajiem arheologiem, kuriem būs pieejamas daudz attīstītākas tehnoloģijas.
Līdz šim pētniekiem ir izdevies noteikt, kas, piemēram, bija Pompeju ēdienkartē. Pētot Senajā Romā izmantotos lielos traukus ēdiena uzglabāšanai, zinātnieki ir secinājuši, ka tajos bija cūkgaļa, sautējums ar aitas gaļu, zivis, gliemeži, kā arī sasmalcinātas Fava pupiņas.
Vienā no pārtikas uzglabāšanas traukiem ir atrasti arī pīles kaulu fragmenti. Pētnieki uzskata, ka tos senie iedzīvotāji izmantoja gleznās, kas kalpoja kā dekorācijas, kā arī, lai reklamētu vietējās ēstuves.
Vislabāk saglabājušās mirstīgās atliekas
Daļēji mumificētā Markusa Venērija Sekundio (Marcus Venerius Secundio) kapu un mirstīgās atliekas arheologi atrada 2021. gadā pie vieniem no galvenajiem ieejas vārtiem senajā Pompeju pilsētā. Viņi uzskata, ka tās ir vislabāk saglabājušās cilvēka mirstīgās atliekas, kādas jebkad atrastas šajā arheoloģiskajā vietā.
Saskaņā ar arhīviem Sekundio bija vergs, kas piederēja bagātam baņķierim, taču vēlāk viņš ieguva brīvību. Pētniekiem gan nav izdevies noskaidrot, kā tas viņam izdevās, bet vergiem tajā laikā parasti bija jāsamaksā nodeva, kas nodrošinātu viņu atbrīvošanu.
Izmantotais betons – izturīgāks nekā mūsdienās veidotais
Divas milzīgas un tehniski apbrīnojamas celtnes – Kolizejs un Panteons – teju 2000 gadus pēc to izveidošanas ir izturējušas zemestrīces, plūdus un militārus konfliktus, kļūstot par romiešu kultūras ilgstošās ietekmes fizisku iemiesojumu visā pasaulē.
Betona liešanas prasmes ļāva romiešu arhitektiem iegūt gandrīz jebkuru formu, ko viņi varēja iztēloties. To ierobežoja tikai viņu spēja konstruēt koka formas.
Inženieri un materiālzinātnieki joprojām pēta un cenšas izprast Senās Romas iedzīvotāju veidotās celtnes, kas ir spējušas tik labi saglabāties. Pēc viņu domām, to noslēpums ir ģeniāls dizains un novatoriska betona maisījuma recepte - romieši noteikti paaugstināja tā kvalitātes latiņu. Tajā izmantoti, piemēram, vulkāniskie pelni un reti minerāli, tādā veidā nodrošinot, ka materiāls nesaplaisā un saglabājas īpaši ilgi.